Lūdzu, ņemiet vērā, ka šai lapai nesen tika atjaunināta oriģinālvalodas franču versija. Mūsu tulkotāji pašlaik gatavo versiju valodā, kuru esat izvēlējies.
Swipe to change

Mediācija ES dalībvalstīs

Francija

Tā vietā, lai vērstos tiesā, kāpēc nemēģināt atrisināt strīdu, izmantojot mediāciju? Tā ir alternatīva strīdu risināšanas procedūra, kuras laikā mediators palīdz strīdā iesaistītajām pusēm panākt vienošanos. Francijas valdība un praktizējošie juristi apzinās mediācijas priekšrocības, un likumdevējs stingri atbalsta mediatoru izmantošanu.

Saturu nodrošina
Francija
Valodas versijai, kuru skatāties, nav oficiāla tulkojuma.
Šeit ir šī satura mašīntulkojums. Tā mērķis ir tikai palīdzēt saprast, par ko ir teksts. Šīs lapas īpašnieks neuzņemas pilnīgi nekādu atbildību par šī mašīntulkojuma kvalitāti.

Ar ko sazināties?

Francijā nav centrālās vai valsts iestādes, kas būtu atbildīga par mediatora profesijas reglamentēšanu.

Nav oficiālas un valsts mēroga tīmekļa vietnes par mediāciju. Tomēr mediācijas sadaļa tiek atjaunināta tīmekļa vietnē https://www.justice.fr/régler-litiges-autrement/médiation.

Saskaņā ar 2016. gada 18. novembra Likuma Nr. 2016-1547 par 21. gadsimta tiesu sistēmas modernizāciju 8. pantu katra apelācijas tiesa publicē mediatoru sarakstu civillietās, sociālajās lietās un komerclietās. Šie saraksti galvenokārt ir paredzēti tiesnešu informēšanai, un tos var darīt zināmus lietas dalībniekiem, izmantojot jebkādus līdzekļus. Konkrētāk, šie saraksti ir pieejami attiecīgo apelācijas tiesu tīmekļa vietnēs.

Kurā jomā mediācija ir pieļaujama un/vai tiek visbiežāk izmantota?

Mediāciju var izmantot jebkurā laikā un visās tiesību jomās, izņemot tās, kas saistītas ar «sabiedriskās kārtības obligātajiem noteikumiem». Ar mediācijas kārtībā panāktu vienošanos nav iespējams apiet obligātās tiesību normas laulības vai laulības šķiršanas jomā.

Mediāciju galvenokārt veic šādos gadījumos:

  • kaimiņu konflikti,
  • grūtības atgūt parādu,
  • problēmas starp īpašniekiem un īrniekiem,
  • domstarpības ar laulāto saistībā ar saskarsmes tiesībām ar bērnu.

Kādi noteikumi jāievēro?

Mediācijas izmantošana

Ar 1995. gada 8. februāra Likumu Nr. 95-125 par tiesu organizāciju un civilprocesu, kriminālprocesu un administratīvo procesu Francijas tiesībās tika ieviesta civilā mediācija.

Ar 2011. gada 16. novembra rīkojumu Nr. 2011-1540 tika īstenota Direktīva 2008/52/EK, kurā paredzēti noteikumi, ar kuriem veicina strīdu labprātīgu izšķiršanu starp pusēm, iesaistot trešo personu, proti, mediatoru, attiecinot šo regulējumu ne tikai uz pārrobežu strīdiem, bet arī uz strīdiem bez pārrobežu elementiem, izņemot strīdus, kas izriet no darba līguma un administratīvajām tiesībām.

Ar 2011. gada 16. novembra rīkojumu tika grozīts arī 1995. gada 8. februāra likums, lai noteiktu vispārēju mediācijas regulējumu. Tajā ir paredzēta mediācijas jēdziena definīcija, precizētas mediatoram nepieciešamās iezīmes un nostiprināts mediācijas konfidencialitātes princips, kas ir būtisks procesa sekmīgai norisei.

Mediācija uz vienošanās pamata:

Mediācija var notikt pēc pušu iniciatīvas. To var izmantot, nevēršoties tiesā.

Tomēr puses, kas ir lūgušas tiesnesi atrisināt strīdu, saglabā iespēju izmantot strīdu labprātīgu izšķiršanu, jo īpaši izmantojot mediatora palīdzību.

Mediācija tiesu iestādēs:

Ja prasība ir celta tiesā, «tiesnesis, kas izskata strīdu, pēc pušu piekrišanas saņemšanas var iecelt trešo personu, kas uzklausītu puses un apspriestu to viedokļus, ļaujot pusēm atrisināt strīdu starp tām» (Civilprocesa kodeksa 131-1. pants).

