Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Pagaidu un piesardzības pasākumi - Portugāle

1 Kādi ir dažādie pasākumu veidi?

Pagaidu un nodrošināšanas pasākumi ir aizsardzības pasākumu veidi, kurus tiesa pēc pieprasījuma var noteikt aizsardzības tiesvedības ietvaros. Tiesību pagaidu aizsardzība neaprobežojas tikai ar aizsardzības tiesvedību, jo Portugāles tiesību sistēma paredz citus pagaidu pasākumus aizsardzībai konkrētās juridiskās situācijās, piemēram,

  1. pagaidu pasākumi aizlieguma vai diskvalifikācijas tiesvedībā,
  2. pagaidu aizgādnība pār prombūtnē esošas personas īpašumu,
  3. ad litem aizgādņa iecelšana,
  4. nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu īpašumu, kas ietver bezsaimnieka mantu.

Aizsardzības pasākumi ir paredzēti, lai novērstu periculum in mora (bažas, ka tiesas sprieduma kavēšanās izraisīs nopietnu un/vai nelabojamu kaitējumu aizstāvamajām tiesībām) un nodrošinātu galīgā sprieduma izpildi (sal. ar Civilprocesa kodeksa 2. pantu).

Tiesa veic darbības, lai īstenotu konkrētus pasākumus, paredzot vai sagaidot, ka tās pagaidu spriedums tiks apstiprināts ar galīgo spriedumu.

Ja vien netiek nospriests, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, aizsardzības tiesvedība attiecas uz lietām, kuru pamatā ir aizsargātas tiesības (Civilprocesa kodeksa 364. pants), aizsargājot vai provizoriski paredzot galīgā pasākuma ietekmi, ja pieņem, ka pamattiesvedībā pieņemtais lēmums būs labvēlīgs prasītājam.

Periculum in mora draudi ļauj tiesai iepriekš un bez kavēšanās izvērtēt būtiskas tiesiskās attiecības, kas vēlāk ir jāpārbauda pamatīgāk un ilgāk; ja šāds iepriekšējs izvērtējums ir labvēlīgs prasītājam, tiek noteikti pasākumi, lai aizsargātos pret minētajiem draudiem.

Aizsardzības pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu prasības praktiskos rezultātus, novērstu nopietnu kaitējumu vai sagaidītu tiesību īstenošanu (hipotētiska instrumentalitāte), cik vien iespējams panākot līdzsvaru starp vēlmi ātri panākt rezultātu un juridiskās noteiktības interesēm.

Portugāles civilprocesuālo tiesību aktos ir paredzēti divu veidu aizsardzības pasākumi:

  1. vispārējie aizsardzības pasākumi;
  2. specifiskie aizsardzības pasākumi.

Pirmos minētos pasākumus reglamentē Civilprocesa kodeksa 362. pants, kas paredz, ka tad, ja kāda persona pauž pamatotas bažas, ka cita persona var izraisīt nopietnu un nelabojamu kaitējumu tās tiesībām, un ja neviens no tiesību aktos noteiktajiem aizsardzības pasākumiem konkrētajā gadījumā nav piemērots, šī persona var pieprasīt, lai tiktu veikti atbilstoši piesardzības vai sagatavošanās pasākumi apdraudēto tiesību pastāvēšanas nodrošināšanai. Prasītāja intereses var pamatot ar esošām tiesībām vai tiesībām, kas izriet no lēmuma, kurš jāpieņem par konstitutīvu prasību neatkarīgi no tā, vai tā vēl tikai tiks izskatīta vai ir jau celta. Vispārējie aizsardzības pasākumi nav piemērojami, ja nodoms ir aizsargāties pret tādu kaitējuma risku, pret kuru nodrošinās ar kādu no specifiskajiem pasākumiem.

Specifiskie aizsardzības pasākumi ir pasākumi, kas konkrēti paredzēti Civilprocesa kodeksā vai atsevišķos tiesību aktos.

Portugāles Civilprocesa kodeksā paredzētie specifiskie aizsardzības pasākumi ir šādi:

  1. īpašumtiesību pagaidu restitūcija;
  2. uzņēmuma lēmumu apturēšana;
  3. pagaidu uzturlīdzekļu noteikšana;
  4. pagaidu kompensācija;
  5. apķīlāšana;
  6. jauna darba aizliegums;
  7. konfiskācija.

