Full text

Lieta Nr.C33404611
SKC-119/2015
S P R I E D U M S
Rīgā 2015.gada 30.septembrī
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:
tiesnese referente I.Garda
tiesnesis A.Keišs
tiesnese M.Zāģere
rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar atbildētājas SIA „AddCar rental” kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas
kolēģijas 2012.gada 5.novembra spriedumu /pers. B/ un /pers. C/ prasībā pret SIA „AddCar rental” par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības
piedziņu.
Aprakstošā daļa
[1] /pers. B/ un /pers. C/ 2011.gada 2.augustā cēluši tiesā prasību pret SIA „AddCar rental” par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības
piedziņu.
Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.
[1.1] /pers. B/ 2011.gada 7.jūlijā SIA „AddCar rental” mājaslapā www.addcarrental.com rezervēja automašīnas nomu uz divām diennaktīm no
2011.gada 15. līdz 17.jūlijam par cenu 70 EUR. Atbildētāja tajā pašā dienā uz /pers. B/ elektroniskā pasta adresi atsūtīja vēstuli ar nosaukumu
„Confirmation of car rental” jeb „Automašīnas nomas apstiprinājums”, tajā norādot transportlīdzekļa saņemšanas laiku un vietu. Līdz ar to starp /pers.
B/ un SIA „AddCar rental” 2011.gada 7.jūlijā tika noslēgts automašīnas nomas līgums.
[1.2] Prasītājs 2011.gada 15.jūlijā ap plkst.17:00 ieradās saņemt automašīnu Rīgas autoostā, taču SIA „AddCar rental” pārstāvis informēja viņu,
ka nomai nav pieejams neviens transportlīdzeklis, bet noslēgto automašīnas nomas līgumu šā iemesla dēļ atbildētāja jau savlaicīgi vienpusēji atcēla,
nosūtot vēstuli uz viņa elektronisko pastu.
Tomēr prasītājs šo vēstuli nebija savlaicīgi pamanījis, jo tā tika automātiski novirzīta uz viņa elektroniskā pasta mēstuļu (angļu val. – spam) sadaļu.
Minēto apstākļu dēļ SIA „AddCar rental” nav pienācīgā veidā sazinājusies ar prasītāju. Atbildētājai bija jāinformē par automašīnu nepieejamību, zvanot
uz rezervēšanas pieprasījumā norādīto telefona numuru.
Rezultātā prasītājs bija spiests nekavējoties meklēt automašīnu nomai uz divām diennaktīm pie citiem komersantiem. Atbilstošu piedāvājumu bija
iespējams saņemt tikai vienā no septiņām kompānijām, turklāt automašīnas saņemšanas un nodošanas vieta atradās starptautiskajā lidostā „Rīga”, bet
nevis Rīgas starptautiskajā autoostā.
Atbildētājas prettiesiskas rīcības dēļ, neizpildot līguma saistības, prasītājam tika nodarīti zaudējumi 309,05 EUR jeb 217,20 Ls, ko veido: 1)
automašīnas nomas maksas starpība 286,01 EUR jeb 201,00 Ls, jo izvēlētās automašīnas noma uz divām diennaktīm bija ievērojami augstāka – 356,01
EUR; 2) taksometra pakalpojumu izmaksas 23,05 EUR jeb 16,20 Ls (brauciens no Rīgas autoostas līdz lidostai – 9,64 Ls un pēc nomas automašīnas
nodošanas no lidostas uz Rīgas centru – 6,56 Ls).
[1.3] Prasītāji plānoja ar nomāto automašīnu doties uz mūzikas festivālu „Positivus” Salacgrīvā. Šī iemesla dēļ /pers. C/, kas tobrīd bija grūtniecības
sestajā mēnesī, bija ieradusies Rīgā no Vācijas. Atbildētājas rīcības dēļ prasītājiem radās neērtības, meklējot citu automašīnas nomas variantu un
nokavējot koncerta sākumu. Līdz ar to no atbildētājas prasītāju labā piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība tādā pašā apmērā kā nodarītie zaudējumi –
309,05 EUR jeb 217,20 Ls, proti, katram108,60 Ls.
[1.4] Prasība pamatota ar Civillikuma 1635., 1765. un 1779.pantu.
[2] Ar Rīgas rajona tiesas 2011.gada 6.decembra spriedumu prasība apmierināta.