Vecāku pilnvaru vai pagaidu pasākumu laulības šķiršanas jomā tiesnesis pusēm var arī pieprasīt piedalīties informatīvā sēdē par mediāciju, kas lietas dalībniekiem ir bez maksas un saistībā ar ko nepiemēro nekādas sankcijas (Civilprocesa kodeksa 255. un 373-2-10. pants).

Ar 2019. gada 23. marta Likumu Nr. 2019-222 par plānošanu 2018.–2022. gadam un tiesu sistēmas reformu Civilprocesa kodeksa 373-2-10. pantā tika ieviesta pēcsprieduma mediācija:

«Ja rodas domstarpības, tiesnesis cenšas samierināt puses.

Lai vecākiem būtu vieglāk vienoties par aizgādības īstenošanu, tiesnesis var viņiem ierosināt mediācijas pasākumu, izņemot gadījumus, kad tiek apgalvots, ka viens no vecākiem ir bijis vardarbīgs pret otru vecāku vai bērnu, un pēc vienošanās saņemšanas šim nolūkam iecelt ģimenes mediatoru, tostarp attiecībā uz galīgo lēmumu par aizgādības īstenošanu.

Ja vien netiek apgalvots, ka viens no vecākiem ir bijis vardarbīgs pret otru vecāku vai bērnu,tiesnesis var arī viņiem pieprasīt tikties ar ģimenes mediatoru, kurš viņus informēs par šā pasākuma mērķi un norisi.»

«Obligātā» mediācija

Līdz ar jaunākajām izmaiņām likumdošanā Francijas tiesību aktos ir ieviesta mediācijas obligāta izmantošana konkrētos apstākļos.

Ar 2016. gada 18. novembra Likuma Nr. 2016-1547 par 20. gadsimta tiesu sistēmas modernizēšanu 7. pantu vienpadsmit tiesās tika eksperimentāli ieviesta prasība obligāti īstenot iepriekšēju mediāciju. Šā eksperimenta termiņš, kas sākotnēji bija plānots 2019. gada beigās, tika pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim.

Personām, kuras vēlas grozīt ģimenes lietu tiesas nolēmumu vai tiesas apstiprinātas vienošanās noteikumu, pirms vēršanās tiesā ir jācenšas īstenot mediāciju ģimenes lietās. Pretējā gadījumā grozījuma pieteikums nebūs pieņemams.

Šie pieteikumi attiecas uz:

  • bērna vai bērnu pastāvīgo dzīvesvietu;
  • saskarsmes tiesībām un izmitināšanas tiesībām;
  • ieguldījumu nepilngadīgu bērnu izglītošanā un uzturēšanā;
  • lēmumiem, kas saistīti ar aizgādības īstenošanu.

Iepriekšējas mediācijas ģimenes lietās mēģinājums nav nepieciešams šādos gadījumos:

  • viena vecāka vardarbība pret otru vecāku vai bērnu,
  • lūgums apstiprināt pušu vienošanos,
  • cits attaisnojošs iemesls, ko izvērtējusi tiesa.

Ar 2019. gada 23. marta Likumu Nr. 2019-222 par 2018.–2022. gada plānošanu un tiesu sistēmas reformu tika noteikts pienākums izmantot vienu no alternatīvajiem strīdu izšķiršanas līdzekļiem, tostarp mediāciju, ja prasījums ir par summu, kas nepārsniedz 5000 EUR, vai ir saistīts ar kaimiņu konfliktu. Šādā gadījumā pirms vēršanās tiesā saskaņā ar pušu vienošanos ir jācenšas panākt tiesas samierinātāja vadītu izlīgumu, īstenot mediāciju vai līdzdalības procedūru. Pretējā gadījumā tiesnesis pēc savas iniciatīvas var pasludināt, ka pieteikums nav pieņemams. Tomēr pastāv četri likumā paredzēti izņēmuma gadījumi:

  • ja vismaz viena no pusēm iesniedz pieteikumu vienošanās apstiprināšanai;
  • ja sākotnēja apstrīdēšana veicama lēmuma pieņēmējā struktūrā;
  • ja kādas no pirmajā daļā minētajām izlīguma metodēm neizmantošana ir pamatota ar attaisnojošu iemeslu, jo īpaši ar tiesas samierinātāju nepieejamību saprātīgā termiņā;
  • ja tiesnesim vai administratīvajai iestādei saskaņā ar īpašu noteikumu ir jāveic samierināšanās mēģinājums.

Mediācijas regulējums

Valsts līmenī nav mediatoru «ētikas kodeksa».

Daži mediatori tieši vai ar to struktūru starpniecību, kas tos nodarbina, atsaucas uz ētikas kodeksiem vai hartām, ko izveidojušas apvienības vai federācijas.

