

Find information per region
Gadījumi, kādos laulība var tikt šķirta, ir izsmeļoši noteikti Latvijas Civillikuma Ģimenes tiesību daļas noteikumos un Notariāta likuma „P” sadaļā. Vispārējais laulības institūta regulējums ietverts civillikuma Ģimenes tiesību daļā.
Laulību Latvijā var šķirt tikai tiesa vai notārs. Tiesa laulību šķir, ja ir saņemts viena vai abu laulāto pieteikums par laulības šķiršanu. Notārs laulību šķir tajos gadījumos, ja laulātie ir vienojušies par laulības šķiršanu un laulātajiem nav kopīga nepilngadīga bērna un kopīgas mantas, vai laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta un laulātie ir noslēguši rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali.
Viens no laulības šķiršanas priekšnoteikumiem ir tāds, ka laulātiem savstarpēji ir jāvienojas par laulībā dzimuša bērna aizgādību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali.
Ja laulību šķir tiesa, tai ir jākonstatē, ka laulība ir izirusi. Savukārt laulība tiek uzskatīta par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos.
Viens no laulības šķiršanas priekšnoteikumiem ir tāds, ka laulātiem savstarpēji ir jāvienojas par laulībā dzimuša bērna aizgādību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali. Ja laulātie savstarpēji nespēj vienoties, attiecīgos prasījumus izšķir tiesa vienlaicīgi kopā ar prasību par laulības šķiršanu.
Laulības šķiršana pie notāra
Laulība var tikt šķirta, ja laulība ir izirusi un abi laulātie ir vienojušies par laulības šķiršanu, un notārs saņem abu laulāto parakstītu kopīgu iesniegumu. Ja laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta, iesniegumam par laulības šķiršanu pievieno rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali.
Laulības šķiršana tiesvedības kārtībā
Laulība var tikt šķirta tiesā tajos gadījumos, kad laulātie nav vienojušies par laulības šķiršanu, un pastāv viens no turpmāk minētajiem gadījumiem:
laulātie vismaz gadu dzīvo šķirti. Laulātie dzīvo šķirti, ja laulātajiem nav kopīgas saimniecības un viens no laulātajiem noteikti negrib to atjaunot, noliedzot laulības kopdzīves iespējamību. Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī;
Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā gadu, tiesa laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja:
• laulības iziršanas iemesls ir laulātā fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu, vai pret viņa bērnu vai laulāto kopīgo bērnu;
• viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību;
• viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir gaidāma bērna piedzimšana.
Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā gadu un viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēto iemeslu sarakstā, un otrs laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, tiesa laulību nešķir un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu.
Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā gadu, notārs laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja abi laulātie vienojas par laulības šķiršanu un Notariāta likumā noteiktajā kārtībā ir iesnieguši notāram iesniegumu par laulības šķiršanu.
Ja tiesa uzskata, ka, pastāvot augstāk minētajiem apstākļiem, ir iespējams saglabāt laulību, tā laulāto samierināšanas nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.
Ja viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēto iemeslu sarakstā attiecībā uz laulātajiem, kas dzīvo šķiti mazāk kā 3 gadus, tiesa laulību nešķir pirms likumā noteiktā 3 gadu šķirtas dzīves termiņa un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu
Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, notārs laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja abi laulātie vienojas par laulības šķiršanu un Notariāta likumā noteiktajā kārtībā ir iesnieguši notāram iesniegumu par laulības šķiršanu.
Tiesa laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešama laulāto kopīgā nepilngadīgā bērna interesēs.
Ar brīdi, kad spriedums, ar kuru tiek šķirta laulība stājās spēkā, vai no dienas, kad zvērināts notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību, personu starpā beidz pastāvēt tiesības un pienākumi, kas izriet no laulāto savstarpējām tiesiskajām attiecībām. Ar laulības šķiršanu bijušajiem laulātajiem var rasties jauni pienākumi un tiesības, kas izriet no laulības šķiršanas. Pēc laulības šķiršanas persona ir tiesīga doties jaunā laulībā.
Civillikums paredz, ka laulātais, kas, dodoties laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa vai notārs piešķir viņam pirmslaulības uzvārdu.