2 Kādi ir nosacījumi rīkojuma izdošanai par šiem pasākumiem?

Ja persona pierāda pamatotas bažas, ka cita persona var izraisīt nopietnu un nelabojamu kaitējumu tās tiesībām, šī persona var pieprasīt noteikt atbilstošu nodrošināšanas vai sagatavošanās pasākumu, lai aizsargātu apdraudēto tiesību pastāvēšanu. Prasītāja interešu pamatā var būt esošas tiesības vai tiesības, kas izriet no lēmuma, kurš jāpieņem par konstitutīvu prasību neatkarīgi no tā, vai tā vēl tikai tiks izskatīta vai ir jau celta.

Šāda veida pasākumus veic, ja ir liela iespējamība, ka tiesības ir reālas, un ja pastāv pietiekami pamatots risks, ka tās tiks pārkāptas. Tomēr tiesa var atteikt noteikt pasākumus, ja to piemērošanas izraisītais kaitējums prasītājam ievērojami pārsniegtu kaitējumu, no kura prasītājs vēlas izvairīties, izmantojot konkrēto pasākumu.

Vispārējo aizsardzības pasākumu izmantošana ir atkarīga arī no tāda specifiska aizsardzības pasākuma neesamības, kas būtu attiecīgajai situācijai atbilstošs.

Tādējādi ar nespecifiskajiem aizsardzības pasākumiem, kas minēti Civilprocesa kodeksa 362. pantā, ir saistītas šādas juridiskās prasības:

  1. acīmredzama tiesību esamība;
  2. pietiekami pamatotas bažas, ka cita persona var izraisīt nopietnu un nelabojumu kaitējumu tās personas tiesībām, kura pieprasa noteikt pasākumu (periculum in mora);
  3. nodrošināšanas vai sagatavošanās pasākuma praktiskā piemērotība, lai garantētu apdraudēto tiesību pastāvēšanu;
  4. uz prasīto pasākumu nedrīkst attiekties citas aizsardzības procedūras.

Lai tiktu izdots rīkojums par pasākumiem, ir jābūt sastādītam kopsavilkumam — summaria cognitio — pierādījumam par lielu iespējamību, ka aizstāvētās tiesības ir reālas (fumus bonis juris), un pamatotām bažām, ka dabiskā kavēšanās strīda galīgajā izšķiršanā var izraisīt nelabojamu kaitējumu vai kaitējumu, ko ir grūti izlabot (periculum in mora). Tiesnesim jātiecas uzskatīt, ka pamattiesvedības rezultāts būs labvēlīgs prasītājam, jo nodrošināšanas pasākumi ietver nepārprotamu iejaukšanos atbildētāja tiesību jomā.

Turpmāk minētie aspekti attiecas uz specifiskajiem aizsardzības pasākumiem.

