Aizvērt

IR PIEEJAMA PORTĀLA BETA VERSIJA!

Apmeklējiet Eiropas e-tiesiskuma portāla BETA versiju un sniedziet atsauksmes par savu pieredzi!

 
 

Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Vispārīga informācija - Spānija

SATURS

 

Šīs informatīvās lapas sagatavotas sadarbībā ar Saite atveras jaunā logāES Notāru padomi (CNUE).

 

1 Kā tiek taisīts pēdējās gribas rīkojums (testaments, savstarpējs testaments vai mantojuma līgums)?

Mantojuma tiesību gadījumā Spānijai ir septiņas dažādas tiesību sistēmas. Tās ir tieši piemērojamas iedzīvotājiem, kas nav Spānijas pilsoņi, katrā no teritorijām ar saviem tiesību aktiem. Spānijas valstspiederīgajiem ir jāpiemēro reģionālās pilsonības kritērijs (saikne ar katru teritoriālo jurisdikciju saskaņā ar Spānijas tiesību normām) saskaņā ar 2012. gada 4. jūlija Regulas (ES) Nr. 650/2012 36. pantu.

Attiecībā uz testamentiem, ir jānodala to regulējums saskaņā ar vispārējām civiltiesībām, kā noteikts 1889. gada Civilkodeksā un kā vairākkārt grozīts, it sevišķi kopš Spānijas 1978. gada Konstitūcijas publicēšanas, un to regulējums saskaņā ar to autonomo apgabalu vietējiem vai speciāliem tiesību aktiem (derechos forales o especiales), kuru jurisdikcijā ir civiltiesību jautājumi (Galisija, Basku zeme, Navarra, Aragona, Katalonija un Baleāru salas).

Saskaņā ar vispārējām civiltiesībām testaments rada mantojuma tiesības, ņemot vērā, ka parasti netiek atzīts mantojuma līgums vai savstarpējs testaments. Testaments var būt:

- atvērts, t. i., taisīts notāra klātbūtnē; notārs to sagatavo un iekļauj savā notariālo dokumentu reģistrā. Tas ir izplatītākais testamenta veids;

- slēgts, t. i., taisīts notāra klātbūtnē, bet notārs nezina tā saturu. Šādu veidu vairs neizmanto;

- pašrocīgs, t. i., rakstīts ar roku un testatora parakstīts un datēts. Reti izmantots testamenta veids.

Spānijas vispārējās civiltiesības ir pieejamas valsts Oficiālā Vēstneša (Boletín Oficial del Estado) tīmekļa vietnē (Saite atveras jaunā logāhttp://www.boe.es/buscar/pdf/1889/BOE-A-1889-4763-consolidado.pdf). Teksta tulkojums angļu un franču valodā ir pieejams vietnē: Saite atveras jaunā logāhttps://www.mjusticia.gob.es/es/areas-tematicas/documentacion-publicaciones/publicaciones/traducciones-derecho-espanol.

Vietējos vai īpašajos tiesību aktos ir atsevišķas normas par testamentiem katrā jurisdikcijā, kurā tie ir piemērojami, ar atšķirīgiem un konkrētiem katrā jurisdikcijā atzītajiem veidiem. Dažās jurisdikcijās atzīst savstarpējus testamentus un mantojuma līgumus.

Vietējo vai īpašo tiesību aktu konkrēto normu teksts ir pieejams vietnē: Saite atveras jaunā logāhttp://www.boe.es/legislacion/codigos/codigo.php?id=48&modo=1&nota=0&tab=2.

2 Vai pēdējās gribas rīkojumam vajadzētu būt reģistrētam, un ja jā, tad kā?

Notāra klātbūtnē noformētie testamenti notāram ir jāreģistrē Vispārējā testamentu reģistrā (Registro General de Actos de Última Voluntad), ko uztur Tieslietu ministrija. Par katru testamentu minētajā reģistrā būs norādīts visjaunākā testamenta datums, iepriekšējie testamenti un oficiālie notāra ieraksti, kuros testaments iekļauts. Notāru profesionālās struktūras (Colegios Notariales) var sniegt aktuālo informāciju par notāru vai arhīvu, kurā var būt atrodams testaments, ja apliecinošais notārs vairs nepraktizē (Saite atveras jaunā logāhttp://www.notariado.org/).

