Full text

Virsraksts: Līguma nosacījumu izvērtēšanas pienākums patērētāju tiesību aizsardzības aspektā

1.tēze: No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta vienpadsmitās daļas izriet, ka, pat neesot prasībai par kāda līguma noteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai uzdots šādu noteikumu nepiemērot, ja tas ir netaisnīgs no patērētāja tiesību viedokļa.

2.tēze: Izšķirot civiltiesisko strīdu, tiesai neatkarīgi no Patērētāju tiesību aizsardzības centra pozīcijas, ir tiesības patstāvīgi izvērtēt līguma noteikumus pušu tiesiskās vienlīdzības, tai skaitā, labticīguma aspektā.


Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Senāta Civillietu departamenta
2013. gada 12.marta
SPRIEDUMS
Lietā Nr. SKC-108/2013

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā:

senators referents V. Jonikāns
senatore A. Briede
senatore S. Lodziņa

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar A.K. kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 5.oktobra spriedumu A.K. prasībā pret V.S. un AS „Reverta” (līdz 2012.gada 10.maijam - AS „Parex banka”) par šķīrējtiesas klauzulas atzīšanu par spēkā neesošu un kreditora prasījumu apstrīdēšanu.

Aprakstošā daļa

[1] A.K. 2008.gada 13.novembrī Valmieras rajona tiesā cēlis prasību pret V.S. un AS „Parex banka” (turpmāk arī – banka), lūdzot:
[1.1] atzīt par spēkā neesošu 2006.gada 27.septembra kredīta līguma 6.4. un 8.1.punktu, 2006.gada 27.septembra ieķīlājuma līguma 5.2.punktu un 2006.gada 27.septembra galvojuma līguma 8.punktu;
[1.2] samazināt bezstrīdus piespiedu izpildei nodoto saistību summu, to nosakot Ls 25 491,47.

