Pilns teksts

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2022.gada 6.janvārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente Linda Vīnkalna, tiesneses Sandra Gintere un Laura Konošonoka

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par pienākuma

uzlikšanu Patērētāju tiesību aizsardzības centram izdot labvēlīgu administratīvo aktu par tūrisma operatoram SIA

/Nosaukums A/ samaksātās naudas 4250 euro apmērā atmaksu, kā arī par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2019.gada

21.jūnija lēmuma Nr.5.-3/5984/S-475-2019 atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /pers. C/ 2019.gada 21.februārī vērsās Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (turpmāk – centrs) ar

iesniegumu, lūdzot veikt pasākumus pieteicējas tiesību aizskāruma novēršanai tūrisma jomā saskaņā ar Tūrisma likuma

8.1pantu. Pieteicēja norādīja, ka tūrisma operators SIA /Nosaukums A/ nav izpildījis ar viņu noslēgto līgumu par

kompleksa tūrisma pakalpojuma sniegšanu – ceļojumu uz Austrāliju un Jaunzēlandi (turpmāk – ceļojums). Saskaņā ar

minēto līgumu pieteicēja samaksāja SIA /Nosaukums A/ 4250 euro, taču ceļojums nenotika SIA /Nosaukums A/ vainas dēļ.

Centrs 2019.gada 21.martā pieteicēju informēja, ka SIA /Nosaukums A/ pieprasīti skaidrojumi un pieteicēja tiks

informēta par tālāko izskatīšanas gaitu. 2019.gada 21.jūnijā centrs sniedza pieteicējai atbildi Nr.5.-3/5984/S-475-2019,

norādot, ka SIA /Nosaukums A/ darbība ar Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra (turpmāk – Uzņēmumu reģistrs)

lēmumu 2019.gada 3.jūnijā ir izbeigta, tādēļ centram nav iespējams sniegt pieteicējai palīdzību strīda risināšanā ar SIA

/Nosaukums A/ un iesnieguma izskatīšana tiek izbeigta.

[2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pienākuma uzlikšanu centram izdot labvēlīgu

administratīvo aktu par pieteicējas SIA /Nosaukums A/ samaksātās naudas 4250 euro apmērā atmaksu un par centra

2019.gada 21.jūnija lēmuma Nr.5.-3/5984/S-475-2019 atzīšanu par prettiesisku. Pieteikums pamatots šādi.

[2.1] Gadījumos, kad tūrisma pakalpojuma sniedzējs pakalpojumu nesniedz, ceļotājiem rodas tiesības uz naudas

līdzekļu atmaksu, ko sedz no nodrošinājuma, bet gadījumā, ja nodrošinājuma līdzekļi nav pietiekami, no Latvijas

Republikas valsts budžeta attiecīgās sadaļas. Lēmumu pieņemšana par patērētāja aizsardzību šajā jomā ir centra

kompetencē. Pieteicēja vērsās centrā ar lūgumu izdot administratīvo aktu.

Nenodrošinātais tūrisma pakalpojums ietvēra gida pakalpojumus, aviopārlidojumu, naktsmītņu un citu pakalpojumu

nodrošināšanu, līdz ar to SIA /Nosaukums A/ nesniegtais pakalpojums ir komplekss tūrisma pakalpojums saskaņā ar

Tūrisma likuma 1.panta 5.punktu, kas ir pamats piemērot Ministru kabineta 2018.gada 26.jūnija noteikumus Nr.380

“Noteikumi par kompleksa un saistīta tūrisma pakalpojuma sagatavošanas un sniegšanas kārtību un kompleksu un saistītu

tūrisma pakalpojumu sniedzēju un ceļotāju tiesībām un pienākumiem” (turpmāk – noteikumi Nr.380).

[2.3] Pieteicējai kā patērētājam un tūrisma pakalpojuma saņēmējam bija tiesības paļauties uz SIA /Nosaukums A/

godprātību, jo šis uzņēmums bija reģistrēts tūrisma aģentu un tūrisma operatoru datubāzē (turpmāk – TATO datubāze) un

tam bija spēkā esoša apdrošināšanas polise (nodrošinājums), par ko liecināja ziņas centra rīcībā esošajā datu bāzē.

Pieteicēja par minēto vairākkārt pārliecinājusies, arī 2018.gada nogalē.

[2.4] Centra atteikumā nav norādīts, ka iestāde būtu veikusi darbības no SIA /Nosaukums A/ cietušo patērētāju tiesību

aizsardzībai, bet centrs atsaucas uz faktu, ka SIA /Nosaukums A/ darbība ir izbeigta. Šāds centra arguments ir pretrunā ar

tiesisko regulējumu, kā arī nostāda pieteicēju un citus pakalpojumu nesaņēmušos SIA /Nosaukums A/ klientus nevienlīdzīgā

situācijā, piemēram, salīdzinājumā ar SIA /Nosaukums B/ klientiem. Saskaņā ar centra nostāju gadījumos, kad tūrisma

pakalpojumu sniedzējs sadarbojas ar centru un tūrisma operatora darbība nav izbeigta, tad patērētāji tiek aizsargāti, bet

situācijā, kas ir vēl sliktāka attiecībā pret patērētājiem (tūrisma operators ne tikai nesadarbojas, bet pilnībā ignorē to

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

likumīgās prasības), patērētāji netiek aizsargāti.

[2.5] Tā kā ziņas centra rīcībā esošajā datu bāzē liecināja, ka SIA /Nosaukums A/ bija nodrošinājums, centram bija

pamats pieņemt lēmumu patērētāju aizsardzībai saskaņā ar noteikumu Nr.380 39.punktu.

Pieteicējas iesnieguma saturs, kā arī tas, ka pret SIA /Nosaukums A/ bija vērsušies vairāki patērētāji, liecina, ka SIA

/Nosaukums A/ nespēj pildīt savas saistības un tai ir likviditātes problēmas. Pierādījumus par pretējo centrs nav norādījis.

Saskaņā ar noteikumu Nr.380 44.punktu pat tajā gadījumā, ja tūrisma operatora nodrošinājums nesedz visus ceļotāju

maksājumus, var tikt piesaistīti valsts budžeta līdzekļi, kā tas iepriekš ir noticis SIA /Nosaukums B/ gadījumā.

[2.6] No Uzņēmumu reģistra 2019.gada 12.aprīļa vēstules Nr.2-5n/5206 izriet, ka centrs vērsās Uzņēmumu reģistrā,

iniciējot SIA /Nosaukums A/ darbības izbeigšanu. SIA /Nosaukums A/ darbība izbeigta, pamatojoties uz Komerclikuma

314.1panta pirmās daļas 2.punktu, proti, SIA /Nosaukums A/ atbilstoši šā likuma 12.panta ceturtajai daļai nav sasniedzama

tās juridiskajā adresē un divu mēnešu laikā pēc rakstveida brīdinājuma saņemšanas nav novērsusi norādīto trūkumu. SIA

/Nosaukums A/ darbības izbeigšana panākta pēc centra iesnieguma.

Tūrisma likuma, noteikumu Nr.380, kā arī Padomes Direktīvas (1990.gada 13.jūnijs) 90/314/EEK par kompleksiem

ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (turpmāk – Direktīva 90/314) kontekstā šāda centra

rīcība nav saprotama, jo pirmšķietami vērsta nevis uz patērētāju aizsardzību, bet lietas izbeigšanu.

SIA /Nosaukums A/ darbības izbeigšana nav bijis šķērslis centram 2019.gada 3.septembrī pieņemt lēmumu, ar kuru no

SIA /Nosaukums A/ valsts kasē iekasēti 10 000 euro. Nav saprotams, kādēļattiecībā uz patērētāju interešu aizsardzību SIA

/Nosaukums A/ darbības izbeigšana ir šķērslis lietas izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai, bet attiecībā uz valsts kases

papildināšanu ar sodoša rakstura maksājumu tas nav šķērslis.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.decembra spriedumu pieteikums apmierināts, motivējot šādi.

[3.1] Lietā ir strīds par to, vai centrs, izskatot pieteicējas iesniegumu, ir rīkojies atbilstoši tiesību normām, kas paredz

ceļotāja aizsardzību tūrisma operatora likviditātes problēmu gadījumā.

[3.2] Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (ES) 2015/2302 (2015.gada 25.novembris) par

kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr.2006/2004 un Eiropas

Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (turpmāk – Ceļojumu direktīva),

preambulas 39.apsvērumu dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ceļotāji, kas iegādājas komplekso pakalpojumu, būtu pilnībā

aizsargāti organizatora maksātnespējas gadījumā. Dalībvalstīm, kurās organizatori veic uzņēmējdarbību, būtu jānodrošina,

lai tie sniegtu nodrošinājumu, ka to maksātnespējas gadījumā ceļotājiem tiks atlīdzināti visi viņu vai viņu vārdā izdarītie

maksājumi. Saglabājot rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kā tiek nokārtota aizsardzība maksātnespējas gadījumā,

dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai aizsardzība būtu efektīva. Efektivitāte nozīmē, ka aizsardzībai būtu jākļūst pieejamai,

tiklīdz organizatora likviditātes problēmu dēļ vairs netiek vai netiks sniegti ceļojuma pakalpojumi vai tiklīdz tie tiks sniegti

tikai daļēji, vai ja pakalpojumu sniedzēji liek ceļotājiem par tiem maksāt.

Ceļojumu direktīvas 2015/2302 17.panta 1.punktā norādīts, ka dalībvalstis nodrošina, ka organizatori, kas veic

uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti

ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Minētā panta 2.punkts

paredz, ka nodrošinājums, kas minēts 1.punktā, ir efektīvs un aptver saprātīgi paredzamas izmaksas. Tas aptver maksājumu

summas, ko veic ceļotāji vai kas veiktas ceļotāju vārdā attiecībā uz kompleksiem pakalpojumiem, ņemot vērā laikposma

ilgumu starp pirmajām iemaksām un galīgajiem maksājumiem un kompleksā pakalpojuma pabeigšanu, kā arī aplēstās

repatriācijas izmaksas organizatora maksātnespējas gadījumā. Savukārt Ceļojumu direktīvas 17.panta 5.punktā noteikts, ka

par ceļojumu pakalpojumiem, kas nav tikuši sniegti, atmaksāšanu veic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja

pieprasījuma.

[3.3] Tiesību normas, kas izriet no Ceļojumu direktīvas, ir ietvertas Tūrisma likumā un uz tā pamata izdotajos

noteikumos Nr.380.

