

Meklēt informāciju pēc reģiona
Bērnam piedzimstot, abi vecāki kopā iegūst vecāku atbildību. Tas izriet no Polijas Ģimenes un aizgādības kodeksa (kodeks rodzinny i opiekuńczy) 97. panta 2. punkta, jo atbilstoši tam vecāki kopīgi lemj par svarīgiem jautājumiem saistībā ar bērnu un, ja viņiem vienošanos neizdodas panākt, šādus jautājumus lemj aizgādības tiesa (sąd opiekuńczy). Tikai mazāk svarīgos jautājumos, kas skar bērnu, katrs no vecākiem var pieņemt lēmumu neatkarīgi, bez vajadzības apspriesties ar otru vecāku un saņemt viņa piekrišanu. Saskaņā ar Polijas tiesu judikatūru bērna vešana uz citu valsti gan īslaicīgai, gan ilglaicīgai prombūtnei (pat brīvdienās) tiek uzskatīta par svarīgu jautājumu.
Ņemot vērā Ģimenes un aizgādības kodeksa 97. panta 2. punktu, vecāks var vest bērnu uz ārzemēm bez otra vecāka piekrišanas tikai šādos gadījumos:
Otra vecāka piekrišana ir vajadzīga visos gadījumos, kas nav uzskaitīti iepriekšējā punktā, proti, situācijās, kad vecākam ir pilnīga aizgādība vai kad viņa aizgādības tiesības ir ierobežotas, bet viņam nav atņemtas tiesības kopā ar otru vecāku lemt par bērna dzīvesvietu. Polijas tiesu prakse šajā sakarā ir vēl detalizētāka. Kā Augstākā tiesa (Sąd Najwyższy) paskaidroja savā 1971. gada 10. novembra lēmumā lietā III CZP 69/71, lai vecāks, kuram laulības šķiršanas tiesvedībā uzticēta aizgādības tiesību īstenošana, varētu aizvest bērnu uz ārzemēm uz pastāvīgu dzīvi, ir nepieciešams saņemt tās tiesas atļauju, kas lemj par aizgādības lietām, ja otrs vecāks, kuram piešķirtas tiesības uzraudzīt bērna audzināšanu, nav paziņojis par piekrišanu bērna aizvešanai uz ārzemēm. Tādējādi, ja tiesa, piemēram, laulības šķiršanas tiesvedībā, nav piešķīrusi otram vecākam tiesības kopā ar pirmo vecāku lemt par bērna pastāvīgo dzīvesvietu, tad otrs vecāks, ņemot vērā citēto lēmumu, tik un tā var pieprasīt bērna atgriešanu, ja viņš nespēj īstenot savas tiesības sazināties ar bērnu. Augstākā tiesa savā 1985. gada 3. marta lēmumā lietā III CRN 19/85 noteica, ka bērna aizvešanai uz ārzemēm brīvdienās (kas ir svarīgs jautājums) ir vajadzīga abu to vecāku piekrišana, kuri īsteno aizgādības tiesības, vai arī lēmums, ko pieņēmusi tiesa, kura lemj par aizgādības lietām.
Šādos gadījumiem ir jāiesniedz pieteikums Polijas aizgādības tiesā, lai saņemtu aizstājēja piekrišanu bērna vešanai uz ārzemēm.
Pieteikumus šādas piekrišanas saņemšanai var iesniegt vecāki, kuriem nav atņemtas vai apturētas aizgādības tiesības. Pieteikumu var iesniegt paši pieteicēji, jo šādos gadījumos Polijas tiesību akti nenosaka, ka tiesā juristam ir jāpārstāv puses. Tiesa, kuras jurisdikcijā ietilpst šo pieteikumu izskatīšana pēc būtības, ir rajona tiesa (sąd rejonowy) (ģimenes un jaunatnes lietu palāta) kā pirmās instances tiesa, savukārt teritoriālā jurisdikcija ir tās vietas tiesai, kurā bērns dzīvo vai uzturas.
Kā minēts iepriekš, bērna īslaicīgai aizvešanai uz ārzemēm ir nepieciešama otra vecāka piekrišana.
Polijā neizmanto veidlapas piekrišanai bērna (pastāvīgai vai īslaicīgai) aizvešanai no valsts. Līdz ar to piekrišanu var paust jebkādā formā. Tomēr ir ieteicams iegūt rakstisku piekrišanu, kas var būt pierādījums jebkurā tiesvedībā saistībā ar bērna atgriešanu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju. Šādas piekrišanas sagatavošanā noderīga var būt Polijas advokāta, jurista vai civiltiesību notāra palīdzība.
Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.