Šis reģistrs nav publiski pieejams. Tam var piekļūt tikai personas, kuras var pierādīt, ka tām ir likumīgas intereses attiecībā uz mantojumu pēc testatora nāves, un pats testators savas dzīves laikā vai viņa īpašais pārstāvis, vai ar tiesas rīkojumu, ja persona ir rīcībnespējīga.

3 Vai ir ierobežojumi brīvībai rīkoties ar īpašumu nāves gadījumā (piemēram, neatņemamā daļa)?

Spānijas vispārējās tiesības paredz noteiktu mantojuma vai mantojumā ietilpstošās mantas daļu konkrētiem radiniekiem, to piešķirot kā neatņemamu daļu, kuru aprēķina pēc tam, kad ir ieskaitīti testatora brīvprātīgi veiktie dāvinājumi un novēlējumi, tostarp inter vivos, un atņemti parādi. Saskaņā ar Civilkodeksu “neatņemamā daļa ir mantojuma daļa, ko testators nevar sadalīt, jo tā ar likumu ir paredzēta konkrētiem mantiniekiem, kurus dēvē par “likumīgajiem mantiniekiem””.

Likumīgie mantinieki ir:

  • bērni un lejupējie radinieki attiecībā pret saviem vecākiem un augšupējiem radiniekiem;
  • ja nav iepriekš minēto, vecāki un augšupējie radinieki attiecībā pret saviem bērniem un lejupējiem radiniekiem;
  • atraitnis vai atraitne, likumā paredzētajā veidā.

Bērnu un lejupējo radinieku neatņemamā daļa ir divas trešdaļas no tēva un mātes atstātā mantojuma. Tomēr tēvs un māte var sadalīt vienu no divām trešdaļām, kas veido neatņemamo daļu, lai uzlabotu savu bērnu vai lejupējo mantinieku mantojumu. Atlikušo trešdaļu var brīvi sadalīt. Šī trešdaļa piešķir tiesības pār visu mantojumu, jo tā parasti ir pars bonorum, ar dažiem izņēmumiem.

Augšupējo radinieku neatņemamā daļa ir puse no tēva un mātes atstātā mantojuma, ja vien arī laulātajam nav tiesību uz daļu, jo tādā gadījumā neatņemamā daļa ir viena trešdaļa.

Laulāto, kas nav juridiski šķirti, neatņemamā daļa ir lietojuma tiesības uz divām trešdaļām mantojumā ietilpstošās mantas, ja nav augšupējo radinieku un lejupējo radinieku. Ja ir lejupējie radinieki, neatņemamā daļa ir lietojuma tiesības uz vienu no divām trešdaļām, kas atbilst lejupējiem radiniekiem. Ja ir tikai augšupējie radinieki, neatņemamā daļa ir lietojuma tiesības uz pusi, par ko mantinieki var norēķināties naudā.

Vietējos vai īpašajos tiesību aktos ir ietvertas dažādas normas, kas paredz konkrētus noteikumus par neatņemamām daļām. Katra no šādām normām ir jāizvērtē, lai noskaidrotu konkrētos aspektus, ko reglamentē katrā no šīm jurisdikcijām un kas ir dažādi, sākot no pars bonorum neatņemamās daļas līdz pars valorum, kurš ietver tiesības uz īpašuma vērtības daļu, ko izmaksā naudā un kas ir vienkāršas kredīta tiesības (kā tas ir Katalonijā) un pat simboliska neatņemamā daļa (kā tas ir Navarrā), kuras samaksai ir vajadzīgs tikai rituāls formulējums testatora testamentā.