[3] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētājas apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2012.gada 5.novembra spriedumu
prasību apmierināja: piedzina no SIA „AddCar rental” /pers. B/ labā zaudējumus 217,20 Ls, kaitējuma atlīdzību 108,60 Ls, tiesas izdevumus 69,56 Ls,
kopā 395,36 Ls, un /pers. C/ labā kaitējuma atlīdzību 108,60 Ls, kā arī noteica prasītājiem tiesības saņemt no atbildētājas likumiskos 6% gadā no
nesamaksātās summas par laiku no 2011.gada 28.jūlija līdz sprieduma izpildei.
Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.
[3.1] Apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, pilnībā pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā
ietvertajam pamatojumam. Proti:
[3.1.1] SIA „AddCar rental” elektroniski nosūtītajā vēstulē, kuru /pers. B/ saņēma 2011.gada 7.jūlijā plkst.13:46, norādīts - automašīnu var
saņemt Prāgas ielā 1, Rīgā, automašīnas nomas laiks no 2011.gada 15.jūlija plkst.16:00 līdz 17.jūlija plkst.16:00, nomas maksa 70 EUR, atlīdzība par
rezervācijas izmaiņām 5 EUR, ja prasītājs neieradīsies pēc automašīnas bez rezervācijas atcelšanas, pilna līguma maksa tiks ieturēta no viņa kredītkartes.
Tātad puses ir vienojušās par līguma būtiskām sastāvdaļām Civillikuma 1470.panta izpratnē, un atbilstoši šā likuma 1533.pantam līgums uzskatāms par
galīgi noslēgtu. Ņemot vērā līguma saturu un tā noslēgšanas veidu, pušu starpā tika noslēgts distances līgums, kura definīcija ir formulēta Patērētāju tiesību
aizsardzības likuma 10.panta pirmajā daļā.
[3.1.2] No lietas materiālos esošās atbildētājas interneta mājaslapas vietnē publicēto nomas noteikumu izdrukas neizriet, ka SIA „AddCar rental”
bija tiesības vienpusēji atcelt rezervāciju. Noteikumos nav arī iekļauta prasība pēc rezervācijas apstiprinājuma saņemšanas sekot līdzi iespējamām
izmaiņām.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pants pretēji atbildētājas viedoklim neparedz pakalpojuma sniedzējam tiesības atkāpties no distances
līguma, bet šādas tiesības paredz tikai patērētājam. Savukārt Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumi Nr.207 „Noteikumi par distances līgumu”
(turpmāk – MK noteikumi Nr.207) ir izdoti, pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10.panta ceturto daļu. Līdz ar to arī šajos noteikumos
primāri tiek aizsargātas patērētāju tiesības un nav regulētas pakalpojuma sniedzēja tiesības vienpusēji atkāpties no uzņemtām saistībām.
Atbildētāja nav izpildījusi apsolīto atbilstoši Civillikuma 1587.panta noteikumiem, bet gan prettiesiski vienpusēji atkāpusies no distances līguma.
[3.1.3] Ar divām biļetēm uz 2011.gada „Positivus” festivālu ir pierādīts, ka prasītāji bija ieplānojuši savu atpūtu Salacgrīvā. Lai nokļūtu līdz atpūtas
vietai, prasītājiem bija nepieciešams transportlīdzeklis, par kura nomu /pers. B/ vienojās ar SIA „AddCar rental”. Tomēr atbildētājas prettiesiskās rīcības
– vienpusējas atkāpšanās no distances līguma dēļ /pers. B/ bija spiests nomāt automašīnu no SIA „Transporent auto noma” par augstāku cenu
356,01 EUR. Minētā komersanta pārstāvis /pers. L/ nomas līgumā apliecinājis, ka lētākas automašīnas SIA „Transporent auto noma” tobrīd nebija
pieejamas. Piezīme uz „Auto 5” vizītkartes, ka nav pieejama neviena automašīna, pierāda to, ka 2011.gada 15.jūlijā bija grūti iznomāt transportlīdzekli,
un prasītāji atraduši vienīgo iespējamo variantu. Savukārt atbildētāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu savam apgalvojumam, ka tajā dienā varēja atrast
arī lētākus automašīnas nomas piedāvājumus. Tāpat par nepamatotu atzīstams atbildētājas arguments, ka prasītājiem, izmantojot taksometru, lai nokļūtu
līdz Salacgrīvai un atpakaļ, būtu mazākas izmaksas nekā, nomājot automašīnu, jo prasītāji bija ne tikai ieplānojuši apmeklēt koncertu, bet arī apciemot
draugus, kā arī glabāt savas mantas transportlīdzeklī mūzikas festivāla apmeklējuma laikā.