Pēc otra laulātā lūguma tiesa, ja tas neaizskar bērna intereses, var liegt laulātajam, kurš veicinājis laulības iziršanu, saukties laulībā iegūtajā uzvārdā.
Laulība pie notāra var tikt šķirta tikai gadījumā, ja laulātie iepriekš rakstveidā ir vienojušies par kopīgas mantas sadali, un šāda vienošanās ir pievienota iesniegumam par laulības šķiršanu.
Šķirot laulību tiesā, laulātie var vienoties par savstarpējās mantas sadali. Ja laulātie vienoties nevar, tad abu laulāto savstarpējie prasījumi par mantas sadali ir izšķirami tiesas ceļā, pamatojoties uz Civillikuma noteikumiem vai laulības līguma noteikumiem. Atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir iespējami divi laulāto mantisko attiecību veidi – laulāto likumiskās un laulāto līgumiskās mantiskās attiecības, kas attiecīgi nosaka mantas sadales kārtību laulības šķiršanas gadījumā.
Pastāvot laulāto likumisko mantisko attiecību formai, mantas sadales gadījumā, katrs laulātais ir tiesīgs paturēt to mantu, kas viņam/viņai ir piederējusi pirms laulības, kā arī to atsevišķo mantu, ko katrs laulātais ir ieguvis laulības laikā. Savukārt tā manta, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta. Par abu laulāto kopīgo mantu tiek pieņemts, ka tā pieder abiem laulātajiem kopīgās daļās, ja vien kāds no laulātajiem nepamato un nepierāda citādāku mantas dalījuma kārtību.
Pastāvot laulāto līgumisko mantisko attiecību formai, laulāto mantas sadales jautājumus risina saskaņā ar likumā noteikto kārtību attiecīgajam līgumisko mantisko attiecību veidam – visas laulāto mantas šķirtībai vai visas laulāto mantas kopībai.
Lietās par laulības šķiršanu ir aizliegts izskatīt atsevišķi iepriekš minētos jautājumus, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, it īpaši no vecāku un bērnu tiesiskajām attiecībām.
Ja laulība tiek šķirta pie notāra, šķirot laulību, laulātajiem vienlaikus ir jāvienojas par aizgādības noteikšanu, saskarsmes tiesību izmantošanu un uzturlīdzekļiem bērniem, un vienlaikus ar iesniegumu par laulības šķiršanu ir jāpievieno iepriekš rakstveidā noslēgta vienošanās par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām un bērna uzturlīdzekļiem.
Ja laulība tiek šķirta tiesā, laulātajiem jāvienojas par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem. Ja šāda vienošanās nav slēgta, izņemot gadījumus, ja šīs prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas, šīs prasības jāceļ kopā ar prasību par laulības šķiršanu, pretējā gadījumā tiesa laulību izšķirt nevar.
Laulības šķiršanas sekas vecāku atbildības jautājumos
Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu nebeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.
Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.
Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.
Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.
Ja bērns atrodas viena atsevišķā aizgādībā pie viena no vecākiem, tam no vecākiem, pie kura bērns atrodas atsevišķajā aizgādībā, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība (iespēja uzturēt kontaktus un personiskas attiecības ar bērnu).
Laulības šķiršanas sekas jautājumā par uzturlīdzekļiem bērniem
Vienlaikus ar laulības šķiršanu, ir izšķirams jautājums par uzturlīdzekļiem bērniem. Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Šķirot laulību, bērna vecāki var savstarpēji vienoties par uzturlīdzekļiem bērniem, taču tajos gadījumos, kad vecāki nespēj panākt vienošanos, strīdu vienlaikus ar laulības šķiršanu izšķir tiesa.
Atbilstoši Civillikuma noteikumiem līdz ar laulības šķiršanu vai arī jau pēc tam, kad laulība ir šķirta, bijušais laulātais var prasīt līdzekļus iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai no otra laulātā samērā ar viņa mantas stāvokli. Bijušajam laulātajam atkrīt pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni bijušajam laulātajam, ja:
Latvijas tiesību sistēmā nepastāv jēdziens “laulāto atšķiršana”.
