NORAKSTS
Lieta Nr.A420533010
(A-00042-13/2)
ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA
RĪGAS TIESU NAMS
SPRIEDUMS
LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ
Rīgā 2013.gada 19.jūnijā
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese Sandija Audzere,
piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Patērētāju tiesību aizsardzības centra pilnvarotajai pārstāvei D.A. un trešajām personām V.P. un A.P.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA „/Nosaukums/” pieteikuma par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2009.gada 16.decembra lēmuma Nr.148-pt atcelšanu.
Aprakstošā daļa
[1] 2009.gada 30.jūlijā viesnīcā „/Nosaukums 2/” /adrese/ SIA „/Nosaukums/” (turpmāk – pieteicēja) rīkotajā prezentācijā starp pieteicēju un V.P. un A.P. (turpmāk – patērētāji) tika noslēgts uzņēmuma līgums Nr.538J (turpmāk – Līgums) par izmitināšanu un dzīvošanas nodrošināšanu /Nosaukums 3/ kompānijas luksa augstākās klases apartamentos „/Nosaukums 4/” viesnīcās Tenerifē, Kanāriju salās, Spānijā. Līdz ar līguma noslēgšanu patērētāji samaksāja 665 latus.
2009.gada 3.augustā patērētāji iesniedza pieteicējai iesniegumu, kurā lūdza izbeigt līgumu un atmaksāt par līgumu samaksātos 665 latus.
Pieteicēja pieprasīto naudas summu neatmaksāja, tādēļ patērētāji vērsās Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (turpmāk – PTAC vai atbildētājs).
[2] 2009.gada 16.decembrī PTAC pieņēma lēmumu Nr.148-pt (turpmāk – Lēmums), ar kuru uzdeva pieteicējai atmaksāt patērētājiem līgumsodu un administratīvās izmaksas ieturēto naudas summu 490 latu apmērā. 2009.gada 28.septembrī pieteicēja A.P. kontā ieskaitīja daļu no samaksātās pakalpojuma summas Ls 175 apmērā.
Lēmums pamatots ar šādiem apsvērumiem.
[2.1] No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 9.panta pirmās daļas secināms, ka tajā sniegts vispārīgs skaidrojums jēdzienam - līgums, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vietas vai pakalpojuma sniegšanas vietas, norādot apstākļus, kas uzskatāmi par preces tirdzniecību vai pakalpojuma sniegšanu ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vietas. Konkrētā tiesību norma neaizliedz paplašināt tos gadījumus, kas būtu uzskatāmi par apstākļiem, kad līgums noslēgts citā patērētāja atrašanās vietā, proti, ja līgums noslēgts pēc pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja iniciatīvas, uzaicinot patērētāju ierasties kādā konkrētā vietā vai laikā, piemēram, viesnīcā, restorānā vai arī pie patērētāja mājās, viņa darba vietā vai kādā citā patērētāja atrašanās vietā. Ņemot vērā minēto, līgums ir noslēgts ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietas.
[2.2] Līgums ir noslēgts ārpus uzņēmuma patstāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietas, jo pieteicēja piedāvā patērētājiem noslēgt līgumu tikai pēc iepriekšēja uzaicinājuma noteiktā laikā un vietā. Ārpus noteiktā prezentācijas laika patērētājam uzņēmuma līgumu ne pieteicējas struktūrvienībā /adrese/, ne pieteicējas juridiskajā adresē noslēgt nav iespējams. Lai arī pieteicēja ir reģistrējusi struktūrvienību iepriekš minētajā adresē, tomēr tas nav kritērijs tam, lai uzskatītu, ka līgums ir noslēgts uzņēmuma pastāvīgajā tirdzniecības vietā. Turklāt līgums ir noslēgts 2009.gada 30.jūlijā, bet pieteicēja savu struktūrvienību ir reģistrējusi tikai 2009.gada 31.jūlijā, tas ir, pēc līguma noslēgšanas.