Saskaņā ar Tūrisma likuma 16.panta otro daļu (redakcijā, kas stājās spēkā 2018.gada 1.janvārī) tūrisma operatoram ir

jāreģistrējas šā likuma 8.1panta pirmās daļas 2.punktā minētajā datubāzē un jāsniedz nodrošinājums visu to maksājumu

atmaksāšanai, kurus veikuši ceļotāji vai kuri veikti ceļotāju vārdā, ciktāl operators nespēj pilnībā vai daļēji pildīt savas

saistības un sniegt attiecīgos pakalpojumus savu likviditātes problēmu dēļ. Tūrisma likuma 16.panta piektajā daļā noteikts,

ka tūrisma operatora un tūrisma pakalpojuma sniedzēja, kas sekmē saistītus tūrisma pakalpojumus, nodrošinājums ir

apdrošinātāja izsniegta apdrošināšanas polise vai kredītiestādes izsniegta garantija.

Tūrisma likuma pārejas noteikumu 14.punktā noteikts, ka tūrisma operatoram, kas savu darbību uzsācis līdz 2018.gada

30.jūnijam, ir pienākums uzturēt spēkā esošu apdrošināšanas līgumu vai kredītiestādes garantiju visā tā darbības laikā,

ievērojot Ministru kabineta 2010.gada 13.aprīļa noteikumos Nr.353 “Noteikumi par tūrisma operatora, tūrisma aģenta un

klienta tiesībām un pienākumiem, kompleksa tūrisma pakalpojuma sagatavošanas un īstenošanas kārtību, klientam

sniedzamo informāciju un naudas drošības garantijas iemaksas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.353) noteikto. Pārslēdzot

vai pagarinot apdrošināšanas līgumu vai garantiju pēc 2018.gada 30.jūnija, tūrisma operators nodrošina šā likuma 16.panta

otrajā un piektajā daļā noteikto prasību izpildi.

Tūrisma likuma 8.1panta pirmajā daļā noteiktas centra funkcijas kompleksu un saistītu tūrisma pakalpojumu jomā.

Centrs cita starp veic uzraudzību attiecībā uz tūrisma operatora, tūrisma aģenta un tūrisma pakalpojuma sniedzēja, kas

sekmē saistītus tūrisma pakalpojumus, nodrošinājumu par saistību neizpildi vai nepienācīgu to izpildi likviditātes problēmu

dēļ (8.1panta pirmās daļas 4.punkts).

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

Noteikumu Nr.380 39.punkts noteic, ka ceļotājs var saņemt nodrošinājuma sniegto aizsardzību, ja attiecīgais tūrisma

operators vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējs nespēj pilnībā vai daļēji pildīt savas saistības un sniegt tūrisma

pakalpojumus likviditātes problēmu dēļ. Noteikumu Nr.380 40.–44.punktā paredzēta kārtība, kādā ceļotājs var saņemt

nodrošinājuma sniegto aizsardzību. Proti, ja tūrisma operators vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējs nespēj pilnībā vai

daļēji pildīt savas saistības un sniegt attiecīgos pakalpojumus likviditātes problēmu dēļ un centrs ir saņēmis informāciju, ka

tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam ir likviditātes problēmas, centrs publicē savā tīmekļvietnē

attiecīgu paziņojumu. Paziņojuma publicēšanas diena ir uzskatāma par nodrošinājuma maksājuma gadījuma iestāšanās

dienu. Ceļotājs, kura saistības attiecīgais tūrisma operators vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējs nespēj pilnībā vai

daļēji pildīt, triju mēnešu laikā pēc minētā paziņojuma publicēšanas iesniedz centram iesniegumu par visu to maksājumu

atmaksāšanu, ko ceļotājs veicis vai kas veikti ceļotāja vārdā, ciktāl attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma

operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja likviditātes problēmu dēļ (noteikumu Nr.380 40.punkts). Šo noteikumu

40.punktā minētajā iesniegumā ceļotājs norāda tūrisma operatoru vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēju (vārds, uzvārds

vai nosaukums (firma), reģistrācijas numurs) un konkrētās saistību neizpildes apmēru. Iesniegumam ceļotājs pievieno

uzņemtās saistības apliecinošus dokumentus (noslēgtā līguma kopiju, veikto maksājumu apliecinošus dokumentus)

(noteikumu Nr.380 41.punkts). Centrs mēneša laikā pēc šo noteikumu 40.punktā minētajā paziņojumā norādītā termiņa

beigām apkopo visus ceļotāju prasījumus, pieņem lēmumu par tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu

sniedzējam veikto maksājumu atmaksu un paziņo to ceļotājiem. Pēc lēmuma pieņemšanas centrs iesniedz attiecīgā tūrisma

operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja nodrošinājuma izsniedzējam apmaksas pieprasījumu par ceļotāja vai

ceļotāja vārdā tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam veikto maksājumu atmaksāšanu. Apmaksas

pieprasījumā centrs norāda ceļotāja vārdu, uzvārdu, norēķinu konta numuru un apmēru, kādā konkrētajam ceļotājam ir

atlīdzināmi visi maksājumi, ko ceļotājs veicis vai kas veikti ceļotāja vārdā, ciktāl attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti

tūrisma operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja likviditātes problēmu dēļ (noteikumu Nr.380 42.punkts).

Centrs ceļotājiem atmaksājamo izdevumu apmēru aprēķina proporcionāli atbilstoši ceļotāju skaitam, kuri pieteikušies

centrā, to samaksātajai summai un nodrošinājuma apmēram. Nodrošinājuma izsniedzējs bez nepamatotas kavēšanās

atmaksā šo noteikumu 42.punktā minētajā apmaksas pieprasījumā norādītajiem ceļotājiem visus tos maksājumus, ko ceļotāji

veikuši vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma operatora vai saistītu tūrisma

pakalpojumu sniedzēja likviditātes problēmu dēļ (noteikumu Nr.380 43.punkts). Ja tūrisma operatora nodrošinājums nav

pietiekams, lai pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus, ko ceļotājs veicis vai kas veikti ceļotāja vārdā, ciktāl attiecīgie

tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja likviditātes problēmu dēļ,

atlikušo daļu var segt no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (noteikumu Nr.380 44.punkts).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2018.gada 17.jūlija noteikumu Nr.421 “Kārtība, kādā veic gadskārtējā valsts budžeta

likumā noteiktās apropriācijas izmaiņas” (turpmāk – noteikumi Nr.421) 42.punktu budžeta līdzekļus neparedzētiem

gadījumiem pieprasa ministrija, kurai valsts pamatbudžetā paredzēta apropriācija. Līdzekļu izlietotājam, kas nav valsts

budžeta iestāde, konkrētiem pasākumiem nepieciešamos līdzekļus pieprasa attiecīgās nozares ministrija. Savukārt saskaņā

ar noteikumu Nr.421 43. un 45.punktu lēmumu par līdzekļu piešķiršanu pieņem Ministru kabinets vai finanšu ministrs.

[3.4] No 2018.gada 1.jūlija ir atcelta Direktīva 90/314, un šobrīd ir spēkā Ceļojumu direktīva. Direktīvas 90/314

7.pantā ietvertās drošības garantijas un Ceļojumu direktīvas 17.pantā ietvertā nodrošinājuma institūta mērķis abās šajās

direktīvās pēc būtības ir tas pats, ko apliecina arī Ceļojumu direktīvas 29.pants un III pielikums. Līdz ar to Eiropas

Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātās atziņas par drošības garantijas institūtu ir piemērojamas arī uz Ceļojumu direktīvā

ietvertā nodrošinājuma institūta interpretēšanu.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Direktīvas 90/314 7.pantā ir ietverts uz rezultātu orientēts pienākums

garantēt kompleksā ceļojuma dalībniekiem tiesības uz iemaksāto līdzekļu atmaksāšanu un repatriāciju ceļojumu organizatora

bankrota gadījumā, un šī garantija īpaši ir domāta tieši tam, lai pasargātu patērētāju no bankrota sekām neatkarīgi no tā

iemesla (Eiropas Savienības Tiesas 1999.gada 15.jūnija sprieduma lietā C-140/97 Rechberger u.c. 74.punkts). Šāda

Direktīvas 90/314 7.panta interpretācija saskan ar tai paredzēto mērķi nodrošināt patērētāju aizsardzību augstā līmenī

(Eiropas Savienības Tiesas 1996.gada 8.oktobra sprieduma apvienotajās lietās C-178/94, C-179/94 un no C-188/94 līdz C190/94 Dillenkofer u.c. 39.punkts). Šajā sakarā Eiropas Savienības Tiesa ir konstatējusi, ka nedz Direktīvas 90/314

preambulas apsvērumos, nedz 7.panta formulējumā nav norāžu, saskaņā ar kurām šajā pantā paredzētā garantija varētu tikt

ierobežota. Eiropas Savienības Tiesa ir konstatējusi, ka minētā 7.panta prasības ir pareizi transponētas valsts tiesiskajā

regulējumā tikai tad, ja, neraugoties uz to, kādi ir nosacījumi, rezultātā tas efektīvi garantē patērētājam visu tā ieguldīto

līdzekļu atmaksāšanu un repatriāciju ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā (Eiropas Savienības Tiesas 1999.gada

15.jūnija sprieduma lietā C-140/97 Rechberger u.c. 64.punkts). Tāpat Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas

90/314 7.pants liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kura sekas nav efektīvi garantēt patērētājam visu tā ieguldīto līdzekļu

atmaksāšanu un repatriāciju ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā. Tā kā dalībvalstij nav rīcības brīvības, lai

noteiktu riska apmēru, kurš ir jāsedz ar garantiju, ko ceļojumu organizators vai pārstāvis sniedz patērētājiem, kritēriji, kuru

mērķis vai sekas būtu šīs garantijas apmēra ierobežošana, ir acīmredzami nesaderīgi ar pienākumiem, kas izriet no minētās

direktīvas, un tādējādi ir pietiekami būtisks Eiropas Savienības tiesību pārkāpums, kas ar nosacījumu, ka tiek konstatēta

tieša cēloņsakarība, varētu būt pamatā attiecīgās dalībvalsts atbildībai (Eiropas Savienības Tiesas 2014.gada 16.janvāra

rīkojuma lietā C-430/13 Baradics u.c. 46.punkts).

Tiesa secināja, ka atbilstoši minētajam dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu patērētāju

(ceļotāju) aizsardzību augstākajā līmenī un efektīvi garantētu patērētājam (ceļotājam) visu tā ieguldīto līdzekļu atmaksāšanu

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

gadījumā, ja tūrisma operators nepilda savas saistības likviditātes problēmu dēļ. Savukārt minētās aizsardzības

nenodrošināšana pilnā apmērā varētu tikt uzskatīta par Eiropas Savienības tiesību normu pārkāpumu.