[2] Prasība pamatota ar šādiem argumentiem.
[2.1] Starp AS „Parex banka” un V.S. 2006.gada 27.septembrī noslēgts kredīta līgums Nr.25-06/82, saskaņā ar kuru banka izsniegusi V.S. kredītu Ls 25400 dzīvokļa īpašuma iegādei, un ieķīlājuma līgums Nr.25-06/82-IE1, ar kuru V.S. ieķīlājusi par labu AS „Parex banka” dzīvokļa īpašumu [1.adrese], Valmierā.
Minētās saistības nodrošināšanai starp AS „Parex banka” un A.K. 2006.gada 27.septembrī noslēgts ieķīlājuma līgums Nr.25-06/82/-IE2, saskaņā ar kuru A.K. ieķīlājis par labu AS „Parex banka” dzīvokļa īpašumu [2.adrese], Valmierā.
Starp A.K. kā galvinieku, AS „Parex banka” un V.S. 2006.gada 27.septembrī noslēgts galvojuma līgums Nr.25-06/82-GL3, ar kuru galvinieks uzņēmies atbildēt bankai kā pats parādnieks par klienta V.S. saistībām, kas nodibinātas ar 2006.gada 27.septembrī starp banku un klientu noslēgto kredīta līgumu Nr.25-06/82, tostarp - ne tikai par parāda pamatsummu, bet arī par procentiem par kredīta lietošanu un rezervēšanu, komisijas maksām, nokavējuma procentiem un līgumsodu, kā arī par visiem iespējamiem izdevumiem, kas saistīti ar klienta parāda atgūšanu.
[2.2] AS „Parex banka” 2007.gada 19.decembrī V.S. un A.K. nosūtījusi brīdinājumu septiņu dienu laikā atmaksāt AS „Parex banka” parāda summu, un norādījusi, ka pretējā gadījumā banka uzskatīs, ka ar V.S. noslēgtais kredīta līgums Nr.25-06/82 ir lauzts ar brīdinājuma nosūtīšanas dienu.
Ar Valmieras rajona tiesas tiesneša 2008.gada 15.maija lēmumu nolemts nodot izpildei bezstrīdus kārtībā V.S. saistību pēc 2006.gada 27.septembra kredīta līguma un ieķīlājuma līguma, kā arī pēc AS „Parex banka” un A.K. ieķīlājuma līguma, un piedzīt solidāri no V.S. un A.K. par labu AS „Parex banka” Ls 47 688,75, ko veido parāda pamatsumma Ls 26 191,47 un nokavējuma procenti Ls 21 497,28.
[2.3] Gan kredīta līguma 8.1.punktā, gan ieķīlājuma līguma 5.2.punktā, gan galvojuma līguma 8.punktā noteikts, ka visi ar minētajiem līgumiem un to izpildi saistītie strīdi tiks galīgi izšķirti Rīgas Starptautiskajā šķīrējtiesā vai pēc AS „Parex banka” izvēles Latvijas Republikas tiesā pēc piekritības. Tātad prasītājam nav tikusi paredzēta iespēja izvēlēties strīdu risināšanas institūciju – šķīrējtiesu vai tiesu.
Ņemot vērā, ka no kredīta līguma, ieķīlājuma līguma un galvojuma līguma izrietošās tiesiskās attiecības apspriežamas, piemērojot ne tikai Civillikuma, bet arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.panta 2.punktu, 6.panta trešās daļas 7.punktu un 6.panta astoto daļu, šķīrējtiesas klauzula atzīstama par spēkā neesošu no līguma noslēgšanas dienas.
[2.4] Saskaņā ar Civillikuma 1.pantu tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.
Ņemot vērā, ka V.S. bankas norādītajā termiņā parādu nesamaksāja, kā arī prasītājam nebija iespēja viņas parādu nomaksāt, atbilstoši kredīta līguma 6.1.punkta noteikumiem līgumsaistības tika izbeigtas brīdinājuma nosūtīšanas dienā 2007.gada 19.decembrī.
Pēc stāvokļa uz 2007.gada 19.decembri parāda summa bija Ls 26 191, 47, tajā skaitā nesamaksātā aizdevuma pamatsumma Ls 25 242,64, nesamaksātie procenti Ls 886,58 un līgumsods Ls 62,25.
Pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu tiesā iesniegts tikai 2008.gada 10.maijā. Atbilstoši kredīta līguma 6.4.punkta noteikumiem par visu šo laika posmu AS „Parex banka” aprēķināja nokavējuma procentus pēc likmes 0,75% jeb Ls 196,43 dienā no parāda summas Ls 26 191,47 un uz pieteikuma iesniegšanas dienu aprēķinātie nokavējuma procenti bija Ls 21 497,28, parāda summai paliekot nemainīgai, jo šajā laika posmā trešās personas samaksātos Ls 700 banka ieskaitījusi nokavējuma procentu dzēšanai.
Tādējādi banka apzināti novilcinājusi tiesvedību parāda piedziņai, lai palielinātu piedzenamo summu uz nokavējuma procentu rēķina, kas dod pamatu piemērot Civillikuma 1637.pantu un atsvabināt prasītāju no piedzītajiem nokavējuma procentiem Ls 21 497,28, aprobežojot viņa kā galvinieka atbildību par parāda Ls 26 191,47 summu.
[2.5] Kredīta līguma 6.4.punktā noteiktā nokavējuma procentu likme 0,75% dienā ir neproporcionāli augsta, jo dod kreditoram iespēju nokavējuma procentos saņemt parāda pamatsummu 134 dienu, jeb nepilnu piecu mēnešu laikā.
Pie šādiem apstākļiem lietā ir piemērojami Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta astotās daļas noteikumi un kredīta līguma 6.4.punkts atzīstams par spēkā neesošu no līguma noslēgšanas dienas.
Atzīstot kredīta līguma 6.4.punktu par spēkā neesošu no līguma noslēgšanas dienas, parādnieces veiktie maksājumi laika posmā no 2008.gada 11.janvāra līdz 2008.gada 11.martam, kopsummā par Ls 700 ieskaitāmi parāda daļējai segšanai.
Līdztekus iepriekš minētajam, pieteikumam par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi pievienotajā brīdinājumā izteikts uzaicinājums nomaksāt parādu Ls 733,09, taču brīdinājuma teksts nesatur norādi uz kredīta līguma 6.4.punktā minēto nokavējuma procentu piedziņu, kas dod pamatu secinājumam, ka par nokavējuma procentu piedziņu nav izteikts brīdinājums un tiesas lēmums daļā par nokavējuma procentu piedziņu Ls 21 497,28 ir tiesiski nepamatots.