[2.3] Tā kā līgumi nav noslēgti par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku, patērētājiem ir tiesības izmantot atteikuma tiesības un lauzt līgumus.
[3] Pieteicēja tiesā iesniedza pieteikumu, kurā lūdz atcelt Lēmumu, jo tas ir kļūdains. Līgums nav noslēgts ārpus pieteicējas pastāvīgās tirdzniecības vietas. Vieta, kur slēgts līgums, atbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma IV1 nodaļas noteikumiem. Līdz ar to uz līgumu neattiecas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pantā paredzētās atteikuma tiesības.
[4] Ar tiesneses 2010.gada 29.janvāra lēmumu pieņemts pieteicējas pieteikums un lietā kā trešā persona pieaicināti patērētāji.
[5] 2010.gada 23.februārī tiesā saņemts patērētāju paskaidrojums, kurā norādīts, ka pieteicēja prezentācijā nepārtraukti un intensīvi iepazīstināja ar pakalpojumu, vienlaicīgi rādot bukletus, demonstrējot video slaidus un pie katra galdiņa ar diviem klientiem veicot individuālu sarunu, skanot ļoti skaļai mūzikai, kā rezultātā patērētāji pieņēma lēmumu par līguma slēgšanu, kādu citādi nebūtu pieņēmušas. Tika piedāvāts jau iepriekš sastādīts tipveida līgums un tika apgalvots, ka pakalpojuma nodrošināšanai nepieciešams naudu iemaksāt nekavējoties, jo tā nekavējoties tiks pārskaitīta līgumā norādīto apartamentu nodrošināšanai. Kad 2009.gada 31.jūlijā patērētāji ieradās pieteicējas birojā /adrese 2/, pieteicējas darbinieki nevarēja uzrādīt apliecinošu dokumentu naudas pārskaitīšanai apartamentiem, un darbiniece apgalvoja, ka patērētāju iemaksātā naudas summa līgumā noteiktajam pakalpojumam nav izmantota un netiks izmantota tik ilgi, kamēr atbilstoši trešo personu izvēlētajam datumam tiks veikta apartamentu rezervācija. Prezentācijā patērētājiem netika sniegta pilnvērtīga un patiesa informācija par pakalpojumu. Arī pieteicēja 2009.gada 16.septembra vēstulē atzīst, ka līgumā nav minēta prezentācijā stāstītā informācija, turklāt piedāvātie pakalpojumi atšķiras no prezentācijā stāstītā. Patērētāji tika maldināti arī attiecībā par apartamentiem, piemēram, video slaidos rādot un stāstot vienu, piemēram, 4 cilvēkiem divas atsevišķas guļamistabas, bet vēlāk sarunās ar pieteicējas darbiniekiem izrādījās, ka tikai viena guļamistaba. Netika dota iespēja pārliecināties par pakalpojuma cenu, jo prezentācijā steidzināja samaksāt naudu, norādot, ka tā nekavējoties jāpārskaita apartamentu rezervācijai, kas vēlāk izrādījās meli. Ar patērētājiem līguma noteikumi netika apspriesti, nebija iespēja ietekmēt līguma noteikumus un novērtēt pakalpojumu drošumu. Patērētāji uzskata, ka PTAC Lēmums ir pamatots, bet pieteicējas pieteikums noraidāms.
[6] Atbildētājs PTAC rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem.
[7] Tiesas sēdē PTAC pārstāve prasījumu neatzina, atsaucoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādīto pamatojumu.
Pieteicējas pārstāvis uz tiesas sēdi nav ieradies. 2013.gada 29.maijā tiesā saņemts pieteicējas pārstāvja lūgums skatīt lietu bez viņa klātbūtnes. Uzklausot atbildētāja pārstāves un patērētāju viedokli un pārbaudot lietas materiālus, tiesa atzīst par iespējamu izskatīt lietu bez pieteicējas klātbūtnes.