[3.5] Atbilstoši norādītajam tiesiskajam regulējumam Ceļojumu direktīvas prasības garantēt ceļotājam visu tā ieguldīto

līdzekļu atmaksāšanu tiek īstenotas pakāpeniskā procesā ar divu secīgi pieņemtu lēmumu palīdzību:

1) vispirms centrs pēc attiecīgo faktu konstatēšanas pieņem noteikumu Nr.380 42.punktā paredzēto lēmumu par

tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam veikto maksājumu atmaksu;

2) ja ar minēto centra lēmumu nav sasniegts vajadzīgais rezultāts, Ministru kabinets vai finanšu ministrs var pieņemt

noteikumu Nr.380 44.punktā paredzēto lēmumu jeb lēmumu par atmaksu no valsts budžeta līdzekļiem.

Tiesa atzina, ka noteikumu Nr.380 42.punktā paredzētajam centra lēmumam ir divējāda daba. Pirmkārt, tas ir izpildāms

lēmums, jo uz tā pamata attiecīgā tūrisma operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja nodrošinājuma izsniedzējam

tiek iesniegts apmaksas pieprasījums. Otrkārt, tas ir konstatējošs lēmums, proti, ar šādu lēmumu centrs konstatē, ka ir

izpildījušies priekšnoteikumi, lai konkrētiem ceļotājiem rastos tiesības saņemt tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma

pakalpojumu sniedzējam veikto maksājumu atmaksu. Turklāt no tiesību normu sistēmas (noteikumu Nr.380 42.punkts

kopsakarā ar 44.punktu) izriet, ka centra konstatējums tiek izmantots arī kā pamats lēmuma par atmaksu no valsts budžeta

līdzekļiem pieņemšanai.

[3.6] Lietā nav strīda, ka SIA /Nosaukums A/ nebija izpildījusi normatīvajos aktos tai kā tūrisma operatoram noteikto

pienākumu uzturēt spēkā esošu apdrošināšanas līgumu. Centrs argumentē, ka šādos apstākļos tam nebija pamata piemērot

noteikumu Nr.380 39.–44.punktā paredzēto procedūru. Centrs arī norāda, ka tādēļ, ka SIA /Nosaukums A/ nebija spēkā

esoša nodrošinājuma, nav iespējama arī līdzekļu atmaksas saņemšana no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem

gadījumiem. Centra ieskatā pieteicējas aizsardzību administratīvā procesa ietvaros izslēdz arī tas, ka SIA /Nosaukums A/

vai tās amatpersonu rīcībā ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Tiesa šādam iestādes vērtējumam nepiekrita. Pieteicējai izskatāmajā gadījumā nav iespēju saņemt nodrošinājuma

sniegto aizsardzību. Tomēr nav ignorējams tas apstāklis, ka Latvijas Republika, transponējot valsts tiesiskajā regulējumā

Ceļojumu direktīvas prasības, ir paredzējusi iespēju nodrošinājuma nepietiekamības gadījumā atlikušo daļu segt no valsts

budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, tādējādi nodrošinot ceļotāju aizsardzību augstā līmenī, kas ir minētās

direktīvas mērķis. Kā jau minēts iepriekš, šāda lēmuma pieņemšana var notikt, ja centrs iepriekš ir pieņēmis lēmumu par

tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam veikto maksājumu atmaksu, proti, ir konstatējis, ka ir

izpildījušies tiesību normās paredzētie apstākļi – ir veikti maksājumi, netiek sniegti tūrisma pakalpojumi un pakalpojumu

nesniegšanas iemesls ir pakalpojuma sniedzēja likviditātes problēmas.

Tiesa nepiekrita centra vērtējumam, ka šāds lēmums konkrētajā gadījumā nav izdodams. Iestāde nav sniegusi

pietiekamu pamatojumu savam uzskatam, ka lēmums par atmaksu no valsts budžeta varētu tikt pieņemts situācijā, kad

tūrisma operatora spēkā esošs nodrošinājums nav pietiekams, lai pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus, bet nevarētu tikt

pieņemts situācijā, kad šāds nodrošinājums vispār nav bijis spēkā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru valsts

tiesiskajam regulējumam ir jābūt orientētam uz rezultātu garantēt kompleksā ceļojuma dalībniekiem tiesības uz iemaksāto

līdzekļu atmaksāšanu. Līdz ar to noteikumu Nr.380 39.–44.punkta normas ir interpretējamas tā, lai pēc iespējas tiktu

sasniegts Ceļojumu direktīvā paredzētais mērķis.

Līdz ar to tiesa atzina, ka noteikumu Nr.380 44.punktā lietotie vārdi “tūrisma operatora nodrošinājums nav pietiekams,

lai pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus” interpretējami tā, ka tie aptver arī tos gadījumus, kad tūrisma operators nav

izpildījis savu pienākumu uzturēt spēkā esošu nodrošinājumu un tādēļ vispār nav iespējama ceļotāja maksājumu segšana no

nodrošinājuma. Izdarot šādu secinājumu, tiesa tostarp ņēma vērā Eiropas Savienības Tiesas atziņas, saskaņā ar kurām

iemaksāto naudas summu atmaksāšana tūrisma organizatora maksātnespējas gadījumā nav saistīta ne ar kādu īpašu

nosacījumu saistībā ar tūrisma organizatora maksātnespējas iemesliem. Tādi apstākļi kā tūrisma organizatora vieglprātīga

rīcība vai ārkārtēju vai neparedzamu apstākļu iestāšanās nevar būt šķērslis iemaksāto summu atmaksāšanai (Eiropas

Savienības Tiesas 2012.gada 16.februāra sprieduma lietā C-134/11 Blödel-Pawlik 21. un 22.punkts). Attiecinot minētās

atziņas uz izskatāmo situāciju, kad tiesību normās līdzās nodrošinājuma sniegtajai aizsardzībai ir paredzētas valsts papildu

garantijas, tiesa secināja, ka šo papildu garantiju īstenošanas iespēja nav padarāma atkarīga no tūrisma operatora

godprātības pakāpes.

Šajā sakarā pirmās instances tiesa kā svarīgu apstākli atzina arī to, ka tiesību normas nepieļauj tādas situācijas

pastāvēšanu, kurā tūrisma operatoram, kurš piedāvā ceļotājiem kompleksus tūrisma pakalpojumus, nav spēkā esoša

nodrošinājuma (Tūrisma likuma 16.panta otrā daļa, pārejas noteikumu 14.punkts).

[3.7] Centram bija tiesību normās paredzēts pienākums veikt uzraudzību attiecībā uz tūrisma operatora nodrošinājumu

par saistību neizpildi vai nepienācīgu to izpildi likviditātes problēmu dēļ (Tūrisma likuma 8.1panta pirmās daļas 4.punkts).

Centrs izskatāmajā gadījumā šo pienākumu nav izpildījis, jo tika pieļauts, ka SIA /Nosaukums A/ nav spēkā esoša

nodrošinājuma. Šādos apstākļos, kad valsts nav veikusi tūrisma operatora darbības efektīvu uzraudzību, ir it īpaši svarīgi,

lai atbilstoši to mērķim, bet nevis formāli, tiktu piemērotas tiesību normas par ceļotāju aizsardzību tūrisma operatora

likviditātes problēmu gadījumā. Centrs secinājumu, ka SIA /Nosaukums A/ nebija spēkā esoša nodrošinājuma un tādēļ nav

iespējama arī līdzekļu atmaksas saņemšana no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, nav pamatojis.

Savukārt tiesa neatrada racionālus argumentus, kādēļ būtu jāuzskata, ka attiecībā uz iespēju saņemt atmaksu no valsts

budžeta līdzekļiem situācijas “nodrošinājums nav pietiekams” un “nav spēkā esoša nodrošinājuma” (lai gan tam bija jābūt)

būtiskiatšķiras un katra no šīm situācijām būtu risināma atšķirīgi.

Šādos apstākļos tiesa secināja, ka centram, neskatoties uz to, ka SIA /Nosaukums A/ nebija uzturējusi spēkā esošu

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

apdrošināšanas līgumu, bija pienākums izdot lēmumu par veikto maksājumu atmaksu un paziņot to pieteicējai. Šāds lēmums

paver iespēju pieteicējas tiesību uz atmaksas saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem

realizēšanai.

[3.8] Lietā nav strīda, ka SIA /Nosaukums A/ nav izpildījusi ar pieteicēju noslēgto līgumu par kompleksa tūrisma

pakalpojuma sniegšanu; ka pieteicēja saskaņā ar noslēgto līgumu ir veikusi maksājumus 4250 euro apmērā, ko apstiprina

tiesai iesniegtie pierādījumi – SIA /Nosaukums A/ izrakstītie rēķini un internetbankas izdrukas par to apmaksu; un centrs

neapstrīd arī to, ka tūrisma pakalpojumu nesniegšanas iemesls ir bijis pieteicējas likviditātes problēmas. Ielūkojoties Lursoft

Uzņēmumu datu bāzē, tiesa konstatēja, ka SIA /Nosaukums A/ nav iesniegusi 2018. un 2019.gada pārskatus, savukārt

2017.gada pārskata finanšu analīze liecina, ka SIA /Nosaukums A/ apgrozāmo līdzekļu koeficients ir 0,2325, kas norāda uz

likviditātes problēmām.

Tiesa secināja, ka centram nepastāv šķēršļi izdot noteikumu Nr.380 42.punktā paredzēto lēmumu, kurā konstatētu, ka ir

izpildījušies tiesību normās paredzētie priekšnoteikumi par tūrisma operatoram vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam

veikto maksājumu atmaksu pieteicējai. Šajā daļā pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu ir apmierināms.

Tā kā centrs, sniedzot pieteicējai 2019.gada 21.jūnija atbildi Nr.5.-3/5984/S-475-2019, nav izdevis lēmumu par

pieteicējas kā ceļotājas aizsardzību tūrisma operatora likviditātes problēmu gadījumā, minēto atteikumu tiesa atzina par

prettiesisku.

[4] Centrs par Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 11.decembra spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību,

pamatojot šādi.