  1. Īpašumtiesību pagaidu restitūcija. Vardarbīgas laupīšanas gadījumā īpašnieks var prasīt, lai viņa īpašums tiktu provizoriski atdots viņam atpakaļ, atsaucoties uz valdījuma, laupīšanas un vardarbības faktu. Tiesnesis var izdot rīkojumu par restitūciju bez laupītāja uzaicināšanas uz tiesu vai uzklausīšanas, ja, izvērtējis pierādījumus, viņš uzskata, ka īpašums bija prasītāja valdījumā un tika vardarbīgi nolaupīts.
  2. Uzņēmuma lēmumu apturēšana. Ja jebkāda apvienība vai uzņēmums pieņem lēmumus, kas ir pretrunā tiesību aktiem, statūtiem vai dibināšanas līgumam, jebkurš partneris 10 dienās (sākot no dienas, kad notika sapulce, kurā tika pieņemti lēmumi, vai dienas, kad prasītājs par tiem uzzinājis, ja viņš nav ticis pienācīgi uzaicināts uz sapulci) var pieprasīt, lai šādu lēmumu īstenošana tiktu apturēta. Viņam jāpamato savs partnera statuss un jāpierāda, ka lēmumu īstenošana var izraisīt būtisku kaitējumu. Pieteikumam pievieno tās sapulces protokola kopiju, kurā tika pieņemti lēmumi, un — izņemot gada pilnsapulces — šāda protokola kopiju aizstāj ar dokumentāriem pierādījumiem par lēmumu.
  3. Pagaidu uzturlīdzekļu noteikšana. Persona, kas ir tiesīga saņemt uzturlīdzekļus, var pieprasīt, lai tiktu noteikta ikmēneša summa, kas tai jāsaņem kā pagaidu uzturlīdzekļi, ar nosacījumu, ka nav veikts pirmais noteiktais maksājums. Kad tiesa ir saņēmusi prasību par pagaidu uzturlīdzekļu noteikšanu, tiek noteikts tiesas sēdes datums un puses tiek informētas, ka tām ir vai nu jāierodas uz tiesas sēdi personīgi, vai arī tās var pārstāvēt pilnvarots pārstāvis, kuram ir īpašas pilnvaras risināt strīdu. Aizstāvības argumenti tiek iesniegti tiesas sēdes laikā, un tiesneša mērķis ir panākt vienošanos par uzturlīdzekļu noteikšanu, kas pēc tam tiek apstiprināta ar spriedumu.
    Ja kāda no pusēm nav ieradusies vai ja panākt vienošanos neizdodas, tiesnesis izdod rīkojumu par pierādījumu vākšanu pirms mutiskā sprieduma pasludināšanas, kam nepieciešams norādīt īsu pamatojumu.
  4. Pagaidu kompensācija. Saistībā ar prasībām par kompensāciju nāves vai miesas bojājumu gadījumā cietusī puse un personas, kuras var būt tiesīgas saņemt uzturlīdzekļus no cietušās puses, kā arī personas, kurām cietušais ir maksājis uzturlīdzekļus atbilstoši dabiskam pienākumam, var prasīt, lai viņām tiek piešķirta konkrēta ikmēneša naudas summa kā pagaidu kompensācija par kaitējumu. Tiesnesis atļauj veikt prasīto pasākumu, ja ir pierādījumi, ka tas ir vajadzīgs radītā kaitējuma dēļ, un pierādījumi, ka atbildētāja pienākums ir piešķirt kompensāciju. Pagaidu atlīdzinājumu, kas iekļaujams galīgajā atlīdzinājumā par kaitējumu, taisnīgi nosaka tiesa. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad prasība par kaitējuma atlīdzību ir pamatota arī ar kaitējumu, kas var būtiski apdraudēt cietušās puses iztiku vai mājokli. Iepriekšminētie punkti par pagaidu uzturlīdzekļiem attiecas arī uz šā pasākuma apstrādi mutatis mutandis.
  5. Apķīlāšana. Apķīlāšana ļauj kreditoram, kuram ir pamatotas bažas, ka viņš varētu zaudēt aktīvus, kas garantē viņa prasību, panākt tiesā mantas apķīlāšanu. Apķīlāšanas prasītājs norāda faktus, kas apliecina prasību un pamato paustās bažas, norādot apķīlājamo mantu, kā arī sniedzot visu informāciju, kas vajadzīga izmeklēšanas veikšanai. Ja tiek prasīta apķīlāšana pret parādnieka īpašuma pircēju, prasītājam — ja nav pierādīts, ka pirkums ir apstrīdēts tiesā — tik un tā ir jānorāda fakti, kas pamato strīdu pēc būtības.
    Pēc pierādījumu izvērtēšanas tiek nospriests, ka ir veicama apķīlāšana bez otras puses uzklausīšanas, ar nosacījumu, ka tiek uzskatīts, ka tiesiskās prasības ir ievērotas.
    Kuģu vai to kravas apķīlāšanas gadījumā prasītājam ir pienākums pierādīt, ka papildus vispārējo prasību izpildei apķīlāšana ir pieļaujama, ņemot vērā prasības veidu. Šādā gadījumā apķīlāšana nenotiek, ja aizņēmējs uzreiz iesniedz kreditoram pieņemamu nodrošinājumu vai ja divās dienās tiesnesis atzīst, ka ir atbilstoši aizturēt kuģa izbraukšanu līdz nodrošinājuma sniegšanai.
  6. Jauna darba aizliegums. Ikviena persona, kas uzskata, ka tās ekskluzīvās vai kopīpašuma tiesības vai jebkādas citas lietošanas vai īpašuma tiesības in rem vai in personam ir pārkāptas tāda jauna darba vai pakalpojuma dēļ, kas izraisa vai var izraisīt tai zaudējumus, 30 dienās no dienas, kad tā ir uzzinājusi par šo faktu, var pieprasīt darba vai pakalpojuma tūlītēju apturēšanu. Prasītājs var arī piemērot aizliegumu tieši ārpustiesas kārtībā, informējot attiecīgo piegādātāju vai, ja tāda nav, atbildīgo personu, vai tās aizvietotāju divu liecinieku klātbūtnē, lai apturētu darbu. Šāds ārpustiesas aizliegums nav spēkā, ja piecās dienās netiek pieprasīts apstiprinājums no tiesas.
  7. Konfiskācija. Ja ir pamatotas bažas par kustamu vai nekustamu aktīvu vai dokumentu zaudēšanu, slēpšanu vai izšķērdēšanu, var pieprasīt to konfiskāciju. Šāda konfiskācija ir saistīta ar tiesvedību, kas attiecas uz mantas precizēšanu vai īpašumtiesību uz konfiscēto mantu pierādīšanu. Konfiskāciju var prasīt jebkura persona, kas ir ieinteresēta mantas vai dokumentu saglabāšanā, lai gan lietās par mantojuma saņemšanu konfiskāciju var pieprasīt tikai kreditori. Prasītājam kodolīgi jāpierāda tiesības attiecībā uz mantu, un fakti, ar kuriem tiek pamatotas bažas par mantas zaudēšanu vai izšķērdēšanu. Ja tiesības attiecībā uz mantu ir atkarīgas no notiekošas vai ierosinātas tiesvedības, prasītājam ir jāpārliecina tiesa par attiecīgās prasības pamatotību. Kad ir iesniegti vajadzīgie pierādījumi, tiesnesis atļauj veikt pasākumus, ja viņš uzskata, ka bez konfiskācijas prasītāja intereses ir nopietni apdraudētas.