Latvijas tiesību sistēmā nepastāv jēdziens “laulāto atšķiršana”.
Latvijas tiesību sistēmā nepastāv jēdziens “laulāto atšķiršana”.
Laulība tiek atzīta par spēkā neesošu tajos gadījumos, kad laulības slēgšanas laikā ir pastāvējuši likumā noteiktie šķēršļi laulības noslēgšanai un atbilstoši likumam laulības slēgšana nevarēja tikt pieļauta. Ar brīdi, kad spriedums, ar kuru laulība tiek atzīta par neesošu, stājas likumīgā spēkā, tiek uzskatīts, ka attiecīgo personu starpā laulība nav bijusi noslēgta un laulība ir uzskatāma par neesošu no tās noslēgšanas brīža. Šeit ir jāņem vēra, ka arī tādu laulību, kas ir šķirta, var atzīt par spēkā neesošu.
Laulība var tikt atzīta par spēkā neesošu tikai sekojošos likumā noteiktajos gadījumos:
Visos minētajos gadījumos prasība par laulības atzīšanu par spēkā neesošu (par laulības neesamību) nenoilgst un šādu prasību var celt gan ieinteresētās personas, gan prokurors. Kad laulība izbeigusies ar nāvi vai šķirta, prasību var celt tikai tās personas, kuru tiesības šī laulība aizskar. Ja miruši abi laulātie, laulības neesamības prasību celt nevar.
Laulātais, kura laulība atzīta par neesošu, dabū atpakaļ savas pirmslaulības uzvārdu. Ja viņš, dodoties laulībā, nav zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma var atstāt viņam laulībā iegūto uzvārdu.
Ja par iespējamo laulības neesamību, jau noslēdzot šādu laulību, ir zinājis viens no laulātajiem, tad otram laulātajam ir tiesības prasīt no pirmā laulātā ne tikai līdzekļus, kas nepieciešami iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai, bet arī atlīdzību par morālo kaitējumu.
Laulības neesamības gadījumā, bijušajam laulātajam atkrīt pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni bijušajam laulātajam tajos pašos gadījumos, kas paredzēti laulības šķiršanas gadījumā (skatīt jautājumu 3.4.).
Mantas sadales jautājumos, kad laulība atzīta par neesošu, katrs bijušais laulātais patur savu pirmslaulības mantu, kā arī to mantu, ko viņš pats iegādājies kopdzīves laikā. Kopīgi iegūtā manta dalāma starp bijušajiem laulātajiem līdzīgās daļās.
Ja abiem laulātajiem, dodoties laulībā, nebija zināms, ka tā atzīstama par neesošu, tad attiecībā uz mantas sadali piemērojami Civillikuma noteikumi par likumīgā laulībā iegūtas mantas dalīšanu. Savukārt, ja tikai vienam laulātajam nebija zināms, ka laulība atzīstama par neesošu, tad likumīgā laulībā iegūtās mantas sadales kārtība laulības šķiršanas gadījumā ir attiecināma tikai uz to laulāto, kuram nebija zināms, ka laulība atzīstama par neesošu.
Latvijā ir iespējams šķirt laulību pie notāra, abiem laulātajiem vēršoties ar kopīgu iesniegumu par laulības šķiršanu pie notāra. Kārtība, kādā laulība var tikt šķirta pie notāra, ir regulēta Notariāta likuma „P” sadaļā. Zvērināts notārs šķir laulību, ja laulātie par to ir vienojušies un ja laulātajiem nav kopīga nepilngadīga bērna un kopīgas mantas; gadījumā, ja laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta un laulātie ir noslēguši rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali.
Laulības šķiršana pie notāra.
Laulības šķiršanas lietām pie notāra nav noteikta teritoriālā piekritība – personas var doties pie jebkura notāra. Izņēmumi ir pārrobežu lietas, kur lietas piekritībai jāatbilst Padomes regulai (EK) Nr. 2201/2003. Ja piekritība šķirt laulību pārrobežu lietā saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem vai citiem starptautiskajiem tiesību aktiem nav noteikta Latvijas Republikai, zvērināts notārs laulības šķiršanas lietu neuzsāk un paziņo par to laulātajiem.