[4.1] Tiesa, izdarot secinājumu, ka nav šķēršļu, lai centrs attiecībā uz pieteicēju izdotu noteikumu Nr.380 42.punktā

paredzēto lēmumu, kurā konstatētu, ka ir izpildījušies tiesību normās paredzētie priekšnoteikumi par tūrisma operatoram vai

saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējam veikto maksājumu atmaksu pieteicējai, izskatāmajā lietā nav objektīvi izvērtējusi un

ņēmusi vērā apstākli, ka, uzliekot pienākumu centram četru mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā izdot pieteicējai

labvēlīgu administratīvo aktu par SIA /Nosaukums A/ samaksātās naudas 4250 euro apmērā atmaksu, administratīvā akta

izdošanai pastāv būtisks šķērslis – nav personas, kurai iesniegt noteikumu Nr.380 42.punktā minēto apmaksas

pieprasījumu. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas centram ir jāiesniedz attiecīgā tūrisma operatora nodrošinājuma izsniedzējam

apmaksas pieprasījums jeb centrs izdod administratīvo aktu par tiesiska pienākuma uzlikšanu attiecīgā tūrisma operatora

nodrošinājuma izsniedzējam. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Tūrisma likuma 16.panta piekto daļu tūrisma operatora

nodrošinājums ir apdrošinātāja izsniegta apdrošināšanas polise vai kredītiestādes izsniegta garantija, persona, kurai centrs

iesniedz apmaksas pieprasījumu, var būt tikai individuāli noteikta persona – konkrētās apdrošināšanas polises vai bankas

garantijas izsniedzējs. Normatīvais regulējums neparedz, kā arī praktiski nav iespējams iesniegt apmaksas pieprasījumu vai

izdot administratīvo aktu abstraktai un neeksistējošai personai. Noteikumi Nr.380 precīzi noteic, ka apmaksas pieprasījumu

var iesniegt tikai un vienīgi attiecīgā tūrisma operatora nodrošinājuma izsniedzējam. Normatīvais regulējums neparedz, ka

gadījumā, ja nav nodrošinājuma (un attiecīgi arī nodrošinājuma izsniedzēja), tad apmaksas pieprasījumu centram ir tiesības

vai pienākums iesniegt kādaicitai personai, piemēram tūrisma operatoram, Ekonomikas ministrijai vai Ministru kabinetam.

Konstatējoša lēmuma izdošana, kurā centrs konstatētu, ka ir izpildījušies priekšnoteikumi, lai konkrētiem ceļotājiem

rastos tiesības saņemt tūrisma operatoram veikto maksājumu atmaksu bez noteikumu Nr.380 42.punktā paredzētās

apmaksas pieprasījuma iesniegšanas nodrošinājuma izsniedzējam, nenodrošinātu ceļotāju, tostarp pieteicējas, tiesības uz

nodrošinājuma sniegto aizsardzību, jo šāds lēmums nebūtu saistošs ne tūrisma operatoram, ne Ekonomikas ministrijai, ne

Ministru kabinetam. Lēmuma pieņemšanas rezultātā netiktu īstenota naudas atmaksas veikšana pieteicējai. Tādējādi saistošu

lēmumu, kura rezultātā tiek nodrošināta naudas atmaksa ceļotājiem, atbilstoši noteikumos Nr.380 ietvertajam tiesiskajam

regulējumam centram ir tiesības izdot tikai nodrošinājuma izsniedzējam.

Centrs piekrīt, ka no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu

patērētāju (ceļotāju) aizsardzību visaugstākajā līmenī un efektīvi garantētu patērētājam (ceļotājam) visu tā ieguldīto līdzekļu

atmaksāšanu. Tomēr centrs nav tiesīgs pieņemt lēmumu, ja ārējie normatīvie akti un tajos atrunātā centra kompetence šādas

pilnvaras tam neparedz.

[4.2] Centrs nepiekrīt tiesas secinājumam, ka noteikumu Nr.380 44.punktā lietotie vārdi “tūrisma operatora

nodrošinājums nav pietiekams, lai pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus” interpretējami tā, ka tie aptver arī tos

gadījumus, kad tūrisma operators nav izpildījis savu pienākumu uzturēt spēkā esošu nodrošinājumu un tādēļ vispār nav

iespējama ceļotāja maksājumu segšana no nodrošinājuma.

Centra ieskatā, ja likumdevēja griba būtu bijusi paredzēt, ka ceļotājam no valsts budžeta līdzekļiem ir jāatmaksā ikvienā

gadījumā, tad noteikumu Nr.380 44.punktā būtu noteikts, ka gadījumā, ja tūrisma operatoram nav nodrošinājuma vai arī, ja

tūrisma operatora nodrošinājums nav pietiekams, lai pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus, ko ceļotājs veicis vai kas

veikti ceļotāja vārdā, ciktāl attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu

sniedzēja likviditātes problēmu dēļ, atlikušo daļu sedz no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Tiesa nav ņēmusi vērā, ka no noteikumu Nr.380 44.punkta un noteikumu Nr.421 42.punkta neizriet centra tiesības

uzdot atmaksāt ceļotājiem tūrisma operatoram veiktās iemaksas no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Normatīvie akti paredz centra tiesības uzdot atmaksāt ceļotājiem iemaksātās naudas summas tikai vienai personu kategorijai

– nodrošinājuma izsniedzējam, un ar nosacījumu, ka tūrisma operatoram ir nodrošinājums.

No Tūrisma likuma 16.pantā un noteikumu Nr.380 39.–44.punktā ietvertā tiesiskā regulējuma būtības izriet, ka

noteikumos Nr.380 paredzētā ceļotāju speciālā tiesiskā aizsardzība ir piemērojama gadījumos, kad tūrisma operators ir

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

saņēmis Tūrisma likuma 16.panta otrajā un piektajā daļā minēto nodrošinājumu. Savukārt gadījumos, kad tūrisma operators

darbojas bez nodrošinājuma, centrs kā valsts pārvaldes iestāde, kas rīkojas savas kompetences ietvaros, ir tiesīga izmantot

tikai tos tiesiskos instrumentus, kas noteikti normatīvajos aktos. Konkrētajā situācijā, konstatējot, ka SIA /Nosaukums A/

piedāvāja pārdošanai un pārdeva kompleksos tūrisma pakalpojumus bez nodrošinājuma, centram bija pienākums pieņemt

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astotās daļas 5.punktā un 18.punktā minētos lēmumus.

[4.3] Nav pareizi pieteicējas argumenti, ka centra vilcināšanos rīkoties apstiprina tas, ka SIA /Nosaukums A/

apdrošināšanas polise, par kuru visā pieteicējas līguma darbības laikā bija ieraksts centra uzturētajā datu bāzē, nav spēkā

esoša, par ko pieteicēja uzzināja no centra paskaidrojumiem. TATO datubāzē, kuru centram jāuztur atbilstoši Tūrisma

likuma 8.1panta pirmās daļas 2.punktā paredzētajai funkcijai un kuru saskaņā ar Tūrisma likuma pārejas noteikumu 9.punktu

centrs pilda tikai no 2018.gada 1.jūlija, nekad nav bijis ieraksts par SIA /Nosaukums A/ – ne par to, ka SIA /Nosaukums A/

būtu izsniegta speciālā atļauja (licence) tūrisma operatora pakalpojumu sniegšanai, ne arī par SIA /Nosaukums A/ sniegto

nodrošinājumu.

Nav pamatoti tiesas apsvērumi, ka centrs izskatāmajā gadījumā nav izpildījis tiesību normās noteikto pienākumu veikt

uzraudzību attiecībā uz tūrisma operatora nodrošinājumu par saistību neizpildi vai nepienācīgu to izpildi likviditātes

problēmu dēļ (Tūrisma likuma 8.1panta pirmās daļas 4.punkts), jo tika pieļauts, ka tūrisma operatoram nav spēkā esoša

nodrošinājuma. Centrs norāda, ka Tūrisma likuma 11.panta 5.3daļa paredzēja, ka tūrisma aģenta un tūrisma operatora

pakalpojumus Latvijā drīkst sniegt komersants, kas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrēts TATO datubāzē

(Tūrisma likuma 11.panta 5.3daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2017.gada 31.decembrim). Saskaņā ar Tūrisma likuma

11.panta 5.1daļu tūrisma aģentu un tūrisma operatoru reģistrāciju un attiecīgās datubāzes uzturēšanu nodrošināja

Ekonomikas ministrija (Tūrisma likuma 11.panta 5.1daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2017.gada 31.decembrim). Tādējādi

TATO datubāzē iekļautās informācijas uzturēšana nebija centra kompetence. Saskaņā ar Tūrisma likuma pārejas noteikumu

18.punktu Ekonomikas ministrija nodrošināja tūrisma aģentu un tūrisma operatoru reģistrāciju TATO datubāzē līdz

2018.gada 30.jūnijam, bet datubāzi Ekonomikas ministrija uzturēja līdz 2019.gada 30.jūnijam. Vienlaikus Tūrisma likuma

pārejas noteikumu 13.punkts paredz, ka tūrisma operators un tūrisma aģents, kas kompleksu vai saistītu tūrisma

pakalpojumu sniegšanu uzsācis līdz 2018.gada 30.jūnijam, ir tiesīgs bez šajā likumā noteiktās speciālās atļaujas (licences)

attiecīgo pakalpojumu organizēt un sniegt vai piedāvāt pārdošanā ne ilgāk kā līdz 2019.gada 30.jūnijam. Savukārt Tūrisma

likuma pārejas noteikumu 14.punktā noteikts, ka tūrisma operatoram, kas savu darbību uzsācis līdz 2018.gada 30.jūnijam, ir

pienākums uzturēt spēkā esošu apdrošināšanas līgumu vai kredītiestādes garantiju visā tā darbības laikā, ievērojot

noteikumos Nr.353 noteikto; pārslēdzot vai pagarinot apdrošināšanas līgumu vai garantiju pēc 2018.gada 30.jūnija, tūrisma

operators nodrošina šā likuma 16.panta otrajā un piektajā daļā noteikto prasību izpildi.

Saskaņā ar TATO datubāzē norādīto informāciju SIA /Nosaukums A/ TATO datubāzē kā tūrisma operators un

tūrisma aģents bija reģistrēta kopš 2010.gada 1.septembra. Vienlaikus SIA /Nosaukums A/ pārstāvja /datums/centra

amatpersonai atsūtītā elektroniskā pasta vēstule un tai pielikumā pievienotā /Nosaukums C/ apdrošināšanas polise liecināja,

ka SIA /Nosaukums A/ bija noslēgusi apdrošināšanas līgumu ar apdrošināšanas periodu no 2018.gada 7.aprīļa līdz

2019.gada 6.aprīlim, apdrošinājuma summa – 30 000 euro.

Tādējādi 2018.gada 20.jūlijā centra rīcībā esošā informācija liecināja, ka SIA /Nosaukums A/, noformējot

apdrošināšanas polisi, ir nodrošinājusi klientu iemaksātās naudas garantiju, izpildot normatīvajos aktos noteikto pienākumu.

Tāpat, ņemot vērā to, ka apdrošināšanas polises periods bija no 2018.gada 7.aprīļa līdz 2019.gada 6.aprīlim, uz SIA

/Nosaukums A/ bija attiecināmas Tūrisma likuma pārejas noteikumu 13. un 14.punkta prasības. Proti, 2018.gada 20.jūlijā

SIA /Nosaukums A/ vēl nebija jābūt reģistrētai centra uzturētajā un Tūrisma likuma 8.1pantā minētajā datubāzē un nebija

jābūt saņēmušai speciālo atļauju (licenci) tūrisma operatora pakalpojumu sniegšanai, bet šīs darbības jāveic Tūrisma likuma

pārejas noteikumu 14.punktā noteiktajā termiņā, ievērojot arī pārejas noteikumu 13.punktā paredzēto termiņu kā galējo

termiņu attiecīgo prasību izpildei.