Motīvu daļa
[8] Tiesa, noklausoties atbildētāja pārstāves un patērētāju paskaidrojumus, pārbaudot rakstveida paskaidrojumus un lietas materiālus, novērtējot tos kopsakarā ar tiesību normām, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.
[9] Ar Lēmumu pieteicējai ir noteikts pienākums atmaksāt patērētājiem līgumsodu un administratīvās izmaksas ieturēto naudas summu 490 latu apmērā.
Lietā nav strīda par faktiskajiem apstākļiem, bet atbildētāja tam piešķirto novērtējumu, proti, pieteicēja uzskata, ka Līgums nav noslēgts ārpus pieteicējas pastāvīgās tirdzniecības vietas.
[10] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (tiesību normas spriedumā izteiktas redakcijā, kāda bija spēkā pārsūdzēto lēmumu pieņemšanas brīdī) 12. panta pirmā daļa noteic, ka atteikuma tiesības ir „patērētāja tiesības noteiktā termiņā vienpusēji atkāpties no līguma (atteikt pasūtījumu), nemaksājot līgumsodu, procentus vai zaudējuma atlīdzību”.
Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12. panta otrās daļas 1.punktā ir noteikts, ka patērētājs atteikuma tiesības var izmantot, lai atkāptos no līguma, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas.
Tādējādi likumdevējs patērētāja atteikuma tiesības no iegādātās preces vai pakalpojuma saista ar preces vai pakalpojuma iegādes vietu, proti, tai jāatrodas ārpus pārdevēja pastāvīgās tirdzniecība vai pakalpojumu sniegšanas vietas.
Lietā nav strīda, ka patērētāji noteiktajā termiņā (2009.gada 3.augustā) pēc Līguma noslēgšanas (2009.gada 30.jūlijā) ir vērsušies pie pieteicējas ar iesniegumu, kurā norādīja, ka vēlas izmantot atteikuma tiesības.
Lietā ir strīds par to, vai konkrētā vieta, kurā patērētāji saņēmuši pakalpojumu, ir uzskatāma par pieteicējas pastāvīgo pakalpojumu sniegšanas vietu.
[11] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 9.panta pirmā daļa noteic, ka „saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, pārdevējs piegādā preces vai pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pēc savas iniciatīvas vai pēc patērētāja nepārprotami izteikta lūguma apmeklējot patērētāju mājās, darbavietā vai citā viņa atrašanās vietā”.
Arī Eiropas Padomes 1985.gada 20.decembra direktīva par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (85/577/EEK) (turpmāk arī – Direktīva 85/577/EEK) identificē līgumus, kuri tiek slēgti ārpus uzņēmuma pastāvīgās tirdzniecības vietas, proti, Direktīvas 85/577/EEK 1.pants noteic, ka tā ir attiecināma uz līgumiem, ar kuriem „tirgotājs patērētājam piegādā preces vai sniedz pakalpojumus un kurus noslēdz: ekskursijas laikā, ko tirgotājs organizē ārpus sava uzņēmuma telpām, vai tirgotāja veikta apmeklējuma laikā: i) patērētāja mājās vai cita patērētāja mājās; ii) patērētāja darba vietā; ja apmeklējums nenotiek pēc patērētāja izteikta pieprasījuma”. Savukārt minētās direktīvas 2.-4.pantu saturs liecina, ka 1.pantā noteiktie gadījumi nav uzskatāmi par izsmeļošiem. Tiesas ieskatā arī, vadoties no Direktīvas 85/577/EEK preambulas, ir izdarāmi secinājumi par apstākļiem, kuros patērētājam atrodoties, patērētājs ir aizsargājams. Tā, piemēram, direktīvas preambula noteic, ka „ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām noslēgto līgumu īpatnība ir tāda, ka parasti tirgotājs pats uzsāk līguma apspriešanu, kam patērētājs nav gatavs vai ko tas negaida”, „tā kā patērētājam bieži nav iespējas salīdzināt piedāvājuma kvalitāti un cenu ar citiem piedāvājumiem”. Līdz ar to līgumu slēgšanas apstākļi ir vērtējami, ievērojot arī šos kritērijus.