[3] Ar Valmieras rajona tiesas 2009.gada 27.aprīļa spriedumu prasība noraidīta.
[4] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītāja iesniegto apelācijas sūdzību, Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija prasību apmierinājusi daļēji, atzīstot par spēkā neesošu 2006.gada 27.septembrī starp AS „Parex banka” un A.K. noslēgtā ieķīlājuma līguma 5.2.punktu un 2006.gada 27.septembra galvojuma līguma 8.punktu.
A.K. prasība daļā par kredīta līguma 6.4. un 8.1.punktu atzīšanu par spēkā neesošiem un bezstrīdus piespiedu izpildei nodoto saistību summas samazinājumu noraidīta.
Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka tai nav pamata vērtēt kredīta līguma 8.1.punkta likumību, jo konkrētais līgums noslēgts starp AS „Parex banka” un V.S., tādēļ A.K. nav tiesības apstrīdēt šāda līguma nosacījumus.
Līdztekus iepriekš minētajam, AS „Parex banka” bija tiesības vienpusēji atkāpties no līguma un pieprasīt tūlītēju parāda samaksu, tajā skaitā nokavējuma procentus.
Līgumsaistību kredīta atmaksas termiņš bija 2021.gads un galvinieks A.K. apņēmās, ka līgumsaistību darbības laikā viņš uzņemas bankai kā pats parādnieks atbildēt par klienta saistībām, t.i., ne tikai par galveno parādu, bet arī par procentiem par kredīta lietošanu, kā rezultātā nav pamata apmierināt prasītāja prasību daļā par bezstrīdus piespiedu izpildei nodoto saistību summas samazinājumu.

[5] Izskatījis lietu saistībā ar iesniegto kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senāts spriedumu atcēlis daļā, ar kuru noraidīta prasība un šajā daļā nodevis lietu jaunai izskatīšanai, norādot, ka apelācijas instances tiesa nav pareizi piemērojusi Civillikuma 1587.pantu, 1762.panta 2.punktu, kā arī pārkāpusi Civilprocesa likuma 97.pantu un 193.panta piekto daļu.