Ievērojot minēto, 2018.gada 20.jūlijā centram nebija pamata veikt uzraudzības darbības attiecībā uz to, lai pieteicēja

izpildītu Tūrisma likuma 16.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktās prasības par reģistrēšanos centra uzturētajā datubāzē un

speciālās atļaujas (licences) saņemšanu, bet, tā kā SIA /Nosaukums A/ apdrošināšanas polisi bija atsūtījusi tikai centram,

nevis Ekonomikas ministrijai, centrs apdrošināšanas polisi nosūtīja Ekonomikas ministrijai informācijas aktualizēšanai

TATO datubāzē, jo līdz 2018.gada 30.jūnijam informācijas uzturēšana un aktualizēšana TATO datubāzē bija Ekonomikas

ministrijas kompetence.

Ņemot vērā, ka SIA /Nosaukums A/ pārstāvis 2018.gada 20.jūlija e-pasta vēstulei bija pievienojis apdrošināšanas

polises kopiju, centram neradās aizdomas par apdrošināšanas polises spēkā esamību.

Savukārt tad, kad tuvojās apdrošināšanas polises beigu termiņš, ievērojot tieši to apstākli, ka apdrošināšanas polise

bija spēkā līdz 2019.gada 6.aprīlim, nolūkā nodrošināt SIA /Nosaukums A/ atbilstību Tūrisma likuma pārejas noteikumu

14.punktā un Tūrisma likuma 16.panta otrajā daļā noteiktajām prasībām centrs 2019.gada 1.martā uzsāka komercprakses

uzraudzības lietu, kas ir uzskatāma par patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības lietu. Ņemot vērā to, ka uzsāktās lietas

ietvaros SIA /Nosaukums A/ neatbildēja uz centra informācijas pieprasījumiem, centrs, lai noskaidrotu iespējamos SIA

/Nosaukums A/ nolūkus attiecībā uz jaunas polises noformēšanu nākamajam periodam, vērsās pie nodrošinājuma jeb

apdrošināšanas polises izsniedzēja – /Nosaukums C/. Un tikai no /Nosaukums C/ centrs 2019.gada 3.aprīlī saņēma

informāciju, ka apdrošināšanas polise nav spēkā, jo SIA /Nosaukums A/ nesamaksāja apdrošināšanas prēmiju vai tās daļu

polisē norādītājā termiņā un apmērā.

Tādējādi, ņemot vērā /Nosaukums C/ sniegto informāciju, centrs konstatēja, ka, piedāvājot pārdošanai un pārdodot

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

S I A /Nosaukums A/ apvienotus kompleksus tūrisma pakalpojumus, kas nav nodrošināti saistību neizpildes vai

nepienācīgas izpildes gadījumā SIA /Nosaukums A/ likviditātes problēmu dēļ, SIA /Nosaukums A/ īstenotā komercprakse

ir uzskatāma par maldinošu komercpraksi Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 11.panta 9.punkta izpratnē.

Tādējādi centram kā uzraudzības iestādei, konstatējot SIA /Nosaukums A/ darbībā negodīgas komercprakses aizlieguma

pārkāpumu, bija pienākums veikt nepieciešamās darbības, un konkrētajai situācijai piemērotākais un lietderīgākais līdzeklis

bija lēmuma par pagaidu noregulējumu pieņemšana (2019.gada 16.aprīļa lēmums Nr.3.1.-1/3719/L-51), kā arī pēc tam –

lēmuma patērētāju kolektīvo interešu pārkāpuma lietā pieņemšana (2019.gada 3.septembra lēmums Nr.10-p.k.). Minētos

apstākļus tiesa nav izvērtējusi.

[4.4] Visi lēmumu veidi, kādus centrs ir tiesīgs pieņemt patērētāju kolektīvo interešu uzraudzības lietā, ir izsmeļoši

uzskaitīti Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astotajā daļā.

Savukārt Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 4.1pantā noteikts, ka persona, kurai negodīga komercprakse

nodarījusi kaitējumu, ir tiesīga celt prasību tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

Ceļotāju iemaksātās naudas atmaksāšanai SIA /Nosaukums A/ likviditātes gadījumā ir paredzēta speciālā procedūra,

kas ir atrunāta noteikumu Nr.380 39. –44.punktā. Tādējādi uz ceļotājiem iemaksātās naudas atmaksāšanu nav piemērojamas

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas.

Savukārt, lai būtu pamats piemērot noteikumu Nr.380 39.–44.punktā noteikto speciālo procedūru, ir jāizpildās

vairākiem priekšnoteikumiem: 1) tūrisma operatora nespēja pilnībā vai daļēji pildīt savas saistības un sniegt kompleksos

tūrisma pakalpojumus; 2) tūrisma operatora likviditātes problēmas, kuru dēļ tūrisma operators nespēja pilnībā vai daļēji

pildīt savas saistības un sniegt kompleksos tūrisma pakalpojumus; 3) spēkā esošs tūrisma operatora nodrošinājums, tas ir,

apdrošināšanas polise vai bankas garantija, no kuras segt ceļotājiem atmaksājamās summas. Kaut arī prasība par

nodrošinājuma esamību nav tieši minēta noteikumu Nr.380 40.punktā, šāda priekšnosacījuma esamība izriet no noteikumos

Nr.380 paredzētās speciālās procedūras būtības, tostarp noteikumu Nr.380 39.punkta, kā arī noteikumu Nr.380 42.punkta,

no kura izriet, ka centrs apmaksas pieprasījumu iesniedz nodrošinājuma izsniedzējam. Tādējādi bez nodrošinājuma nav

iespējama ceļotāju noteikumu Nr.380 39.–44.punktā paredzētā aizsardzība, proti, speciālās procedūras realizācija, jo nav ne

finansiālā seguma, no kā atmaksāt ceļotājiem naudu, ne arī nodrošinājuma izsniedzēja jeb personas, kurai iesniegt atmaksas

pieprasījumu.

Likumdevēja mērķis, pieņemot noteikumu Nr.380 44.punktā minēto normu un ietverot tajā paredzēto speciālo

procedūru, nav bijis noteikt, ka valstij pilnīgi visos gadījumos, arī komersanta nelikumīgas rīcības rezultātā, ir pienākums

atmaksāt ceļotājiem tūrisma operatoram veiktās iemaksas no valsts budžeta līdzekļiem. SIA /Nosaukums B/ gadījumā, kad

ceļotājiem tika izmaksāta nauda no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, būtiski atšķīrās lietas faktiskie

apstākļi. Proti, SIA /Nosaukums B/ gadījumā bija spēkā esošs nodrošinājums, kas ļāva uzsākt un īstenot noteikumu Nr.380

noteikto speciālo procedūru naudas atmaksāšanaiceļotājiem.

Izskatāmās lietas apstākļi norāda, ka SIA /Nosaukums A/ vai tās valde ļaunprātīgi, izmantojot uzticēšanos, vai arī

prettiesiski ir ieguvusi svešu mantu. Līdz ar to centrs uztur viedokli, ka SIA /Nosaukums A/ un/vai tā amatpersonu rīcībā

pirmšķietami ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma, t.i., krāpšana un/vai piesavināšanās sastāva pazīmes. Tādējādi

izskatāmajā strīdā, ņemot vērā lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pieteicējas aizskarto likumisko interešu un tiesisko

interešu aizsardzība ir realizējama kriminālprocesa, nevis administratīvā procesa ietvaros.

[4.5] Tiesa noteica pienākumu centram četru mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā izdot pieteicējai labvēlīgu

administratīvo aktu par SIA /Nosaukums A/ samaksātās naudas 4250 euro apmērā atmaksu.

Likumā “Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā” (pieņemts 2015.gada 18.jūnijā) ir noteikts, ka centrs vairs

neizdod administratīvos aktus patērētāju individuālo strīdu gadījumā, bet turpina sniegt palīdzību strīdu risināšanā, kas

pēdējo gadu laikā ir pierādījies kā viens no efektīvākajiem strīdu risināšana veidiem.

Sniedzot palīdzību patērētājam strīdu risināšanā, centrs jau šobrīd darbojas kā mediators, kurš iegūst informāciju no

strīda pusēm, kā arī mēģina panākt vienošanos pušu starpā. Šādas darbības atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes

direktīvas 2013/11/ES (2013.gada 21.maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK)

Nr.2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK, mērķim.

Pēc minēto likuma grozījumu pieņemšanas centra kompetence patērētāju iesniegumu un sūdzību izskatīšanā ir noteikta

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25., 26. un 26.2pantā.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta ceturtās daļas 4.punktu viena no centra galvenajām

funkcijām ir palīdzības sniegšana patērētājiem strīdu risināšanā ar pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

Individuāla strīda gadījumā starp patērētāju un pakalpojuma sniedzēju centrs sniedz palīdzību patērētājam, tas ir,

centrs pieprasa pakalpojuma sniedzējam sniegt skaidrojumu par patērētāja iesniegumā minēto un pēc skaidrojuma

saņemšanas izvērtē to kopsakarā ar patērētāja iesniegumā minēto un spēkā esošajiem patērētāju tiesības regulējošajiem

normatīvajiem aktiem, skaidrojot pusēm normatīvos aktus, sniedzot viedokli par iespējamo strīda risinājumu, kā arī,

konstatējot patērētāju tiesību pārkāpumu, veic normatīvajos aktos noteiktās darbības tā novēršanai. Sniedzot palīdzību

patērētājam strīda risināšanā, centram normatīvajos aktos nav noteiktas tiesības izdot administratīvos aktus, bet gan

saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmitās daļas 3. un 4.punktu, ja centram nav izdevies sniegt

palīdzību patērētājam strīda ar pakalpojuma sniedzēju atrisināšanā, patērētājam ir tiesības vērsties Patērētāju strīdu

risināšanas komisijā vai tiesā. Tātad individuāli strīdi starp patērētāju un pakalpojuma sniedzēju risināmi ārpustiesas strīdu

risināšanas mehānismā vai tiesā. Proti, centrs iesaistās strīda risināšanā savas kompetences ietvaros un sniedz patērētājam

skaidrojumu, kas neuzliek nevienai no pusēm pienākumus – neizdod administratīvo aktu jeb nepieņem pusēm saistošu

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

lēmumu).

Senāts 2014.gada 11.jūlija lēmumā lietā Nr.SKA-472/2014 norādīja, ka, izskatot individuālu strīdu, centram nav

kompetences izdot administratīvo aktu par konkrētu strīda risinājumu. Centra atbilde nav administratīvais akts. Tātad centra

atbilde nav arī lēmums Administratīvā procesa likuma izpratnē.