Lai prasītāji varētu nokļūt no sākotnēji paredzētās automašīnas saņemšanas vietas līdz SIA „Transporent auto noma” norādītajai vietai un pēc
automašīnas nodošanas – līdz savai dzīvesvietai, viņi izmantoja taksometra pakalpojumus attiecīgi par 9,64 Ls un 6,56 Ls, ko pierāda maksājumu čeki.
Tādējādi ir konstatējams cēloniskais sakars starp SIA „AddCar rental” prettiesisku rīcību un /pers. B/ nodarītajiem zaudējumiem, kā arī
atbildētājas vaina. Līdz ar to SIA „AddCar rental” atbilstoši Civillikuma 1775. un 1779.panta noteikumiem jāatlīdzina /pers. B/ nodarītie zaudējumi
217,20 Ls.
[3.1.4] Atbildētājas vienaldzīgā attieksme, prasītāju pārdzīvotā nepatīkamā situācija, /pers. C/ grūtniecība kā īpašs apstāklis, pamatojoties uz
Civillikuma 1635.pantu, dod prasītājiem tiesības saņemt no SIA „AddCar rental” morālā kaitējuma atlīdzību, kas pielīdzināma nodarīto zaudējumu
apmēram.
[3.2] Apelācijas sūdzības arguments, ka /pers. B/ 2011.gada 7.jūlijā automātiski nosūtītā elektroniskā vēstule par automašīnas nomas
apstiprinājumu vēl neapliecināja distances līguma noslēgšanu, jo rezervēšanas pieprasījuma apstrāde notika tikai pēc šāda paziņojuma nosūtīšanas, nav
pamatots. Minētais paziņojums satur visas konkrētā darījuma būtiskās sastāvdaļas. Ja atbildētāja šo dokumentu uzskatīja tikai par informatīva rakstura
paziņojumu, kuram nav nekādu tiesisku seku, tad tajā vajadzēja ietvert norādi, ka līgums tiks noslēgts tikai pēc tam, kad pakalpojuma sniedzēja
noskaidros automašīnas pieejamību patērētāja izvēlētajā laikā. Tomēr šāda informācija 2011.gada 7.jūlija automašīnas nomas apstiprinājumā nav
ietverta. Arī SIA „AddCar rental” interneta mājaslapas vietnē publicētajos nomas noteikumos tādas norādes nav.
Jebkurā gadījumā atbildētāja neapstrīd, ka distances līgums ar /pers. B/ tika noslēgts.
[3.3] Pretēji MK noteikumu Nr.207 16.punktā paredzētajām pakalpojuma sniedzēja tiesībām informēt patērētāju par līguma izpildes
neiespējamību gadījumā, ja pakalpojumi nav pieejami, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pants nepiešķir pakalpojuma sniedzējiem tiesības
vienpusēji atkāpties no līguma. Tā kā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās
intereses, minētā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma tiesību norma nav paplašināti tulkojama.
[3.4] Atbildētājas rīcība, noslēdzot distances līgumu un pēc tam nosūtot uz /pers. B/ elektroniskā pasta adresi bezpersonisku paziņojumu par tā
izpildes neiespējamību, ir neloģiska un normatīvo aktu prasībām neatbilstoša. Vispārzināms ir fakts, ka masu medijos izskan brīdinājumi par to, ka šādi
bezpersoniski sūtījumi var saturēt datorvīrusu, tādēļ ieteicams no tiem izvairīties, ko prasītājs arī izdarīja, aprīkojot savu elektronisko pastu ar filtru, kas
tāda veida vēstules novirza uz mēstuļu sadaļu. Arī pieklājības normas prasa adresēt vēstuli konkrētai personai. Turklāt atbildētājai konkrētajā situācijā
bija „vēlams pārliecināties par sūtījuma saņemšanu” (tā tekstā).
Tādējādi atbildētāja par rezervācijas atcelšanu nav pienācīgi paziņojusi /pers. B/.
[3.5] Apsverot argumentus par zaudējumu atlīdzības pamatotību, apstāklim, ka SIA „AddCar rental” nav saņēmusi no /pers. B/ atlīdzību par
automašīnas nomas rezervēšanu, nav izšķirošas nozīmes, jo distances līgums neparedz priekšapmaksu.