[6] Atkārtoti izskatot lietu, Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija prasību apmierinājusi daļēji, atzīstot par spēkā neesošu 2006.gada 27.septembrī starp AS „Parex banka” un V.S. noslēgtā kredīta līguma 8.1.punktu par šķīrējtiesas klauzulu un noraidot A.K. prasību daļā par kredīta līguma 6.4.punkta atzīšanu par spēkā neesošu un saistības summas samazinājumu.
Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.
[6.1] A.K. ir tiesības apstrīdēt noslēgto kredīta līgumu, jo prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu var celt arī trešā persona, kurai ir pamatota interese, lai divu citu personu starpā noslēgtais līgums tiktu atzīts par spēkā neesošu. Izskatāmajā lietā prasītājs ir ieinteresēts kredīta līguma atsevišķu punktu atzīšanā par spēkā neesošiem, jo viņš, nodrošinot kredītu, ir ieķīlājis savu īpašumu, turklāt prasītājs ir galvojis par kredītu kā pats parādnieks. Līdz ar to tas norāda uz viņa interesi šajā darījumā.
Līdztekus iepriekš minētajam, prasītājam ir tiesības apstrīdēt ne tikai ar viņu noslēgto ieķīlājuma un galvojuma līgumu punktus, kuros ietverta šķīrējtiesas klauzula, bet arī paša kredīta līguma 8.1.punktu, kurā ir ietverta pilnīgi analoģiska šķīrējtiesas klauzula.
[6.2] Par pamatotiem atzīstami prasītāja A.K. iebildumi apelācijas sūdzībā, ka viņam nav bijusi paredzēta tiesiska iespēja izvēlēties strīdu risināšanas institūciju - šķīrējtiesu vai tiesu.
Nevar piekrist atbildētājas un pirmās instances tiesas secinājumiem, ka lieta pieņemta izskatīšanai tiesā vispārējā kārtībā, tāpēc ar sprieduma spēkā stāšanos tiek izslēgta iespēja tādas pašas lietas atkārtotai ierosināšanai un izskatīšanai, līdz ar ko šķīrējtiesas klauzulai norādītajos līgumos vairs nav būtiskas nozīmes.
Nevar piekrist arī atbildētājas argumentam, ka prasītājs kā galvinieks un ķīlas devējs nav atzīstams par patērētāju atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām.
Strīda izskatīšana šķīrējtiesā, kur viena no pusēm ir patērētājs, pati par sevi atbilst likumam, ja noslēgtais šķīrējtiesas līgums ticis apspriests un neierobežo patērētāja tiesības vērsties Latvijas Republikas tiesā. Konkrētajā gadījumā atbildētāja nav pierādījusi faktu, ka vienošanās par šķīrējtiesas klauzulu ar prasītāju būtu tikusi apspriesta. Šāda vienošanās neatstāj iespēju patērētājam pašam pēc savas izvēles vērsties savu interešu aizsardzībai vispārējās jurisdikcijas tiesās. Pēc būtības kredīta līgumā AS „Parex banka” noteikusi tikai sev tiesības izvēlēties, kādā Latvijas Republikas tiesā griezties pēc piekritības. Pats fakts, ka banka kā prasītāja nav griezusies ar prasību šķīrējtiesā, bet izmantojusi savas tiesības griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par saistību izpildi bezstrīdus kārtībā, neizslēdz to, ka parādniekam vai galviniekam šādas tiesības līgums nebūtu paredzējis.
[6.3] Prasījums par kredīta līguma 6.4.punkta atzīšanu par spēkā neesošu atzīstams par nepamatotu šādu iemeslu dēļ.
[6.3.1] Civillikuma 1753.pants nosaka, ka ar procentiem jāsaprot atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu lietošanas atvēlējumu vai kavējumu samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu.
Nokavējuma procentu aprēķināšanas mērķis ir gūt ienākumus no tās naudas summas, kas tikusi nodota lietošanā un laikā nav atdota.