4 Kas manto un cik daudz gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma nav?

Kā jau minēts, jāņem vērā, ka mantojuma tiesību gadījumā Spānijai ir septiņas tiesību sistēmas. Ja nav testamentāru mantinieku, saskaņā ar vispārējām civiltiesībām mantojumu sadala šādā kārtībā: 1. lejupējie radinieki; 2. augšupējie radinieki (abos gadījumos laulātajam ir lietojuma tiesības attiecīgi uz vienu trešdaļu no mantojuma); 3. laulātie, kas nav juridiski šķirti; 4. ceturtās pakāpes radinieki (pirmās pakāpes brālēni un māsīcas); 5. valsts.

Vietējos tiesību aktos ir īpaši noteikumi par šo jautājumu. Papildus iespējai, ka mantojumu manto radinieki, vietējie tiesību akti atzīst iespēju, ka mantojumu iegūst testatora dzīvesvietas autonomais apgabals un pat konkrēta iestāde, tādā veidā un atbilstoši tādiem nosacījumiem, kā noteikts šo jautājumu reglamentējošajās tiesību normās.

5 Kāda veida iestāde ir kompetenta:

5.1 mantošanas lietās?

Ja nav pēdējās gribas rīkojuma, notāri ir pilnvaroti noteikt puses, kurām ir tiesības mantot mantojumu saskaņā ar likumu (mantinieku paziņošana).

Ja kāda no iesaistītajām pusēm apstrīd mantinieku statusu, mantojumā ietilpstošo mantu vai mantojuma sadalīšanu, strīdu izskata tiesā, piemērojot attiecīgu tiesvedību.

5.2 saņemt paziņojumu par mantojuma pieņemšanu vai atraidīšanu?

Parasti notāra klātbūtnē sagatavo paziņojumu par mantojuma atraidīšanu vai pieņemšanu. Lai gan skaidri izteiktu pieņemšanu var deklarēt arī privātā dokumentā, gadījumos, kad runa ir par īpašuma nodošanu vai pierādīšanas nolūkos, ir vajadzīgs publisks notariāls dokuments. Tas neskar Spānijas konsula vai diplomātiskas amatpersonas, kura pilnvarota pildīt notāra funkcijas, iespējamu iesaistīšanos.

Pieņemšanu var paust arī netieši (dokumentos, kas noteikti liecina par gatavību pieņemt vai ko var īstenot tikai tādas personas, kurām ir mantinieka statuss).

Jebkura persona, kas var pierādīt, ka tai ir tiesības atraidīt vai pieņemt mantojumu, var lūgt notāram informēt mantinieku, ka viņam/viņai ir 30 kalendārās dienas, lai pieņemtu vai atraidītu mantojumu.

Ja mantinieks atraida mantojumu, kaitējot saviem kreditoriem, kreditori var lūgt tiesnesim atļaut viņiem pieņemt mantojumu mantinieka vārdā, lai segtu parāda summu.

Daļēja vai nosacījuma pieņemšana nav atļauta. Tomēr mantinieks var pieņemt mantojumu, bet nepieņemt legātu, vai otrādi.

5.3 saņemt paziņojumu par legāta pieņemšanu vai atraidīšanu?

Tādas pašas pilnvaras kā attiecībā uz mantojumu, kā aprakstīts iepriekšējā iedaļā.

Tomēr, kā izņēmums daļējas pieņemšanas aizliegumam, ja ir vairāki legāti, par kuriem nav jāveic atlīdzības maksājums, lai tos saņemtu (vai ja par visiem legātiem ir vajadzīga šāda atlīdzība), legatārs var tos pieņemt vai atraidīt katru atsevišķi. Legātāram nav atļauts atraidīt legātus, par kuriem ir vajadzīga atlīdzība, un pieņemt tikai tos, par kuriem nav vajadzīga atlīdzība.

5.4 saņemt paziņojumu par neatņemamās daļas pieņemšanu un atraidīšanu?