Nav nozīmes arī apstāklim, ka /pers. B/ izvēlējās vairākas reizes dārgāku un citas klases automašīnu. Prasītājam bija tiesības nomāt konkrētajā
laikā pieejamu automašīnu. Pretējā gadījumā viņš varēja uz pasākumu vispār neaizbraukt un zaudēt arī naudas līdzekļus, kas bija samaksāti par biļetēm.
Atbildētāja nav norādījusi konkrētu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu, kas uzliktu patērētājam pienākumu brīdī, kad SIA „AddCar rental”
atteicās no saistību izpildes, apzvanīt 109 citus komersantus, kuri varētu piedāvāt līdzīgu pakalpojumu. Tāpat atbildētāja nav pierādījusi, ka kāds no šiem
komersantiem konkrētajā laika posmā varētu iznomāt automašīnu par zemāku nomas maksu nekā SIA „Transporent auto noma”.
[3.6] Civillikuma 2171.–2173.pants šajā strīdā nav piemērojams, jo tiesiskās attiecības regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kura normas ir
speciālās attiecībā pret Civillikuma normām.
[3.7] Likumā nav paredzēti kritēriji morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai. Atbilstoši Civillikuma 5.pantam, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai
atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Tātad kompensācijas summai atbildētāja
jāattur no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē un jādod cietušajai pusei tik liela atlīdzība, kas viņu apmierinātu.
Atzīstams, ka pieprasītā atlīdzība par morālo kaitējumu nodarīto zaudējumu apmērā ir samērīga un lietas faktiskajiem apstākļiem atbilstoša.
[3.8] Pirmās instances tiesa nepamatoti atzinusi prasītāju tiesības saskaņā ar Civilprocesa likuma 195.pantu saņemt likumiskos 6 % gadā no
piespriestās un vēl nesamaksātās summas par laiku no 2011.gada 28.jūlija. Civillikuma 1765.pants konkrētajā gadījumā nav piemērojams, bet atbilstoši
Civilprocesa likuma 195.pantam tiesības saņemt procentus ir par laiku no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā līdz tā izpildei.
[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 17.decembra lēmumu izlabota pārrakstīšanās kļūda sprieduma rezolutīvajā daļā,
izsakot rezolutīvās daļas ceturto rindkopu šādi: „noteikt /pers. B/ un /pers. C/ tiesības saņemt no SIA „AddCar rental” likumiskos 6% gadā no
nesamaksātās summas par laiku no sprieduma stāšanās spēkā līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai)”.
[5] Par minēto spriedumu atbildētāja iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā lūgusi spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances
tiesā.
Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk norādītajiem argumentiem.
[5.1] Apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi MK noteikumu Nr.207 16.punktu. Iztulkojot šo tiesību normu, tiesa kļūdaini atsaukusies uz
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pantu. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10.panta ceturto daļu MK noteikumi Nr.207
reglamentē ne tikai šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību piemērošanu, realizēšanas termiņu un kārtību, bet arī distances līgumā ietveramo
informāciju un atsevišķus līguma izpildes nosacījumus. MK noteikumu Nr.207 16.punkts regulē atsevišķus distances līguma izpildes nosacījumus, proti,
paredz pakalpojuma sniedzējam tiesības neizpildīt līgumu gadījumā, ja pakalpojums nav pieejams, uzliekot pienākumu par to informēt patērētāju un
noteiktā termiņā atmaksāt visas veiktās iemaksas. Līdz ar to minētā norma neattiecas uz patērētāja atteikuma tiesībām, bet uz situāciju, kad pasūtītais
pakalpojums objektīvu iemeslu dēļ nav pieejams un tādējādi pakalpojuma sniedzējs nevar veikt tā izpildi.
[5.2] Civillietu tiesas kolēģija nav piemērojusi Civillikuma 2171.–2173.pantu. Minētās tiesību normas šajā strīdā vajadzēja piemērot, jo tās paredz
līdzīgu līguma izbeigšanas regulējumu kā MK noteikumu Nr.207 16.punkts.
[5.3] Apelācijas instances tiesa nepareizi piemēroja Civillikuma 1775., 1779. un 1635.pantu.