Tādējādi spriedumā norādītais, ka centra atbilde Nr.5.-3/5984/S-475-2019 ir lēmums (administratīvais akts) un tas

atzīstams par prettiesisku, nav pamatots. Arī tiesas uzdotais pienākums centram izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo

aktu individuālā strīdā ar tūrisma operatoru ir prettiesisks un nav izpildāms.

Komercprakses uzraudzība un tās ietvaros izdotie Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.panta astotajā daļā

paredzētie lēmuma veidi un patērētāju individuālo strīdu izskatīšana pēc būtības ir divi dažādi un savstarpēji nošķirami

procesi.

Līdz ar to ar spriedumu centram noteikts pienākums veikt tiesiski neiespējamu darbību, jo centram nav attiecīgu

normatīvajā aktā paredzētu pilnvaru izdot šāda satura administratīvo aktu.

[5] Pieteicējas paskaidrojumos par centra apelācijas sūdzību norādīts turpmāk minētais.

[5.1] No tiesību normām izriet, ka gadījumā, ja personai nav pietiekams nodrošinājums saistību izpildei pret tūrisma

pakalpojumu ņēmējiem, ir izvērtējams valsts pienākums nodrošināt aizsardzību un segt maksājumu no valsts budžeta.

Centrs savā praksē ir nodrošinājis šādu kārtību SIA /Nosaukums B/ klientiem, kas liecina, ka ir sabiedrības daļa, kam

centra ieskatā ir tiesības saņemt kompensāciju no valsts budžeta arī tad, ja apdrošinājuma segums nesedz tūrisma

pakalpojuma pircēja zaudējumus. Arī pieteicēja ir iegādājusies komplekso tūrisma pakalpojumu no Latvijas Republikā

reģistrēta tūrisma pakalpojumu sniedzēja, un uz pieteicēju attiecas Ceļojumu direktīvas aizsardzība. Tomēr attiecībā pret

pieteicēju centrs nekādas darbības neveic, tā vietā norādot, ka pieteicējai patstāvīgi jācīnās par zaudējumiem civilprocesuālā

vai kriminālprocesuālā kārtībā, kas prasa papildus izdevumus.

Identisku procedūru kā SIA /Nosaukums B/ gadījumā centrs ir realizējis arī attiecībā pret SIA „Mouzenidis travelRiga” klientiem (sk. https://www.ptac.gov.lv/lv/mouzenidis-ptac), mājas lapā norādot, ka saistību nepilnīgas izpildes

gadījumā šīm personām būs tiesības uz maksājumu segšanu no valsts budžeta līdzekļiem (sk. skaidrojuma pēdējo sadaļu

https://www.ptac.gov.lv/sites/ptac/files/media_file/shema-mouzenidis.pdf). Lai arī centrs ar šo skaidrojumu nedod saistošu

apgalvojumu par līdzekļu piešķiršanu, taču tas apliecina procedūras pastāvēšanu un piemērošanu attiecībā pret citām

personām. Taču, ja valsts budžets kādiem sabiedrības locekļiem piešķir līdzekļus, tad ir jābūt nozīmīgam pamatojumam, lai

vienādos apstākļos citiem šos līdzekļus nepiešķirtu. Tas ar lielu iespējamību liecina, ka naudu no valsts budžeta saņems arī

SIA „Mouzenidis travel-Riga” klienti.

Pieteicējai ir tiesības saņemt no centra juridiski un faktiski pamatotu administratīvo aktu, kurā nodibināts, kāpēc SIA

/Nosaukums A/ klienti, kuru vidū ir pieteicēja, šādu aizsardzību nebauda. Tā kā pieteicēja ir tāda pati komplekso

pakalpojumu saņēmēja kā SIA /Nosaukums B/, SIA „Mouzenidis travel-Riga” un citu tūrisma firmu klienti, ir aizskartas

pieteicējas tiesības, ko noteic Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91.pants, Ceļojumu direktīva un

nacionālās tiesību normas. Tieši centrs ir izdarījis izvēli nesākt administratīvo procesu, kas aizsargātu SIA /Nosaukums A/

klientus, tostarp, pieteicēju, tātad tieši centrs ir veicis šo nošķiršanu, tostarp balstoties uz tiesību normām, un pieteicējai ir

tiesības uz šo apstākļu pārbaudi tiesvedības ietvaros, lai noskaidrotu, vai ir likumisks pamats tam, ka pieteicēja kopā ar

kādu sabiedrības grupu tiek nostādīta sliktākā stāvoklī iepretim citiem sabiedrības locekļiem, un pārliecinātos, vai Latvijā

pareizi ir ieviesta Ceļojumu direktīva, tostarp, vai nacionālo tiesību normas nav pretrunā ar direktīvas būtību un vai tās ir

pareizi piemērotas.

[5.2] Var piekrist, ka centram nav tieši piešķirtas tiesības lemt par līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta līdzekļiem, jo

minētais saskaņā ar Tūrisma likuma 16.panta sesto daļu ir Ministru kabineta kompetencē. Tomēr atbildētāja lietā ir Latvijas

Republika. Un gadījumā, ja vienas iestādes kompetence pārsniedz izskatāmo prasījumu, tad tiesa atbildētājas pusē var

pieaicināt arī citu iestādi, arī Ministru kabinetu. Tomēr attiecībā uz minēto centrs izteicis iebildumus tikai apelācijas sūdzībā,

minot arī Ekonomikas ministriju. Taču tieši centrs gatavo materiālus par līdzekļu piešķiršanu, iesniedzot tos Ministru

kabinetam, proti, to nedara Ekonomikas ministrija vai Ministru kabinets patstāvīgi.

Pieteicējas tiesību aizskārums ir radies un sācies tieši centra rīcības un bezdarbības rezultātā, vilcinoties uzsākt

procesu un saziņas ar Uzņēmumu reģistru sekām, nevis cenšoties sazināties ar tūrisma firmu ar dažādiem līdzekļiem, bet

ziņojot reģistram, ka tas neatbild uz pasta sūtījumiem. No pieteicējas viedokļa nav nozīmes arī kompetenču pārdalei valsts

pārvaldē, jo atbildība par Ceļojumu direktīvas pareizu ieviešanu un arī nacionālo normu pareizu piemērošanu ir Latvijas

Republikai. Laikā, kad pieteicēja izvirzīja prasījumu, un joprojām centrs ir tā iestāde, kuras kompetencē un pienākumos ir

jautājuma risināšana par kompleksu tūrisma pakalpojumu pircēju aizsardzību.

Centra argumentācija ir pretrunā ar tā rīcību, jo faktiski, salīdzinot pieteicējas situāciju ar SIA /Nosaukums B/ vai SIA

„Mouzenidis travel-Riga” klientu situāciju, centrs ir pieņēmis lēmumu SIA /Nosaukums A/ klientu aizsardzībai neveikt

nekādas darbības, bet citu personu intereses aizsargāt – sākt procesu, vērsties pie Ministru kabineta ar pieprasījumu par

līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta. Process pamatā balstās uz centra lēmumiem.

Tāpēc arī tajā gadījumā, ja galīgā lemttiesība pieder Ministru kabinetam, pieteicēja bez centra nevar šādu prasījumu

izvirzīt Ministru kabinetam, tiešicentrs to dara tūrisma firmu klientu interesēs, turklāt arī sagatavojot priekšlikumus, kas SIA

/Nosaukums B/ gadījumā ir akceptēti kā naudas līdzekļu piešķīrums. Ja centrs izlemj neveikt nekādas darbības, tad tā ir

minētās iestādes atbildība.

[5.3] Pieteicējas tiesību aizsardzības līmenis nedrīkst būt atkarīgs no tūrisma pakalpojumu sniedzēja godprātības, jo

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

pieteicēja no savas puses atbilst statusam, kāds ir kompleksu tūrisma pakalpojumu saņēmējam, kas bauda aizsardzību.

Savukārt, ja centrs tiesību normu interpretācijā aprobežojas tikai ar noteikumu Nr.380 satura interpretāciju, tad ir jānorāda,

ka hierarhiski tie atrodas zemāk par Tūrisma likumu, kā arī šāda interpretācija ir pretrunā ar Ceļojumu direktīvas saturu un

mērķi. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta pirmajai daļai iestādei ir pienākums piemērot un izvērtēt ne tikai

nacionālo tiesību normas, bet arī Eiropas Savienības tiesību normas un vispārējos tiesību principus.

Tas nozīmē, ja Ceļojumu direktīvas aizsardzību bauda tikai maksātnespējīgu, bet godīgu tūrisma firmu klienti, turklāt

nevis tikai šo firmu maksātspējas, bet arī valsts budžeta robežās, kamēr maksātnespējīgu, bet negodīgu tūrisma firmu klienti

aizsardzību nebauda vispār, tad pastāv pamatotas šaubas, vai šāds dalījums ir tiesiski pamatots un vai Ceļojumu direktīva ir

tikusi pareizi ieviesta Latvijas Republikā.

Arī Lietuvas Republikas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka valstī nav pienācīgi ieviesta Ceļojumu direktīva, ja nacionālā

likumdošana nenodrošina personas tiesības uz pilnīgu atlīdzību, un tas rada pienākumu šos zaudējumus atlīdzināt valstij

(s k . https://www.lvat.lt/en/doclib/uju5t7qvw2geekc96bmtqccpnswc6867, 9.lapa), proti, ar to norādot, ka Lietuvas

Republikas Augstākās tiesas interpretācija, kas balstīta Eiropas Savienības Tiesas atziņās, atzīst nepieciešamību, nevis

izvēli valstij aizsargāt personas, kuras cietušas no negodprātīgu tūrisma pakalpojumu sniedzēju darbības (sk.

http://www.aca-europe.eu/WWJURIFAST_WEB/DOCS/BE11/BE11000325.pdf).

Pretējs secinājums (par to, ka pieteicējai kopā ar citiem SIA /Nosaukums A/ klientiem nav tiesību uz direktīvas

aizsardzību) tieši izriet no Latvijas Republikas tiesību normām, tad atbildētāja ir nepilnīgi vai neatbilstoši nodrošinājusi

Ceļojumu direktīvas piemērošanu un ieviešanu Latvijas Republikā, aizskarot pieteicējas tiesības. Plašākā nozīmē tas

saprotams arī tā, ka Latvijas Republika ir atbildīga, ja tā, izdodot noteikumus Nr.380, nav paredzējusi aizsardzību

gadījumos, kad apdrošinājums ir ar nulles vērtību vai vispār nepastāv (uz to norāda centrs), jo tad direktīva nav pareizi

ieviesta, bet lēmuma pieņēmējam jāatgriežas pie Administratīvā procesa likuma 15.panta pirmās daļas.