Nav strīda, ka parādniecei un galviniekam 2007.gada 19.decembrī tika nosūtīts brīdinājums par parāda esamību un pienākumu samaksāt to līdz zināmam laikam. Ņemot vērā, ka tas netika darīts, banka saskaņā ar kredīta līguma 6.1.1.punktu atkāpās no līguma, pieprasot pilnīgu izsniegtā un nesamaksātā kredīta atmaksu un līgumā noteikto, bet nesamaksāto maksājumu samaksu. Neviens šo līguma punktu nav apstrīdējis, prasītājs vienīgi uzskata, ka bankai nebija tiesības pieprasīt no viņa nokavējuma procentus, kas aprēķināti no atkāpšanās brīža, samaksu, kā arī viņa ieskatā procenti ir nesamērīgi augsti.
[6.3.2] Nevar piekrist prasītāja viedoklim, ka atbilstoši Civillikuma 1762.panta 2.punktam pienākums maksāt nokavējuma procentus izbeidzas, ja kreditors pagarina kapitāla samaksas termiņu. Šajā gadījumā tiesa neatrod par pierādītu faktu, ka banka kā aizdevējs kādā brīdī galvenajai parādniecei V.S. vai galviniekam būtu pagarinājusi kapitāla samaksas termiņu. Tādas vienošanās starp darījuma dalībniekiem nav.
Faktu, ka V.S. 2008.gada 2.februārī lūgusi bankai neveikt tiesiskas darbības pret ieķīlātajiem nekustamajiem īpašumiem un apsolījusi divas reizes mēnesī veikt maksājumus Ls 300 un Ls 200 apmērā tiesa nevērtē kā bankas apsolījumu no savas puses pagarināt kapitāla atmaksas termiņu. Kā redzams no paša prasītāja prasībā minētā, tad V.S. šo savu solījumu būtībā arī nav pildījusi.
[6.3.3] Nevar piekrist prasītāja argumentam, ka banka novilcinājusi pieteikuma par saistību bezstrīdus piespiedu izpildi iesniegšanu tiesā un tādējādi nepamatoti palielinājusi aprēķināto nokavējuma procentu apmēru, kas nesakrīt ar 2007.gada 19.decembrī norādīto nokavējuma procentu apmēru.
Pati galvenā parādniece lūdza bankai nepiemērot uzreiz piespiedu piedziņas pasākumus, soloties parādu samaksāt. Tajā pašā laikā ne galvenā parādniece, ne galvinieks, kas par saistībām galvojis kā pats parādnieks, nav bankas noteiktajā termiņā parādu samaksājuši.
A.K., zinot par bankas brīdinājumu, nepamatoti uzticējies galvenajai parādniecei un nav interesējies par parāda nokārtošanu. Tā kā galvinieks šajā gadījumā par parādu atbild kā pats parādnieks un šādu galvojuma līguma nosacījumu A.K. nav apstrīdējis, tad arī galviniekam bija jāveic aktīvas darbības parāda atlīdzināšanā nevis pasīvi jāuzticas parādniecei.
[6.3.4] Galvinieks, kas uzņēmies atbildēt par parādsaistībām kā pats parādnieks, ir uzņēmies visas saistības, ko ir uzņēmusies parādniece, tajā skaitā nokavējuma procentu maksāšanas pienākumu.
Likums neparedz nekādus ierobežojumus procentiem līgumsaistību noteiktajā termiņā, bet faktiskajam lietojumam nokavējuma laikā CL 1763.pants paredz procentu pieauguma apstāšanos, ja nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla lielumu ( tā spriedumā).
Tātad šajā gadījumā, kad nokavējuma procentu apmērs vēl nav sasniedzis kapitāla lielumu nav pamata runāt par nesamērīgi augstiem nokavējuma procentiem, ņemot vērā to, ka nokavējuma procenti ir maksa par naudas lietojumu pēc tam, kad iestājies maksājuma došanas pienākums. To, ka šis pienākums kā parādniecei tā arī prasītājam bija iestājies jau tūlīt pēc saņemtā 2007.gada 19.decembra brīdinājuma un tajā norādīto parādsaistību neizpildes, neviens nav apstrīdējis.
Nepamatots ir prasītāja viedoklis, ka no parādnieces un galvinieka ar 2007.gada 19.decembra brīdinājumu ir pieprasīti tikai nesamaksātie procenti Ls 631,22 un līgumsods Ls 62,25 apmērā, bet nokavējuma procenti vispār nav prasīti, līdz ar to bankai nokavējuma procentus nebūtu pamata prasīt. Šajā gadījumā banka nokavējuma procentus ir aprēķinājusi jau par periodu, kas iestājies pēc 2007.gada 19.decembra brīdinājuma, nevis par laiku līdz brīdinājuma izsniegšanai. Līdz ar to nekādā veidā nokavējuma procenti brīdinājumā nevarēja tikt atspoguļoti.