Nav pamatots apelācijas instances tiesas secinājums, ka /pers. B/ pēc rezervācijas apstiprinājuma saņemšanas nebija jāseko līdzi iespējamām
izmaiņām. Tā kā MK noteikumu Nr.207 16.punkts paredz komersanta tiesības vienpusēji izbeigt distances līgumu īpašā situācijā, patērētājam
jāpārbauda savs elektroniskais pasts, ja viņš to norādījis kā saziņas līdzekli ar komersantu. Atbildētāja nevar tikt vainota pie tā, ka informācija par
pakalpojuma nepieejamību, kas izslēdz līguma izpildi, nonākusi /pers. B/ elektroniskā pasta mēstuļu sadaļā. Katra elektroniskā pasta iestatījumus var
pielāgot lietotāja vajadzībām, taču /pers. B/ nav veicis izmaiņas sava elektroniskā pasta iestatījumos tā, lai nepalaistu garām viņam svarīgas vēstules. Līdz
ar to nav saprotams, kādā veidā noticis prasītāja tiesību aizskārums. Gluži pretēji, prasītājs, ievērojot pienācīgu rūpību, varēja zaudējumus novērst un
izvairīties no neērtībām, proti, astoņu dienu laikā gan izlasīt e-pasta mēstules, gan veikt attiecīgus pasākumus, lai sameklētu automašīnu nomai pie citiem
komersantiem, jo atbildētāja informēja viņu par pakalpojuma nepieejamību jau pēc 19 minūtēm, kad bija saņēmusi pasūtījumu. Šādā situācijā prasītājs
saskaņā ar Civillikuma 1776.pantu nevar prasīt zaudējumu atlīdzību. Tāpat lietā nav pierādījumu apstākļiem, kas būtu uzskatāmi par pazemojošiem un
morālas ciešanas izraisošiem, kuru rezultātā tiktu nodarīts morālais kaitējums. Sadzīviska rakstura neērtības nedod tiesības prasīt apmierinājumu.
[6] Paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību prasītāji norādījuši, ka tā nav pamatota un ir noraidāma, jo MK noteikumu Nr.207 16.punkts un
Patērētāju tiesību aizsardzības likums jebkurā gadījumā nepiešķir pakalpojuma sniedzējam tiesības atkāpties no līguma. Apelācijas instances tiesa pareizi
piemērojusi Civillikuma normas par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzību, kā arī pēc savas iniciatīvas ar 2012.gada 17.decembra lēmumu izlabojusi
kļūdu sprieduma rezolutīvajā daļā.
Motīvu daļa
[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa,
Augstākās tiesas Civillietu departaments atzīst, ka pārsūdzētais spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
[8] Augstākās tiesas Civillietu departaments piekrīt atbildētājas kasācijas sūdzības argumentiem, ka apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi
MK noteikumu Nr.207 16.punktu, jo nav nošķīrusi minētajos noteikumos un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā lietotos, tomēr pēc būtības un jēgas
atšķirīgos jēdzienus „atteikuma tiesības” un „līguma neizpildes tiesības gadījumā, ja pasūtītās preces vai pakalpojumi nav pieejami”.
Tādējādi problēmjautājums konkrētajā lietā saistīts ar atteikuma tiesību nošķiršanu no saistību izpildes neiespējamības īpašā situācijā, proti, kāda ir
atšķirība starp šiem terminiem, un kā gadījumos, kad līguma izpilde nav iespējama objektīvu apstākļu dēļ, tiek aizsargāts patērētājs.
[8.1] Apelācijas instances tiesa konstatējusi un par to lietā nepastāv strīds, ka starp SIA „AddCar rental” kā pakalpojuma sniedzēju un /pers. B/
kā patērētāju 2011.gada 7.jūlijā tika noslēgts distances līgums par automašīnas nomu. Proti, prasītājs 2011.gada 7.jūlijā aizpildīja rezervēšanas veidlapu
SIA „AddCar rental” interneta mājaslapas vietnē, uz kuru atbildētāja nekavējoties plkst.13:46 atsūtīja atbildi par automašīnas nomas apstiprināšanu
(lietas 14.-17.lpp.). Savukārt jau pēc 19 minūtēm uz to pašu /pers. B/ norādīto elektroniskā pasta adresi SIA „AddCar rental” nosūtīja paziņojumu par
rezervācijas atcelšanu ļoti lielā pieprasījuma dēļ, kas tika novirzīts uz prasītāja elektroniskā pasta mēstuļu sadaļu (lietas 19.lpp.).