Neatņemamo daļu nevar atraidīt vai pieņemt; drīzāk to saņem ar novēlējumu vai testamenta apstiprinājumu, izņemot gadījumu, kad notiek tiesvedība par to, lai noteiktu summas apmēru vai īpašumu, kas iekļaujams mantojuma masā.

Civilkodekss ļauj legatāram atraidīt mantojumu un pieņemt mantojuma uzlabojumu (kas ir viena no divām trešdaļām no lejupējo radinieku neatņemamās daļas).

6 Īss procedūras apraksts, kura paredzēta mantošanas kārtošanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp mantojuma sadalei un mantas dalīšanai (tostarp informācija par to, vai mantošanas procedūru sāk tiesa vai cita kompetenta iestāde pēc savas iniciatīvas).

Ja ir testaments un ja testators ir nosaucis testamenta izpildītāju, izpildītājs ir pilnvarots izmaksāt bēru izdevumus un jebkādus legātus, saglabāt īpašumu labā stāvoklī, aizstāvēt testamenta derīgumu un nodrošināt tā izpildi.

Ja tiek iecelts sadalītājs (contador-partidor), šī persona atbild par mantojuma sadalīšanu. Sadalītāju var iecelt testators, mantinieki, savstarpēji vienojoties, tiesas sekretārs (secretario judicial) vai notārs saskaņā ar tādu mantinieku un legātāru norādēm, kuri pārstāv 50 % no mantojumā ietilpstošās mantas.

Ja sadalītāja nav vai ja sadalīšanu ir veicis testators, mantinieki var sadalīt mantojumu savā starpā pēc saviem ieskatiem.

Praksē mantojuma sadalīšanu un īpašuma nodošanu abos gadījumos veic notāra klātbūtnē pierādīšanas nolūkos, kā arī lai reģistrētu tiesības.

Ja sadalītājs nav iecelts un kāds mantinieks to pieprasa, sadalīšanu var veikt tiesas. Tiesas ieceļ ekspertu, lai novērtētu īpašumu, un sadalītāju, lai sadalītu mantojumu. Tāpat pēc pieprasījuma iepriekš var vienoties arī par pārvaldnieka iecelšanu un to, ka tiesas veic mantas inventarizāciju. Sadalītāja veikto sadalīšanu (ar jebkādiem grozījumiem, ko var ieviest tiesnesis, ja kāds mantinieks iebilst pret sadalījumu) reģistrē notariālo dokumentu reģistrā.

7 Kā un kad persona kļūst par mantinieku vai legātāru?

Personas, kurām ir tiesības uz mantojumu vai legātu pēc likuma vai pēc pēdējās gribas rīkojuma, kļūst par mantiniekiem vai legatāriem pēc mantojuma vai legāta pieņemšanas (sk. 5.2. iedaļu). Pieņemšana stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu no testatora nāves brīža.

8 Vai mantinieki ir atbildīgi par mirušā parādiem, un ja jā, ar kādiem nosacījumiem?

Tiešas mantojuma pieņemšanas vai pieņemšanas ar inventāra tiesībām gadījumā mantinieks atbild par visām mantojuma saistībām, kuru apmaksāšanai var būt nepieciešams izmantot ne tikai mantoto īpašumu, bet arī paša mantinieka īpašumu.

Ja mantojumu pieņem ar inventāra tiesībām, mantiniekam ir pienākums apmaksāt parādus un citas mantojuma saistības tikai tādā apmērā, kas nepārsniedz mantojumā ietilpstošās mantas vērtību.