[5.4] Jautājumu par polisi centrs sāka skaidrot vien 2019.gada 28.martā, bet pirmās sūdzības tika saņemtas jau

2018.gada oktobrī, kas neliecina par iestādes tiesisku un savlaicīgu rīcību.

Turklāt jautājums par to, vai ir pietiekami nodrošināta valsts aizsardzība, aprobežojoties ar to, ka tūrisma operators ir

reģistrēts datu bāzē un iesniedzis polisi, arī ir aplūkojams kritiski. Kā liecina konkrētā situācija, polisi var atsaukt par

neizmantoto periodu, var neveikt kārtējo maksājumu par to, un polise nebūs spēkā. Latvijas Republikas likumdevējam,

ieviešot Ceļojumu direktīvu, arī atbildīgajai ministrijai, izstrādājot Ministru kabineta noteikumus, bija visas iespējas ieviest

normu, ka, piemēram, apdrošināšanas kompānija nekavējoties informē centru (vai citu atbildīgo iestādi) par polises

darbības apturēšanu, spēkā neesamību, atcelšanu un tamlīdzīgi. Tas nesagādātu ne pārmērīgas izmaksas apdrošinātajam

(sagatavot elektronisku paziņojumu), ne arī noslogotu centru ar pārmērīgu informācijas daudzumu.

Tādējādi, ja SIA /Nosaukums A/ klientiem ir tiesības uz centra rīcību, kuras rezultātā tiek atzītas arī pieteicējas tiesības

saņemt atlīdzinājumu no valsts budžeta neparedzētiem izdevumiem, bet centrs nav veicis nepieciešamās darbības, lai

pieteicējai šīs tiesības nodrošinātu, šāda centra rīcība ir atzīstama par prettiesisku un rada tiesības uz labvēlīgu

administratīvo aktu.

[5.5] Attiecībā uz centra norādīto, ka pieteicējai savas tiesības jāaizsargā kriminālprocesā, jo SIA /Nosaukums A/

valde ļaunprātīgi vai prettiesiski ir ieguvusi svešu mantu, pieteicēja norāda, ka viņa balstās uz savām patērētāja tiesībām

tūrisma jomā. Centra viedoklis minētais ir pretrunā ar Eiropas Savienības Tiesas atziņām, un no Ceļojumu direktīvas neizriet

personu grupu nodalīšana pēc tūrisma pakalpojumu sniedzēju godprātības. Eiropas Savienības Tiesa 2012.gada

16.februāra spriedumā lietā C-134/11, kur ietverta norāde uz tūrisma firmas direktora krāpnieciskām darbībām un nodoma

neesamību rīkot tūrisma ceļojumu, ir norādījusi, ka “Direktīvas 90/314 7.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā tvērumā ietilpst

situācija, kurā tūrisma organizatora maksātnespēja ir radusies tā krāpnieciskas darbības dēļ” (sk. sprieduma 25.punktu).

Minētais nozīmē, ka neatkarīgi no tā, ka kāda tūrisma firmas persona veikusi noziedzīga rakstura darbības, arī šīs

tūrisma firmas klientiem ir tiesības uz Ceļojumu direktīvas sniegto aizsardzību. Turklāt šīs atziņas pilnībā ir attiecināmas uz

spēkā esošo direktīvas redakciju, jo ne direktīvas mērķis, ne arī Eiropas Savienības nostāja šajā jautājumā nav mainījusies.

Eiropas Savienības Tiesa arī vairākkārt ir norādījusi, ka direktīvas 7.panta prasības ir pareizi transponētas valsts

tiesiskajā regulējumā tikai tad, ja, neraugoties uz to, kādi ir nosacījumi, rezultātā tas efektīvi garantē patērētājam visu tā

ieguldīto līdzekļu atmaksāšanu un repatriāciju ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā (sk., piem., Eiropas

Savienības Tiesas 1999.gada 15.jūnija sprieduma lietā C-140/97 Rechberger u.c. 64.punktu, 2014.gada 16.janvāra

sprieduma lietā C-430/13 38.punktu). Minētā atsauce pausta lietā par nepienācīgu saistību izpildi tūrisma pakalpojuma

saņēmējam tūrisma firmas maksātnespējas dēļ. Eiropas Savienības Tiesa šajā lietā atzina, ka Direktīvas 90/314 7.pants ir

jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kura nosacījumiem netiek efektīvi garantēta visu

patērētāja ieguldīto līdzekļu atmaksa un tā repatriācija ceļojumu organizatora maksātnespējas gadījumā”. Minētais nozīmē,

ka vēl jo vairāk nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, kas vienu sabiedrības grupu vispār izslēdz no direktīvas

aizsardzības tvēruma, un ir kritiski vērtējama centra veiktā interpretācija, kas novedusi pie tā, ka SIA /Nosaukums A/ klienti

vispār nebauda aizsardzību.

To, cik plaši ir interpretējama tūristu aizsardzība Eiropas Savienības normu tvērumā, apliecina arī 2020.gada

10.novembra ģenerāladvokāta secinājumi lietā Nr.C-578/19, un, lai arī lietu apstākļi būtiski atšķiras, minētais ilustrē, ka ir

jāspēj saskatīt un nodalīt krimināltiesiskie aspekti no tiem, kas attiecināmi uz tūrisma jomas pakalpojumu saņēmēju

aizsardzību, proti, atbildība ir gan identificējama, gan nodalāma, neaprobežojoties ar to, ka kāds (fiziska persona) par

savām noziedzīgajām darbībām atbildēs kriminālprocesā.

Izskatāmajā lietā nav individuāls strīds. Pieteicēja no atbildētājas – Latvijas Republikas – vēlas saņemt savu tiesību

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

aizsardzību, kas panākama, centram aizsargājot sabiedrības locekļu (identificējama sabiedrības grupa – SIA /Nosaukums

A/ klienti) kolektīvās intereses, un šo sabiedrības locekļu vidū ir arī pieteicēja. Lai arī pieteicēja ir vienīgā, kura iesniegusi

pieteikumu no SIA /Nosaukums A/ klientiem, tas minēto nepadara par individuālu patērētāja strīdu. Šis pieteikums nav pret

tūrisma firmu, kā norāda centrs, bet satur iebildumus par valsts prettiesisku rīcību, kas aizskar pieteicējas tiesības. Ja tiek

konstatēts personas tiesību aizskārums, privātpersonai ir tiesības uz tā novēršanu. Minēto nedrīkst ietekmēt centra viedoklis

par kompetences neesamību, ja citas lietas par tūrisma firmu klientiem labvēlīgiem lēmumiem apstiprina pretējo.

[5.6] Pieteicēja centra apelācijas sūdzības iebildumu kontekstā lūdza tiesu izvērtēt, vai lietā atbildētājas pusē nav

pieaicināms arī Ministru kabinets.

Motīvu daļa

[6] Novērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota, bet pieteikums

ir apmierināms.

[7] Apgabaltiesa lietā konstatē šādus faktiskos apstākļus.

2018.gada 21.februārī pieteicēja ar pakalpojuma sniedzēju SIA /Nosaukums A/ noslēdza līgumu par kompleksa

tūrisma pakalpojuma sniegšanu – ceļojumu (lietas 46.lapas otra puse–47.lapa). Saskaņā ar līgumu ceļojums bija paredzēts

no 2018.gada 25.decembra līdz 2019.gada 20.janvārim, kopējā summa – 4995 euro.

Pieteicēja pakalpojuma sniedzējam vairākos maksājumos samaksāja kopā 4250 euro.

Pieteicēja pieteikumā paskaidrojusi, ka 2018.gada 10.decembrī pakalpojuma sniedzēja pārstāvis telefona sarunā

viņai paziņojis, ka ceļojums tiek pārcelts uz nākamā gada nogali vai martu un ka iemaksātā summa, ja pieteicēja tam piekrīt,

uzskatāma par samaksu par pārcelto ceļojumu. Solījis piezvanīt pēc nedēļas.

Pieteicēja ir norādījusi, ka pakalpojuma sniedzējs pēc tam nav bijis sasniedzams ne telefoniski, ne ofisā.

2018.gada 27.decembrī pieteicēja nosūtīja pakalpojuma sniedzēja pārstāvim elektroniskā pasta vēstuli, kurā lūdza

atmaksāt pieteicējas samaksāto naudu par ceļojumu, tā kā ceļojums nenotiek (lietas 44.lapa).

Pieteicēja 2019.gada 17.janvārī pakalpojuma sniedzējam uz juridisko adresi nosūtīja ierakstītu vēstuli par samaksāto

naudas līdzekļu par nenotikušo ceļojumu atmaksu (lietas 44.lapas otra puse).

[8] Pieteicēja 2019.gada 21.februārī vērsās centrā ar iesniegumu (lietas 29.–30.lapa). Pieteicēja centram paskaidroja, ka

viņai ir bijis noslēgts līgums ar SIA /Nosaukums A/ par kompleksu tūrisma pakalpojumu, par kuru atbilstoši noslēgtajam

līgumam ir veikta daļēja samaksa, bet pakalpojums nav sniegts un samaksātā nauda nav atmaksāta.

Pieteicēja centram tostarp norādīja, ka 2019.gada 18.februārī ir tikusies ar pakalpojuma sniedzēja SIA /Nosaukums A/

pārstāvi, kurš sarunā norādījis, ka ceļojums ir noticis, bet pieteicēja ir atteikusies tajā doties. Pieteicēja sarunu nav

turpinājusi.

Pieteicēja centram norādīja uz apstākļiem, kas viņas ieskatā liecināja par SIA /Nosaukums A/ nespēju pildīt savas

saistības.

Pieteicēja lūdza izvērtēt viņas situāciju un izteica centram lūgumu vērtēt viņas iesniegumu tostarp saskaņā ar noteikumu

Nr.380 39. un 40.punktu un pieņemt lēmumu viņas tiesību aizsardzībai.

[9] Noteikumu Nr.380 39.punkts noteic, ka ceļotājs var saņemt nodrošinājuma sniegto aizsardzību, ja attiecīgais

tūrisma operators vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzējs nespēj pilnībā vai daļēji pildīt savas saistības un sniegt tūrisma

pakalpojumus likviditātes problēmu dēļ. Saskaņā ar 44.punktu, ja tūrisma operatora nodrošinājums nav pietiekams, lai

pilnībā segtu visus ceļotāja maksājumus, ko ceļotājs veicis vai kas veikticeļotāja vārdā, ciktālattiecīgie tūrisma pakalpojumi

nav sniegti tūrisma operatora vai saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēja likviditātes problēmu dēļ, atlikušo daļu var segt no

valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Tā kā pieteicēja vērsās centrā ar iesniegumu, atsaucoties uz noteikumu Nr.380 39. un 40.punktu, pārbaudāms, vai

pieteicējai bija tiesības uz centra rīcību jeb procedūru, kas paredzēta noteikumu Nr.380 tiesību normās, un secīgi – vai bija

tiesības vērsties administratīvajā tiesā, ja centrs atteica izdot attiecīgu lēmumu.