Starp pusēm ir strīds, vai SIA „AddCar rental” pēc rezervācijas apstiprināšanas bija tiesīga vienpusēji atkāpties no noslēgtā distances līguma, proti,
neizpildīt saistības.
[8.2] Distances līguma jēdziena skaidrojums ir atrodams vairākos normatīvajos aktos, no kuriem vadošā loma ir Patērētāju tiesību aizsardzības
likumam, kas dod patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, kā
arī jāņem vērā atsevišķi Eiropas Savienības tiesību akti (piemēram, darījuma noslēgšanas brīdī spēkā esošā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997.gada
20.maija Direktīva 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem, u.c.).
Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.decembrim) 10.panta pirmo daļu
distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja
piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons,
telefona, faksimila, Interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.
No minētās definīcijas izriet, ka distances līgumi tiek slēgti neklātienē, tas ir, situācijā, kad darījuma dalībnieki netiekas personīgi, bet piedāvāšana
un sarunas par to noslēgšanu notiek no attāluma ar distances saziņas līdzekļiem. Ja ir izteikts piedāvājums un notikusi piedāvājuma pieņemšana, līgums
atzīstams par noslēgtu.
Likumdevējs šādā veidā noslēgtos līgumos paredzējis patērētāja īpašu aizsardzību, piešķirot viņam tiesības atkāpties no līguma (atteikuma tiesības).
Šādas tiesības paredzētas ar mērķi, lai patērētājs varētu preci sūtīt atpakaļ gadījumā, ja tā, piemēram, izrādās pilnīgi citā krāsā nekā fotogrāfijā, ja tā
patērētājam neder pēc izmēra vai arī tad, ja patērētājs vienkārši ir pārdomājis.
Starp SIA „AddCar rental” un /pers. B/ 2011.gada 7.jūlijā noslēgtais līgums atbilst distances līgumam Patērētāju tiesību aizsardzības likuma
10.panta pirmās daļas izpratnē.
[8.3] Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10.panta ceturto daļu distances līgumā ietveramo informāciju, atsevišķus līguma izpildes
nosacījumus, kā arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību piemērošanu, realizēšanas termiņu un kārtību nosaka
Ministru kabinets. Pamatojoties uz šo likumdevēja deleģējumu, tika izdoti MK noteikumi Nr.207.
Atbilstoši minēto noteikumu 16.punktam, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nevar izpildīt līgumu tādēļ, ka pasūtītās preces vai pakalpojumi
nav pieejami, viņš par to informē patērētāju un atmaksā patērētājam visu veikto iemaksu ne vēlāk kā 30 kalendāra dienu laikā no dienas, kad pārdevējs
vai pakalpojuma sniedzējs saņēmis patērētāja pasūtījumu.
Kā norādīts informatīvajā atsaucē, minētā tiesību norma pārņemta nacionālajā normatīvajā aktā no Eiropas Parlamenta un Padomes 1997.gada
20.maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (turpmāk - Direktīva 97/7/EK) 7.panta 2.punkta, kas regulē
jautājumu par piegādātāja nespēju izpildīt saistības situācijā, kad pasūtītās preces vai pakalpojumi nav pieejami.
Juridiskajā literatūrā norādīts, ka Direktīva 97/7/EK tikai nedaudz pieskaras saistību neizpildes tiesībām, regulējot jautājumu par piegādātāja
nespēju izpildīt savas saistības. Ja piegādātājs nevar izpildīt savas saistības, tad patērētājam pamatā ir tiesības prasīt jau samaksātās summas
atmaksāšanu. Līdzīgi kā gadījumā ar patērētāja atteikuma tiesībām, likumdevējs ar minēto regulējumu vēlējās nodrošināt, ka līguma neizpildes gadījumā
patērētājs vismaz ātri atgūst jau samaksātās summas. Ja piegādātājs neizpilda līgumu, jo „pasūtītās preces vai pakalpojumi nav pieejami”, viņam par to
jāinformē patērētājs. Ņemot vērā regulējuma mērķi, jāsecina, ka informēšanas pienākums rodas brīdī, tiklīdz piegādātājs uzzina, ka viņš nevarēs ievērot
likumā vai līgumā noteikto piegādes saistības izpildes termiņu. Patērētājam tad pamatā ir tiesības uz līguma izbeigšanu un tam sekojošu prasījumu
atmaksāt jau samaksātās summas. Atkāpjoties no šī principa, dalībvalstis var noteikt, ka līdzēji var vienoties par piegādātāja tiesībām aizvietot
piegādājamo preci ar citu (direktīvas 97/7/EK 7.panta 3.punkts). [..] direktīva tikai paredz, ka patērētājam jābūt iespējai atprasīt samaksāto. Patērētāja
tiesības atprasīt samaksāto iestājas tad, kad piegādātājs secina, ka nevarēs izpildīt savas saistības (Izvilkums no grāmatas par Eiropas līgumtiesību
sistēmu un principiem: Riesenhuber K. System und Prinzipien des Europäischen Vertragsrechts. Walter de Gruyter, 2003, 535.lpp.).