9 Kādi dokumenti un/vai informācija parasti vajadzīga nekustamā īpašuma reģistrācijai?

Mantinieka vai legatāra statuss parasti nenozīmē, ka Īpašumu reģistrā (Registro de la Propiedad) tiek ierakstītas tiesības uz konkrētu nekustamo īpašumu, jo šis statuss nepiešķir tiesības in rem uz konkrētu īpašumu. Maksimālā varētu būt pagaidu ierakstīšana. Mantiniekiem ir proporcionālas tiesības uz visu mantojumu. Legatāriem ir personiskas tiesības pieprasīt, lai mantinieki nodod viņiem novēlēto īpašumu. Lai būtu iespējams faktiski nodot tiesības, ir jāpieņem mantojums vai legāts un konkrēta īpašuma nodošana. Tikai konkrētos gadījumos (piemēram, ja ir tikai viens mantinieks, viens īpašums vai legatārs, kas vienīgais pilnvarots pārņemt valdījumu) ir iespējams atraidīt mantojuma sadalīšanu un nodošanu.

Lai reģistrētu nekustamo īpašumu, ir vajadzīgs publisks mantojuma pieņemšanas un īpašuma nodošanas akts (kas sagatavots notāra klātbūtnē) vai tiesas lēmums. Kā papilddokumenti šajā aktā ir jāiekļauj vai tam jāpievieno mantojuma tiesības (testaments, mantinieku paziņojums, līgums, ja tas ir atļauts), pilna miršanas apliecība un apliecība, kuru izsniedzis Vispārējais testamentu reģistrs. Tāpat ir jāsamaksā nodokļi par īpašuma nodošanu mantošanas ceļā.

9.1 Vai pārvaldnieka iecelšana ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma? Ja tā ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma, kādi pasākumi ir jāveic?

Saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem nav nepieciešams iecelt pārvaldnieku (administrador), tomēr konkrētos apstākļos par viņa iecelšanu var vienoties mantojuma sadales procesā.

9.2 Kas ir tiesīgs izpildīt mirušā pēdējās gribas rīkojumu un/vai pārvaldīt mantojumu?

Ja (atbilstoši vispārējām tiesībām) testamentā ir norādīts testamenta izpildītājs (albacea), viņš vai viņa pārvalda mantojumu (sk. 6. iedaļu).

Testators testamentā var arī iecelt mantojuma sadalītāju, kurš novērtē īpašumu un sadala mantu.

Kopumā var iecelt trīs personas — testamenta izpildītāju, sadalītāju un pārvaldnieku —, kurām visām ir pārvaldības pilnvaras, ko var mainīt testators vai tiesnesis, vai — dažos gadījumos — paši mantinieki.

9.3 Kādas ir pārvaldnieka pilnvaras?

Mantojuma pārvaldnieka galvenie pienākumi ir šādi:

  • mantojuma pārstāvība;
  • periodiska pārskatu iesniegšana;
  • mantojuma īpašuma stāvokļa saglabāšana un jebkādas citas pārvaldības darbības, ko var uzskatīt par nepieciešamām.

10 Kādus dokumentus, kas apliecina labuma guvēju statusu un tiesības, saskaņā ar valsts tiesību aktiem parasti izsniedz tiesvedības laikā mantošanas lietās vai tās beigās? Vai tiem ir konkrēts pierādījuma spēks?

Mantinieku likumiskās mantošanas paziņošana ir notariāls dokuments, kas pierāda likumīgo mantinieku statusu un viņu attiecīgo daļu.

Publisks mantojuma pieņemšanas un sadalīšanas (un — attiecīgā gadījumā — legātu nodošanas) akts, kas sagatavots notāra klātbūtnē un pēc pušu savstarpējas vienošanās, nodod īpašumtiesības uz konkrētu mantojumā ietilpstošu mantu.

Ja mantošana tiek nodota izskatīšanai tiesā, tiesas lēmums, kas nosaka sadalīšanu (un — attiecīgā gadījumā — izšķir jebkādus strīdus), rada pietiekamas īpašumtiesības un to noformē pie notāra, kā paredzēts likumā.

 

Šī lapa ir daļa no tīmekļvietnes Saite atveras jaunā logāTava Eiropa.

Mēs labprāt uzzinātu jūsu Saite atveras jaunā logāatsauksmes par sniegtās informācijas lietderību.

Your-Europe


Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 14/12/2020