[10] Pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju kopsakarā ar lietas dalībnieku paskaidrojumiem,

apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs, ciktālapgabaltiesa nenorādīs atšķirīgus secinājumus. Līdz ar to

apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas

apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot, ciktāl nenorādīs atšķirīgus secinājumus.

[11] Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas tiesību normu interpretācijai. Ceļojumu direktīva paredz, ka

dalībvalstīm jānodrošina, lai ceļotāji, kas iegādājas komplekso pakalpojumu, būtu pilnībā aizsargāti organizatora

maksātnespējas gadījumā, paredzot nodrošinājuma institūtu. Atmaksa jāveic bez nepamatotas kavēšanās pēc ceļotāja

pieprasījuma (preambulas 39.apsvērums, 17.pants).

Latvijā Ceļojumu direktīva ir transponēta nacionālajos tiesību aktos, un saskaņā ar noteikumu Nr.380 44.punktu pilnai

ceļotāja maksājumu segšanaiatlikušo daļu var segt no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

Apgabaltiesa konstatē, ka Latvijā ir paredzēts regulējums, ka pēc ceļotāja pieprasījuma bez nepamatotas kavēšanās tam

ir atmaksājumi visi tūrisma pakalpojuma sniedzējam veiktie maksājumi, ja attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma

operatora likviditātes problēmu (Ceļojumu direktīvas terminoloģijā – maksātnespējas) dēļ.

[12] To, ka SIA /Nosaukums A/ pastāv likviditātes problēmas (Ceļojumu direktīvas terminoloģijā – maksātnespēja),

apstiprina centra secinātais negodīgas komercprakses izpētes lietā.

No lietas materiāliem izriet, ka sakarā ar pieteicējas 2019.gada 21.februāra iesniegumu centrs, atsaucoties uz Patērētāju

tiesību aizsardzības likuma 25.pantu, kas citstarp paredz, ka centrs tostarp sniedz palīdzību patērētājiem strīda risināšanā

ar pakalpojumu sniedzējiem, pieprasīja SIA /Nosaukums A/ paskaidrojumus, kā arī uzsāka SIA /Nosaukums A/

komercprakses izvērtēšanu.

2019.gada 16.aprīlī centrs pieņēma lēmumu Nr.3.1.-1/3719/L-51 “Par pagaidu noregulējumu un negodīgas

komercprakses izbeigšanu”, ar kuru noteica SIA /Nosaukums A/ tiesisku pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu

komercpraksi, pārtraucot piedāvāt pārdošanai un pārdot SIA /Nosaukums A/ apvienotus kompleksus tūrisma

pakalpojumus, kas nav nodrošināti saistību neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā tūrisma operatora likviditātes

problēmu dēļ, tas ir, līdz brīdim kamēr SIA /Nosaukums A/ nav saņēmusi speciālo atļauju (licenci) un neiesniedz centram

dokumentu un informāciju, kas apliecina, ka SIA /Nosaukums A/ ir nodrošinājusi Tūrisma likuma 16.panta otrajā daļā

noteikto nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, kurus veikuši ceļotāji vai kuri veikti ceļotāju vārdā, ciktāl

operators nespēj pilnībā vai daļēji pildīt savas saistības un sniegt attiecīgos pakalpojumus savu likviditātes problēmu dēļ

(pieejams: https://www.ptac.gov.lv/lv/media/1238/download).

Centrs tostarp secināja, ka saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamo datu bāzē pieejamo vēsturisko

informāciju SIA /Nosaukums A/ Valsts ieņēmumu dienesta administrēto nodokļu parādi ir kopš 2018.gada 26.aprīļa un ka

tas netiešā veidā liecina par to, ka SIA /Nosaukums A/, iespējams, ir finansiāla rakstura problēmas.

Saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamām ziņām SIA /Nosaukums A/ 2020.gada 14.decembrī pasludināts

maksātnespējas process un iecelts maksātnespējas administrators.

Līdz ar to pieteicējai bija tiesības vērsties centrā un sagaidīt, lai tas uzsāktu un veiktu procedūru pieteicējas samaksāto

līdzekļu SIA /Nosaukums A/ atmaksas nodrošināšanai. Secīgi – atteikuma gadījumā pieteicējai bija tiesības vērsties

administratīvajā tiesā ar pieteikumu.

[13] Apgabaltiesa noraida kā nepamatotu centra argumentu, ka pieteicējas aizskarto likumisko interešu un tiesisko

interešu aizsardzība ir realizējama kriminālprocesa, nevis administratīvā procesa ietvaros. Pieteicēja šajā sakarā pamatoti

atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 16.februāra spriedumā lietā C-134/11 atzīto, ka Direktīvas 90/314

7.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā tvērumā ietilpst situācija, kurā tūrisma organizatora maksātnespēja ir radusies tā

krāpnieciskas darbības dēļ. Atbilstoši Ceļojumu direktīvas III pielikumam Direktīvas 90/314 7.pants atbilst Ceļojumu

direktīvas 17. un 18.pantam.

Apgabaltiesa norāda, ka pieteicēja varēja savas aizskartās tiesības aizstāvēt arī civilprocesā, piesakot kreditora

prasījumu SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas procesā. Tomēr Ceļojumu direktīvas mērķis ir tostarp noteikt valsts

atbildību ātrai maksājumu atmaksai, kas šādā gadījumā nav iespējama. Vienlaikus centram, lemjot par konstatējošā

administratīvā akta izdošanu, ir jāpārbauda, vai ceļotājs samaksu jau nav saņēmis SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas

procesā.

[14] Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, nepiekrīt centra argumentiem, ka SIA

/Nosaukums A/ gadījumā nevarēja piemērot attiecīgo procedūru, jo viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem minētās

procedūras piemērošanai ir tūrisma operatora spēkā esošs nodrošinājums (apdrošināšanas polise vai bankas garantija), bet

tika konstatēts, ka šajā gadījumā tāda nebija.

Apgabaltiesa atgādina, ka Ceļojumu direktīva uzlika pienākumu valstij transponēt to nacionālajos tiesību aktos tā, lai

tiktu sasniegts mērķis, ka pēc ceļotāja pieprasījuma bez nepamatotas kavēšanās tam ir atmaksājumi visi tūrisma

pakalpojuma sniedzējam veiktie maksājumi, ja attiecīgie tūrisma pakalpojumi nav sniegti tūrisma operatora likviditātes

problēmu dēļ.

No noteikumu Nr.380 regulējuma secināms, ka ar to paredzēts šādu mērķi sasniegt. Tas, ka konkrētajā gadījumā nav

iespējama tieši nodrošinājuma sniegta aizsardzība, neatbrīvo centru no pienākuma konstatēt šo apstākli un pieņemt savas

kompetences ietvaros lēmumu par to. Savukārt šāds lēmums ir pamats centram tālāk sagatavot pieprasījumu atlikušās daļas

(konkrētajā gadījumā – visas pieteicējas samaksātās summas) segšanai no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem

gadījumiem. Apgabaltiesa nesaskata tiesisku šķērsli apstāklī, ka šādu lēmumu konkrētajā gadījumā nav iespējams adresēt

nodrošinājuma izsniedzējam.

[15] Vienlaikus apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējai, ka lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē bija pieaicināms arī

Ministru kabinets.

Apgabaltiesa vērš uzmanību, ka lieta tiek izspriesta prasījuma robežās. Tā kā lieta ir ierosināta par centra atteikumu

izdot administratīvo aktu par maksājumu atmaksu, un centra kompetence neietver galīgā lēmuma par ceļotāja izmaksu

segšanu no valsts budžeta līdzekļiem, tad ierosinātās tiesvedības ietvaros ir iespējams panākt tikai konstatējoša

administratīvā akta izdošanu.

77.230.83.193 10.08.2022. 13:29 Anonīms sistēmas lietotājs

Šajā sakarā apgabaltiesa nepiekrīt pirmās instances tiesas secinājumiem, ka konkrētā procesa ietvaros pieteicējai ir

tiesības uz centra izdotu labvēlīgu administratīvo aktu. Labvēlīgā administratīvā izdošana konkrētajos apstākļos, kad nav

nodrošinājuma izsniedzēja, kā tika konstatēts, nav iespējama. Tomēr pieteicējai ir tiesības saņemt konstatējošu

administratīvo aktu par to, ka ir iestājušies faktiskie un tiesiskie apstākļi tam, lai centrs sagatavotu pieprasījumu atlikušās

daļas (konkrētajā gadījumā – visas pieteicējas samaksātās summas) segšanai no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem

gadījumiem.

[16] Lietā nav būtiski ne pieteicējas, ne centra argumenti par to, vai centram vajadzēja veikt SIA /Nosaukums A/

uzraudzību un vai vajadzēja laikus atklāt, ka SIA /Nosaukums A/ nav spēkā esoša apdrošināšanas līguma.

Kā tika norādīts, būtiski ir nodrošināt pieteicējas kā ceļotāja tiesību aizsardzību, kas izriet no spēkā esošā tiesiskā

regulējuma. Līdz ar to tam, kādas iestādes kompetencē kādā periodā bija uzraudzības funkcijas veikšana par attiecīgā

pakalpojuma sniedzēju, lietā nav nozīmes.

Līdz ar to apgabaltiesa nepievienojas pirmās instances tiesas vērtējumam par to, ka centrs nepienācīgi ir veicis savas

funkcijas. Šajā lietā to vērtēt nebija pamata.

[17] Šādos apstākļos pieteikums ir apmierināms, atzīstot centra 2019.gada 21.jūnija lēmumu (atteikumu) Nr.5.-

3/5984/S-475-2019 par prettiesisku un nosakot centram pienākumu izdot konstatējošu administratīvo aktu attiecība uz

pieteicēju.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 304.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu,

329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

apmierināt /pers. A/ pieteikumu.

Atzīt Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2019.gada 21.jūnija lēmumu Nr.5.-3/5984/S-475-2019 par prettiesisku.

Noteikt Patērētāju tiesību aizsardzības centram mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās brīža izdot konstatējošo

administratīvo aktu par /pers. A/ tiesībām uz tūrisma operatoram SIA /Nosaukums A/ samaksātās naudas 4250 euro

apmērā atmaksu no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Noteikt pienākumu Latvijas Republikas pusē pieaicinātajai iestādei Patērētāju tiesību aizsardzības centram atlīdzināt

/pers. A/ (personas kods /personas kods/) samaksāto valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu tiesā 30,00 euro (trīsdesmit

euro).

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese L.Vīnkalna Tiesnese S.Gintere Tiesnese L.Konošonoka