Piemērojamos tiesību aktus pārrobežu laulības šķiršanas lietās nosaka saskaņā ar Padomes 2010.gada 20.decembra regulu (ES) Nr.1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai.
Iesniegumā par laulības šķiršanu pie notāra norāda:
Iesniegumam par laulības šķiršanu pievieno laulības apliecības oriģinālu vai dzimtsarakstu iestādes izsniegtu norakstu vai izrakstu, vai izziņu no civilstāvokļa aktu reģistra.
Ja laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta, iesniegumam par laulības šķiršanu pievieno rakstveida vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali.
Laulības šķiršana tiesā.
Laulības šķiršanas lietas un lietas par laulības atzīšanu par neesošu skata rajona (pilsētas) tiesa, atbilstoši lietu piekritības noteikumiem - pret atbildētāju pēc tā deklarētās dzīvesvietas, vai gadījumos, ja šādas deklarētās dzīvesvietas nav - pēc viņa dzīvesvietas. Pēc prasītāja deklarētās dzīvesvietas, vai gadījumos, ja šādas deklarētās dzīvesvietas nav - pēc viņa dzīvesvietas, prasību var celt, ja:
Piekritības noteikumi laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības neesamības lietās, kad viens no laulātajiem pastāvīgi dzīvo kādā no dalībvalstīm vai ir kādas dalībvalsts pilsonis ir noteikti Padomes 2003.gada 27.novembra regulā (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (turpmāk - Padomes regula (EK) Nr. 2201/2003).
Kad noskaidrota attiecīgā dalībvalsts, piemērojami šīs dalībvalsts nacionālie civilprocesa noteikumi.
Vienlaikus piekritības normas laulības šķiršanas lietās ir noteiktas arī Latvijai saistošajos divpusējos starptautiskajos līgumos ar trešajām valstīm par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām.
Personai pieteikumā par laulības šķiršanu atbilstoši Latvijas Civilprocesa likuma 128. panta un 235.1 pantam jānorāda:
Savukārt lietās par laulības šķiršanu papildus augstākminētajam jānorāda:
Prasības pieteikumu jāparaksta prasītājam vai viņa pārstāvim. Lietā par laulības šķiršanu vai neesamību puses pārstāvim jābūt speciāli pilnvarotam šīs lietas vešanai. Pilnvarojums par pārstāvību laulības šķiršanas vai neesamības lietā attiecas arī uz visiem citiem ar to saistītajiem prasījumiem.
Prasības pieteikumam jāpievieno:
Vispārēji valsts nodrošina juridisko palīdzību, ja personas īpašuma stāvoklis, ienākumu līmenis vai personas pēkšņa nonākšana tādā situācijā un materiālajā stāvoklī, kas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību (stihisku nelaimju, nepārvaramas varas vai citu no personas neatkarīgu apstākļu dēļ), vai atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā kopumā rada objektīvas grūtības šai personai savu tiesību aizsardzībai. Juridiskā palīdzība tiek piešķirta atbilstoši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma noteikumiem.
Vispārēji juridiskā palīdzība aptver tādus izdevumus, kas ir saistīti ar procesuālo dokumentu sastādīšanu, juridisko konsultāciju tiesvedības laikā, pārstāvību tiesā un ar tiesas sprieduma izpildi.
Latvija arī nodrošina juridisko palīdzību saskaņā ar Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumiem.
Lietu pirmajā instancē skata rajona (pilsētas) tiesa. Nolēmumu iespējams pārsūdzēt otrajā instancē (apgabaltiesa) un kasācijas instancē.
Ja laulība ir šķirta pie notāra, jāievēro, ka likumā noteiktajā kārtībā apliecināto aktu patiesīgumu nevar apšaubīt. Tos var apstrīdēt, ceļot atsevišķu prasību.
Savukārt sūdzības par zvērināta notāra nepareizu rīcību, izpildot amata pienākumus, kā arī sūdzības par atteikšanos izpildīt šos pienākumus, iesniedzamas apgabaltiesai, kuras uzraudzībai pakļauta zvērināta notāra darbība, mēneša laikā no dienas, kad zvērināts notārs izpildījis darbību, par kuru iesniegta sūdzību, vai kad viņš atteicies izpildīt šādu darbību.