[7] Spriedums daļā, ar kuru prasība apmierināta nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā.

[8] Kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedzis prasītājs, kurā, norādot uz materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, lūdzis atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu prasības noraidītajā daļā un nodot lietu jaunai izskatīšanai, pamatojoties uz šādiem argumentiem.
[8.1] Uz nepieciešamību izvērtēt kredīta līguma 6.4.punktā noteiktās nokavējuma procentu likmes samērīgumu norādīts gan prasības pieteikumā, gan apelācijas sūdzībā, tomēr tiesa šo aspektu kā vienu no prasības pamatiem nav vērtējusi vispār.
Nokavējuma procentu maksāšana ir saistīta ar tiesību pārkāpumu – nokavējumu, taču to daba paliek tāda pati kā procentiem vispār: arī nokavējuma procentu uzdevums ir nodrošināt ienākumu, ko dod kapitāls, atrodoties normālā apritē. Tomēr tiesa nav vērtējusi vai kredīta līguma 6.4.punktā noteiktā nokavējuma procentu likme 0,75% dienā, jeb 273,75% gadā atbilst ienākumiem, ko dod kapitāls atrodoties normālā apritē un nav apsvērusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.panta 2.punkta un 6.panta trešās daļas 4.punkta piemērošanu.
Līdztekus iepriekš minētajam, apelācijas instances tiesa atsaukusies uz Civillikuma 1763.panta 1.punktā noteikto, norādot, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu apmērs sasniedz kapitāla lielumu, secinot, ka gadījumā, kad nokavējumu procentu apmērs vēl nav sasniedzis kapitāla lielumu, nav pamata runāt par nesamērīgi augstiem nokavējuma procentiem. Tomēr prasītājs lūdzis tiesu vērtēt noteiktās procentu likmes samērīgumu, nevis bankas faktiski aprēķināto nokavējuma procentu apmēru, kā rezultātā Civillikuma 1763.panta noteikumi nepamatoti attiecināti uz lietā konstatētajiem apstākļiem.
[8.2] Apelācijas instances tiesai bija nepieciešams spriedumā norādīt, kādēļ tā nepilnus piecus mēnešus, kuru laikā turpinās nokavējuma procentu aprēķināšana, nav novērtējusi kā nesamērīgi ilgu laiku.
Prasītājs arī lūdza tiesu piemērot Civillikuma 1657.pantu, ņemot vērā, ka tiesa var atsvabināt parādnieku no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām arī citos gadījumos, kad viņu nevar vainot ne neuzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, tomēr apelācijas instances tiesa Civillikuma 1657.panta piemērošanas iespēju nav apspriedusi vispār.
[8.3] No 2007.gada 19.decembra brīdinājuma redzams, ka tas satur aicinājumu samaksāt tekošo maksājumu parādu, nevis atmaksāt visu neatmaksāto aizdevuma pamatsummu un ka parādniece un prasītājs tikuši brīdināti par līgumsoda, nevis nokavējuma procentu piespiedu piedziņu.
Līgumsoda maksāšanas pienākumu reglamentē kredīta līguma 6.2.punkts, saskaņā ar kuru par maksājuma kavējumu maksājams līgumsods 0,25% apmērā no kavētās maksājuma summas, kas ir trīs reizes zemāks par nokavējuma procenta likumi.