2.1 Procesuālā kārtība.

Izņemot jauna darba aizliegumu, attiecībā uz kuru ir iespējams īstenot sākotnēju ārpustiesas darbību, pēc tam iesniedzot prasību par apstiprināšanu tiesā, visiem pārējiem aizsardzības pasākumiem ir jābūt pamatotiem ar sākotnējo prasību tiesai, kurā prasītājs īsumā izklāsta apdraudēto tiesību pierādījumus un pamato bažas par kaitējumu. Šādā prasībā ietver liecinieku sarakstu un citus prasītos pierādījumus; maksimālais liecinieku skaits ir pieci.

Pēc pieprasījuma tiesnesis lēmumā, ar kuru tiek izdots rīkojums veikt pasākumu, var atbrīvot prasītāju no pienākuma ierosināt pamattiesvedību, ja tiesvedības laikā savāktais materiāls ļauj viņam (tiesnesim) uzskatīt, ka aizsargājamās tiesības ir reālas un nospriestā pasākuma veids ir atbilstošs, lai panāktu galīgu strīda izšķiršanu. Šim izņēmumam var pieteikties līdz galīgās tiesvedības beigām; bezstrīdus tiesvedībā atbildētājs var iebilst pret atbildības par darbību atcelšanu, apstrīdot arī nospriesto pasākumu.

Kārtība, lai noteiktu, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, mutatis mutandis piemēro attiecībā uz īpašumtiesību pagaidu restitūciju, uzņēmuma lēmumu atcelšanu, pagaidu uzturlīdzekļiem, jaunu būvdarbu aizliegumiem un citiem pasākumiem, kas paredzēti atsevišķos tiesību aktos, kuri pēc būtības ļauj galīgi izšķirt strīdu.

Ja tiesību aktos nav noteikts, ka pasākums tiek pieņemts bez atbildētāja uzklausīšanas, tiesa uzklausa atbildētāju, izņemot, ja uzklausīšana nopietni apdraudētu pasākuma mērķus vai izpildi.