No minētā secināms, ka, ņemot vērā distances tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas īpatnības, var būt situācijas, kad objektīvu iemeslu dēļ
patērētāja pasūtītā prece vai pakalpojumi vairs nav pieejami un tādējādi pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nevar veikt preces piegādes vai
pakalpojuma sniegšanas pienākuma izpildi. Šādās situācijās pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, pirmkārt, ir jāinformē patērētājs un, otrkārt,
jāatmaksā patērētāja veiktie maksājumi.
[8.4] Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka MK noteikumu Nr.207 16.punkts tikai sīkāk regulē distances līguma noslēgšanu, taču nepaplašina
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.panta tvērumu un nepiešķir pakalpojuma sniedzējam tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, jo primāri tiek
aizsargātas patērētāju tiesības.
Civillietu departaments nevar piekrist šādai MK noteikumu Nr.207 16.punkta interpretācijai.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 12.pantā paredzētās atteikuma tiesības attiecas vienīgi uz patērētājiem, proti, tās ir patērētāja tiesības noteiktā
termiņā vienpusēji atkāpties no līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu (patērētājam paredzēta šāda īpaša aizsardzība, ņemot vērā distances līguma
noslēgšanas apstākļus, kas saistīti ar lēmuma pieņemšanas brīvības ierobežojumu, kvalitātes un derīguma termiņa novērtēšanas iespēju ierobežojumu,
pārsteiguma momentu un tml.). Savukārt MK noteikumi Nr.207 nosaka šo atteikuma tiesību piemērošanu, realizēšanas termiņu un kārtību, kā arī
distances līgumā ietveramo informāciju un atsevišķus līguma izpildes nosacījumus. Noteikumu 16.punktā netiek skartas Patērētāju tiesību aizsardzības
likuma 12.pantā paredzētās patērētāja atteikuma tiesības, bet gan noregulētas attiecības starp patērētāju un komersantu izņēmuma gadījumā, kad
pēdējais objektīvu iemeslu dēļ nevar izpildīt līgumu, tas ir, vienīgi situācijā, ja pasūtītās preces vai pakalpojumi pieprasītajā laikā nav pieejami. Iestājoties
šādam izņēmuma gadījumam, pakalpojuma sniedzēja pienākums ir savlaicīgi informēt par to patērētāju un, tiklīdz tas iespējams, bet ne vēlāk kā 30
kalendāra dienu laikā no dienas, kad pakalpojuma sniedzējs saņēmis patērētāja pasūtījumu, atmaksāt patērētājam visu saskaņā ar distances līgumu veikto
iemaksu.
Minētā situācija atbilst lietas faktiskajiem apstākļiem. Nav strīda, ka /pers. B/ samaksu par pakalpojumu nebija veicis. Līdz ar to būtiski noskaidrot,
vai SIA „AddCar rental” pienācīgā veidā un savlaicīgi informēja /pers. B/ par pakalpojuma nepieejamību un rezervācijas anulēšanu.
[8.5] Apelācijas instances tiesa secinājusi, ka SIA „AddCar rental” nav pienācīgi informējusi /pers. B/ par pakalpojuma nepieejamību, tādējādi
rīkojusies prettiesiski, kas saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu ir pamats zaudējumu atlīdzībai. Šāds secinājums balstīts uz prasītāja apgalvojumu, ka
atbildētāja uz viņa elektroniskā pasta adresi nosūtījusi bezpersonisku paziņojumu par rezervācijas atcelšanu, nepārliecinoties, vai adresāts to saņēmis.
Civillietu departaments, piekrītot kasācijas sūdzības argumentiem, uzskata šādu secinājumu par nepamatotu, jo tas ir pretrunā ar pierādījumiem.