[9] Paskaidrojumus sakarā ar kasācijas sūdzību iesniegusi banka, kuros lūgusi kasācijas sūdzību atzīt par nepamatotu un noraidīt pilnā apmērā minot šādus argumentus.
[9.1] Civillikuma 1763.pantā noteiktais procentu pieauguma apturēšanas mērķis ir novērst nesamērīgi lielus procentus saistību izpildes nokavējuma gadījumā, tomēr nokavējuma procenti 0,75% dienā ir atzīstami par samērīgiem, jo to apmērs ir ierobežots ar pamatparāda summu. Konkrētajā gadījumā aprēķinātie nokavējuma procenti pat nav sasnieguši pamatparāda summu.
Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs 2008.gada 5.septembra lēmumā atzinis, ka kredīta līguma 6.4.punkts nav vērtējams kā netaisnīgs līguma noteikums, jo nerada būtisku neatbilstību līgumā noteiktās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un konkrētais nokavējuma procentu apmērs nav vērtējams kā nesamērīgi liels.
[9.2] Normatīvie akti nenosaka konkrētu termiņu, kurā bankai jāceļ prasība tiesā, tādējādi bankas rīcību, ceļot prasību tiesā piecu mēnešu laikā pēc brīdinājuma nosūtīšanas atbildētājai un prasītājam, nevar uzskatīt par tādu, kas liecinātu par kapitāla samaksas termiņa pagarināšanu vai vilcināšanos iesniegt pieteikumu tiesā.
Ņemot vērā, ka prasītājs par atbildētājas saistībām bija galvojis kā pats parādnieks, kā arī ieķīlājis sev piederošo nekustamo īpašumu, prasītājam bija tiesības savlaicīgi pēc bankas brīdinājuma dzēst kavētos kredīta maksājumus un nepieļaut, ka banka vienpusēji pirms termiņa atkāpjas no kredīta līguma un uzsāk saistību piespiedu izpildi. Tomēr prasītājs aktīvas darbības parāda samaksai neveica.
[9.3] Apelācijas instances tiesa pamatoti konstatēja, ka nekādā veidā nokavējuma procenti brīdinājumā nevarēja tikt atspoguļoti. Ar brīdinājumu banka norādīja uz tām parādsaistībām, kādas radušās līdz brīdinājuma sastādīšanas laikam, nevis uz tām saistībām, kas radīsies, ja brīdinājumā norādītās summas netiks samaksātas.
Tādējādi iesniedzot pieteikumu tiesā par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu banka atbilstoši kredīta līguma 6.4.punktam aprēķināja nokavējuma procentus sākot ar nākamo dienu pēc tam, kad banka bija vienpusēji atkāpusies no kredīta līguma.

Motīvu daļa

[10] Izskatījis lietu un atbilstoši Civilprocesa likuma 473.panta pirmajai daļai izvērtējis tiesas sprieduma tiesiskumu un pamatotību, Senāts atzīst, ka tiesas spriedums prasības noraidītajā daļā ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.

[11] Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.
Civilprocesa likuma 192.pants, kas attiecas arī uz apelācijas instances tiesas spriedumu, paredz, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā noteiktā pamata.
Risinot jautājumu par kredīta līguma 6.4.punkta atzīšanu par spēkā neesošu, proti, 0,75% dienā piedziņas tiesiskumu pēc kreditora atkāpšanās no līguma, tiesa sniegusi plašu procentu būtības juridisko un ekonomisko izvērtējumu, nonākot pie secinājuma par šī līguma punkta atbilstību Civillikumā noteiktajiem kritērijiem.
Tajā pašā laikā gan prasības pieteikumā (sprieduma 2.5.punkts), gan apelācijas sūdzībā prasītājs kredīta līguma 6.4.punktu lūdzis atzīt par spēkā neesošu uz tā pamata, ka atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punktam (noteiktos procentus pielīdzinot līgumsodam) tas ir netaisnīgs līguma noteikums, savu secinājumu pamatojot ar attiecīgiem argumentiem.
No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta vienpadsmitās daļas izriet, ka pat neesot prasībai par kāda līguma noteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai uzdots šādu noteikumu nepiemērot, ja tas ir netaisnīgs no patērētāja tiesību viedokļa.
Neapšaubāmi, ka, esot prasībai par attiecīga līguma punkta atzīšanu par spēkā neesošu patērētāja tiesību aizskāruma dēļ, tiesai bija pienākums izvērtēt līguma noteikumu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu aspektā.
Tā kā tiesa lietu šajā daļā nav izskatījusi pēc prasībā norādītā pamata, pieļautais procesuālais pārkāpums vērtējams kā būtisks, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas un ir pamats sprieduma atcelšanai tā pārsūdzētajā daļā.