Citā dalībvalstī pieņemts spriedums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības neesamību ir atzīstams Latvijā atbilstoši Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumiem. Atbilstoši minētās regulas noteikumiem spriedums, kas pieņemts vienā dalībvalstī, ir atzīstams citās dalībvalstīs bez īpašas procesuālās kārtības.
Lai atzītu citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu par laulības šķiršanu/laulāto atšķiršanu vai laulības neesamību Latvijā, jebkura ieinteresētā puse, ievērojot Padomes regulā (EK) Nr. 2201/2003 paredzētās procedūras, var pieprasīt lēmumu par to, lai spriedums tiktu vai netiktu atzīts, iesniedzot pieteikumu par ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu vai atzīšanu un izpildīšanu izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesai pēc nolēmuma izpildīšanas vietas vai arī pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas, bet, ja tādas nav, - pēc atbildētāja dzīvesvietas.
Lēmumu par ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšanu un izpildīšanu vai lēmuma par pieteikuma noraidīšanu pieņem tiesnesis vienpersoniski uz iesniegtā pieteikuma un tam pievienoto dokumentu pamata 10 dienu laikā no pieteikuma iesniegšanas dienas, neaicinot puses. Tiesa var atteikt sprieduma atzīšanu Latvijā tikai pamatojoties uz Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 22. pantā minētajiem neatzīšanas pamatiem. Saskaņā ar minētajiem neatzīšanas pamatiem citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu Latvijā var neatzīt šādos gadījumos:
Atbilstoši Civilprocesa likuma 638. panta noteikumiem pieteikumā par sprieduma atzīšanu iesniedzējam ir jānorāda:
Pieteikumam par citas dalībvalsts sprieduma atzīšanu atbilstoši Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 37. pantam ir jāpievieno:
Atbilstoši Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 noteikumiem ieinteresētā persona var iebilst divos veidos pret citā dalībvalstī pieņemta sprieduma par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības neesamību atzīšanu Latvijā.
Pirmkārt, atbilstoši Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 21. panta noteikumiem persona var pati vērsties tiesā ar pieteikumu par to, ka citā dalībvalstī pieņemtais spriedums nav atzīstams Latvijā.
Otrkārt, atbildētājs sprieduma atzīšanas lietā var apstrīdēt sprieduma atzīšanu Latvijā tad, kad cita persona jau ir iesniegusi pieteikumu par sprieduma atzīšanu un atbilstoši šim pieteikumam rajona (pilsētas) tiesa ir pieņēmusi lēmumu spriedumu atzīšanas lietā. Atbildētājs savus iebildumus par citas dalībvalsts tiesas sprieduma atzīšanu Latvijā var izteikt, pārsūdzot rajona (pilsētas) tiesas lēmumu par sprieduma atzīšanu. Atbilstoši Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 33. pantam rajona (pilsētas) tiesas lēmums par citas dalībvalsts sprieduma atzīšanu var tikt pārsūdzēts apgabaltiesā, iesniedzot blakus sūdzību tiesā, kas pieņēmusi lēmumu, un adresējot pieteikumu attiecīgajai apgabaltiesai. Atbildētājs (arī pieteikuma iesniedzējs) apgabaltiesas lēmumu sprieduma atzīšanas lietā var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā, iesniedzot blakus sūdzību tiesā, kas pieņēmusi lēmumu, un adresējot pieteikumu Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam.
Atbildētājs var iebilst pret citas dalībvalsts sprieduma atzīšanu Latvijā, tikai atsaucoties uz tiem neatzīšanas pamatiem, kas minēti Padomes regulas (EK) Nr. 2201/2003 22.pantā (skatīt 14. jautājumu).
Kārtība, kādā nosakāmi piemērojamie tiesību akti, ir noteikta Padomes Regulā (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, jeb Roma III regulā.
https://www.llrx.com/2002/11/features-latvian-law-guide/ (Angļu)
Šī lapa ir daļa no tīmekļvietnes Tava Eiropa.
Mēs labprāt uzzinātu jūsu atsauksmes par sniegtās informācijas lietderību.
Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.