Pirmkārt, lietā nepastāv strīds, ka /pers. B/ saziņai ar SIA „AddCar rental” norādīja savu elektroniskā pasta adresi. Otrkārt, no lietas materiāliem
redzams, ka SIA „AddCar rental” nosūtīja paziņojumu par rezervācijas anulēšanu uz /pers. B/ norādīto elektroniskā pasta adresi, uz kuru tika nosūtīts
automašīnas nomas apstiprinājums. Prasītājs paziņojumā uzrunāts ar „sveiki” (angļu val.– hello), neminot vārdu un uzvārdu (lietas 22.lpp.). Turklāt /pers.
B/atzina, ka atteikuma vēstule uz viņa elektroniskā pasta adresi tika atsūtīta pēc 19 minūtēm, kad viņš bija saņēmis atbildētājas paziņojumu par
automašīnas nomas apstiprinājumu (apelācijas instances tiesas 2012.gada 22.oktobra sēdes protokols, lietas 107.–109.lpp.). Savukārt apstāklis, ka
paziņojums par rezervācijas atcelšanu pakalpojuma nepieejamības dēļ tika novirzīts uz prasītāja elektroniskā pasta mēstuļu sadaļu, nevar būt pamats
secinājumam par prasītāja nepienācīgu informēšanu. Apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka elektroniskā pasta iestatījumus var pielāgot lietotāja
vajadzībām, kas ir vispārzināms fakts. Tādējādi atbildētāja bez pietiekama pamata tiek vainota par to, ka /pers. B/ nav veicis izmaiņas sava elektroniskā
pasta iestatījumos tā, lai nepalaistu garām viņam svarīgas vēstules.
Tas nozīmē, ka laikā no 2011.gada 7.jūlija plkst.14:05 līdz 15.jūlija plkst.16:00 bija nedaudz vairāk par astoņām dienām, proti, pietiekams laiks, lai
sameklētu citu komersantu, kas sniegtu līdzīgu pakalpojumu. Kasācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ja /pers. B/ būtu rīkojies saprātīgi kā krietns un rūpīgs
saimnieks, pielāgojis elektroniskā pasta iestatījumus savām vajadzībām un periodiski pārbaudījis sava elektroniskā pasta saturu, tad viņš pasargātu sevi
no zaudējumiem. Taču šādā aspektā apelācijas instances tiesa pierādījumus nav vērtējusi, kā arī nav devusi juridisku novērtējumu šiem apstākļiem
saistībā ar Civillikuma 1776.pantā ietverto cietušā pienākumu mazināt vai novērst zaudējumu.
[8.6] Apkopojot iepriekš norādītos apsvērumus, Civillietu departaments uzskata, ka apelācijas instances tiesa nepareizi attiecinājusi uz lietā
konstatētajiem apstākļiem Civillikuma 1587.pantu atrauti no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma regulējuma par distances līgumiem, tostarp
likumdevēja deleģējumā uz šī likuma pamata izdotajiem MK noteikumiem Nr.207, kas ir speciālas tiesību normas, kā arī kļūdaini piemērojusi Civillikuma
1775. un 1779.pantu atrauti no šā likuma 1776.panta normām, kas ir pamats sprieduma atcelšanai.
Civillietu departaments vērš uzmanību, ka, izskatot lietu no jauna, apelācijas instances tiesai jānoskaidro prasītājas /pers. C/ tiesiskais statuss, proti,
vai viņa ir darījuma dalībniece, kā arī jāapsver, kādā veidā ir aizskartas viņas tiesības un intereses, vai sadzīviska rakstura neērtības rada pamatu morālā
kaitējuma atlīdzībai.
[9] Tā kā spriedums tiek atcelts, pārējie kasācijas sūdzības argumenti netiek apsvērti.
[10] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu, SIA „AddCar rental” atmaksājama iemaksātā drošības nauda
200 Ls (lietas 132.lpp.). Tā kā drošības nauda iemaksāta līdz 2014.gadam 1.janvārim latos, atmaksājama ekvivalenta summa euro.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Augstākās tiesas Civillietu departaments
n o s p r i e d a
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 5.novembra spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Atmaksāt SIA „AddCar rental” drošības naudu 284,57 EUR (divi simti astoņdesmit četrus euro un 57 centus).
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesnese I.Garda
Tiesnesis A.Keišs
Tiesnese M.Zāģere