Lēmumā konstatēts, ka 2009.gada 31.jūlijā pieteicēja ir Valsts ieņēmumu dienestā reģistrējusi struktūrvienību – Prezentācijas un tirdzniecības telpas – /adrese/, proti, adresē, kurā atrodas viesnīca „/Nosaukums 2/”.
Vērtējot šo faktu kopsakarā ar atbildētāja apsvērumiem, tiesa tos atzīst par pamatotiem, proti, citu apstākļu kopums šajā lietā liek secināt, ka Līgums ar patērētājiem nav slēgts pieteicējas pastāvīgajā tirdzniecības vietā.
Atbildētājs pamatoti ir piešķīris nozīmi tam, ka pakalpojums no pieteicējas nav iegūstams citādi, kā vien ar aicinājumu ierodoties uz prezentāciju iepriekš noteiktā laikā un vietā, proti, pakalpojumam nav brīva pieejamība, ko apstiprina arī tas, ka pieteicējas birojā (reģistrētajā adresē) pakalpojumu nav iespējams iegādāties.
Papildus norādāms, ka tas apstāklis, ka pieteicēja reģistrējusi savu struktūrvienību /adrese/ nebūt nedod pamatu uzskatīt, ka viesnīcas konferenču zāle (prezentācijas un Līgumu slēgšanas vieta) ar to būtu nodota pieteicējas ekskluzīvā lietošanā un izmantota pastāvīgi tikai pieteicējas tirdzniecības vajadzībām. Nekādu pierādījumu par minēto lietā nav un tādus pieteicēja tiesvedības laikā nav arī tiesai iesniegusi.
Tiesa piešķir ticamību patērētāju notikumu izklāstam par Līguma slēgšanas apstākļiem, un minētais netiek apstrīdēts arī no pieteicējas puses. Līdz ar to saprotams, ka Līguma noslēgšanā pilnībā pastāvēja Direktīvas 85/577/EEK norādītie apstākļi, proti, patērētāji saņēma negaidītu Līguma slēgšanas piedāvājumu un patērētājiem nebija nekādu iespēju minēto piedāvājumu salīdzināt ar citiem tirgū piedāvātajiem produktiem (pakalpojumiem), kā arī nebija patērētāju iniciatīvas minētā darījuma noslēgšanā.
Tādējādi no lietas apstākļiem secināms, ka pieteicēja no viesnīcas „/Nosaukums 2/” saņēma termiņlietošanā telpas (viesnīcas konferenču zāli), kuru izmantoja sava pakalpojuma piedāvāšanai (prezentācija) un līgumu noslēgšanai ar ierobežotu (tikai pieteicējas uzaicinātu) personu loku, proti, pieteicēja Līgumu ar patērētājiem noslēdza ārpus pieteicējas pastāvīgajām tirdzniecības telpām.
Minētais secinājums kalpo par pamatu patērētāju tiesībām atteikties no Līguma saistībām bez jebkādām soda sankcijām un par pamatu Lēmumā noteiktajam pieteicējas pienākumam – atmaksāt patērētājiem iemaksāto avansu pilnā apmērā.
Atbildētājs, izdodot administratīvo aktu, ir ievērojis procesuālo kārtību un pieņēmis uz tiesību normām balstītu Lēmumu, ko Administratīvā rajona tiesa vērtē kā pamatotu. Līdz ar to pieteicējas pieteikums ir noraidāms.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda:
noraidīt SIA „/Nosaukums/” pieteikumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2009.gada 16.decembra lēmuma Nr.148-pt atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā. Tiesnese (paraksts) S.Audzere