«Akreditēti» mediācijas dienesti ģimenes lietās, t. i., tādi, kuri saņem publisku finansējumu no ģimenes pabalstu kases, sociālās nodrošināšanas shēmas lauksaimniecības jomā un Tieslietu ministrija, apņemas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu un kvalitāti ievērot noteiktus standartus, kas noteikti valsts atsauces sistēmā.

Visbeidzot, 2017. gada 9. oktobra Dekrētā Nr. 2017-1457 par mediatoru sarakstu apelācijas tiesās ir precizēti nosacījumi iekļaušanai šajos sarakstos. Tie ir šādi:

  1. uz mediatoru nedrīkst attiekties notiesāšana, tiesībnespēja vai aizliegums, kas minēti Sodāmības reģistra biļetenā Nr. 2;
  2. viņš nedrīkst būt rīkojies, pārkāpjot goda, krietnuma un morāles principus, par ko tika piemērotas disciplināras vai administratīvas sankcijas, kuru rezultātā viņš atstādināts, izslēgts no reģistra, atcelts no amata vai atsaukts viņa apstiprinājums vai atļauja;
  3. jābūt ieguvušam apmācību vai pieredzi, kas apliecina spēju praktizēt mediāciju; tas attiecas uz fiziskām un juridiskām personām: ikvienai fiziskai personai, kas pieder juridiskai personai, kura veic mediācijas pasākumus, ir jāatbilst nosacījumiem, kas noteikti attiecībā uz fiziskām personām.

Informācija un mācības

Pašlaik Francijas tiesību aktos nav paredzēta īpaša kvalifikācija, kas mediatoriem jāiegūst, lai varētu veikt mediāciju.

Ģimenes lietās ar 2003. gada 2. decembra dekrētu un 2004. gada 12. februāra rīkojumu tika ieviests ģimenes lietu mediatora diploms (DEMF).

Šāda diploma iegūšana nav obligāts nosacījums, lai veiktu mediāciju ģimenes lietās. Tomēr tas ir obligāts, lai darbotos akreditētos mediācijas dienestos ģimenes lietās.

Kādas ir mediācijas izmaksas?

Ārpustiesas mediācijas vai tiesas mediācija ir maksas pakalpojums personām, kuras izvēlējušās izmantot šādu alternatīvās strīdu izšķiršanas iespēju.

Mediatora pakalpojumus var apmaksāt, izmantojot juridisko palīdzību, kas paredzēta 1991. gada 19. decembra Dekrēta Nr. 91-1266 118.–9. un nākamajos pantos. Tomēr šī maksa nedrīkst pārsniegt 256 EUR vienai pusei vai 512 EUR visām pusēm.

Ja veikta mediācija tiesā, atlīdzības apjomu nosaka maģistrāts–novērtētājs pēc tam, kad ir pabeigts uzdevums un iesniegts ziņojums vai izdevumu saraksts (1991. gada 19. decembra Dekrēta Nr.91-1266 119. pants). Tiesnesis lemj par avansa un atlīdzības apmēru (Civilprocesa kodeksa 131-6. un 131-13. pants). Tā kā normatīvajos aktos nav precīzi noteikts cenrādis par mediācijas pakalpojumu sniegšanu ģimenes lietās, pakalpojuma cenas ir atšķirīgas.

Dienesti, kuri saņem publisku finansējumu, apņemas ievērot cenrādi, kas attiecas uz ģimeņu līdzdalības apjomu. Finansiālais ieguldījums, kas pusēm jāmaksā par mediācijas sesiju un par katru personu, svārstās no 2 EUR līdz 131 EUR atkarībā no ienākumiem.

Vai ir iespējama mediācijas rezultātā panāktas vienošanās izpilde?

Ja puses ir panākušas vienošanos, tā tām ir saistoša kā jebkurš līgums.

Ja vienošanās netiek panākta tiesvedības laikā, Civilprocesa kodeksa 1565. pantā ir paredzēts, ka, lai padarītu to izpildāmu, to var iesniegt tiesā, kurai ir jurisdikcija izskatīt attiecīgo lietu.

Ja mediācija ir saistīta ar procesu tiesā, Civilprocesa kodeksa 131-12. pantā paredzēts, ka vienošanos pēc pušu lūguma apstiprina attiecīgais tiesnesis, kas izskata attiecīgo lietu.

Civilprocesa izpildes kodeksa L. 111-3 1. pantā paredzēts, ka tiesas mediācijā vai ārpustiesas mediācijā panāktas vienošanās, kuras apstiprinājušas vispārējās tiesas vai administratīvās tiesas, ir izpildāmi dokumenti.

Lapa atjaunināta: 17/01/2022

Šīs lapas dažādās valodu versijas uztur attiecīgās dalībvalstis. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Eiropas Komisija neuzņemas nekādas saistības un atbildību par datiem, ko satur šis dokuments, vai informāciju un datiem, uz kuriem šajā dokumentā ir atsauces. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.