[12] No apelācijas instances tiesas sprieduma atsauces uz Civillikuma 1763.panta 1.punktu, kas noteic, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla summu, netieši izriet, ka procentu lielums nevar būt nesamērīgi augts, jo procentu pieaugums apstāsies, sasniedzis kapitāla lielumu.
Šādu apelācijas instances tiesas nostāju Senāts uzskata par nepamatotu.
Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka prasītājs bija lūdzis izvērtēt noteiktās procentu likmes samērīgumu, t.i., konkrēto līguma punktu, nevis bankas aprēķināto piedzenamo procentu summu latos.
Lai arī Civillikuma 1763.panta 1.punkts nepieļauj procentu lieluma pārsvaru pār pamatparādu, Senāta ieskatā ir būtiski, cik ilgā laikā procenti pieaug līdz pamatkapitāla lielumam, un vai tas neliecina par kreditora netaisnīgu rīcību pret aizņēmēju.
Ja apelācijas instances tiesa atzina, ka arī nokavējuma procentu daba ir tāda pati kā procentiem vispār: nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls atrodoties normālā apritē, tai bija jāizvērtē aizdevēja rīcība kredīta līguma darbības laikā atbilstoši līguma 1.4.1.punktam procentu likmi nosakot no procentu nemainīgās daļas - 3,00% un mainīgās daļas - 5,07%, bet pēc līguma izbeigšanas, to nosakot jau 0,75% dienā jeb 274% gadā.

[13] Valstī likumu piemērošanā tiek veidota vienota prakse, kas nozīmē, ka līdzīgi strīdi ir jāizspriež līdzīgi.
Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija izskatot AS „Parex banka” prasību pret O.K. par izsniegtā aizdevuma, līgumsoda un procentu piedziņu, analoga kredīta līguma 6.4.punktu par 0,75 % dienā piedziņu atzina par neatbilstoši Civillikuma 1.pantam un tajā noteikto procentus samazināja līdz likumisko procentu apmēram (lieta Nr.C12153910).
Lai gan neesot prasībai par minētā līguma punkta atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai nebija pamata piemērot Civillikuma 1.pantu un grozīt līguma noteikumu, Senāts konstatējot, ka uz konkrēto situāciju ir attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, tiesas spriedumu, ar kuru tiesa tika izvērtējusi noteikto procentu pamatotību, pēc būtības atzina par pareizu.
Senāts minētajā lietā ir norādījis, ka Civillikuma 1.pantu par tiesību izlietošanu un pienākumu pildīšanu pēc labas ticības pēc būtības ir saistāms ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.pantu par līgumslēdzēju pušu tiesisko vienlīdzību. Šī panta otrās daļas 5.punkts noteic, ka līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie patērētāju nostāda neizdevīgākā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.
Savukārt atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 1.punktam līguma noteikums, kas ir pretrunā likuma 5.pantam, atzīstams par netaisnīgu (skat. Senāta 2012.gada 17.decembra spriedums, lieta SKC-262/2012).
Pēc minētā kritērija tiesa ir tiesīga izvērtēt ikvienu līguma noteikumu, lai pārliecinātos, vai tas atbilst labticīguma prasībām.

[14] Bankas paskaidrojumos uz kasācijas sūdzību norādīts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs savā 2008.gada 5.septembra lēmumā kredīta līguma 6.4.punktu nav atzinis par netaisnīgu līguma noteikumu.
Lietā šāda Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmuma nav, līdz ar to šādi argumenti nepelna ievērību. Senāts turklāt uzskata, ka, izšķirot civiltiesisko strīdu, tiesai neatkarīgi no Patērētāju tiesību aizsardzības centra pozīcijas, ir tiesības patstāvīgi izvērtēt līguma noteikumus pušu tiesiskās vienlīdzības, tai skaitā, labticīguma aspektā.

[15] Atceļot spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par kredīta līguma 6.4.punkta atzīšanu par spēkā neesošu, vienlaikus atceļams arī spriedums daļā, ar kuru noraidīts prasījums par saistību summas samazinājumu.

[16] Atceļot spriedumu daļā prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai atmaksājama viņa iemaksātā drošības nauda.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts

n o s p r i e d a

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011.gada 5.oktobra spriedumu prasības noraidītajā daļā atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai.
Atmaksāt A.K. iemaksāto drošības naudu Ls 50.
Spriedums nav pārsūdzams.

Senators V. Jonikāns
Senatore A. Briede
Senatore S. Lodziņa