Ja atbildētāju uzklausa pirms pasākuma nospriešanas, viņš tiek aicināts izteikt iebildumus desmit dienās. Šādu aicinājumu aizstāj ar paziņojumu, ja atbildētājs jau ir bijis uzaicināts uz tiesu pamattiesvedībā.

Kad ir beidzies iebildumu izteikšanas termiņš un atbildētājs ir uzklausīts, attiecīgā gadījumā tiek savākti tiesas prasītie vai noteiktie pierādījumi.

Ja atbildētājs nav jāuzklausa un pasākums ir jānospriež, atbildētāju informē par šo lēmumu tikai pēc tā pieņemšanas. Pēc šāda paziņojuma saņemšanas atbildētājam ir tiesības iesniegt vispārēju apelāciju pret rīkojumu par nospriesto pasākuma, ja tas uzskata, ka, ņemot vērā faktus, pasākumu nevajadzēja atļaut. Atbildētājs var arī iesniegt iebildumus, ja tas vēlas norādīt faktus vai iesniegt pierādījumus, kurus tiesa nav ņēmusi vērā un kuri var likt apšaubīt aizsardzības pasākumu pamatotību vai to atvieglot. Atbildētājs, izmantojot jebkuru no iepriekš minētajiem līdzekļiem, var apstrīdēt lēmumu, ar ko nosaka, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei. Ja atbildētājs iesniedz iebildumus, tiesai jāizlemj, vai saglabāt, atvieglot vai atsaukt iepriekš nospriesto pasākumu. Šāds lēmums un — attiecīgā gadījumā — tāda lēmuma saglabāšana vai atsaukšana, ar kuru nosaka, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, ir pārsūdzami un attiecīgā gadījumā noved pie tādu pierādījumu vākšanas, kurus tiesa pieprasa vai nosaka pēc savas ierosmes.

Teritoriālās jurisdikcijas jautājumus reglamentē Civilprocesa kodeksa 78. pants, saskaņā ar kuru:

  1. prasības par apķīlāšanu un konfiskāciju var iesniegt tiesā, kurā jāierosina saistītā tiesvedība, vai tiesā pēc aktīvu atrašanās vietas, vai, ja aktīvi atrodas vairākos apgabalos – tiesā kādā no minētajiem apgabaliem;
  2. attiecībā uz jauna darba aizliegumu jurisdikcija ir tiesai pēc veicamā darba atrašanās vietas;
  3. attiecībā uz citiem aizsardzības pasākumiem jurisdikcija ir tiesai, kurā paredzēts celt saistīto prasību.

Ja netiek noteikts, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, tiesvedību pievieno lietas materiāliem, tiklīdz ir celta prasība; ja prasība ir celta citā tiesā, to pārsūta minētajai tiesai, kam ir ekskluzīva jurisdikcija attiecībā uz turpmākajiem veicamajiem pasākumiem.

Ja prasības izskatīšanas gaitā tiek prasīti aizsardzības pasākumi, par tiem prasība ir jāceļ tiesā, kurā notiek prasības izskatīšana, izņemot, ja par prasību ir iesniegta apelācija, — tādā gadījumā apvienošana notiek tikai tad, kad tiesvedība ir pabeigta vai kad pamatprasības lietas materiāli ir nodoti pirmajai instancei.

Advokāta pārstāvība ir obligāta, ja pasākuma vērtība pārsniedz EUR 5000,00 vai ja ir pieļaujama apelācija.

Aizsardzības pasākumu vērtību aprēķina šādi:

  1. attiecībā uz pagaidu uzturlīdzekļiem un pagaidu kompensāciju — pamatojoties uz prasīto ikmēneša maksājumu, kas reizināts ar 12;
  2. attiecībā uz īpašumtiesību pagaidu restitūciju — pamatojoties uz īpašniekam atņemtā priekšmeta vērtību;
  3. attiecībā uz uzņēmuma lēmumu apturēšanu — pamatojoties uz zaudējumu apmēru;
  4. attiecībā uz jauna darba aizliegumu un nespecifiskiem aizsardzības pasākumiem — pamatojoties uz zaudējumiem, kas jānovērš;
  5. attiecībā uz apķīlāšanu — pamatojoties un garantējamās prasības summu;
  6. attiecībā uz konfiskāciju — pamatojoties uz konfiscētās mantas vērtību.

2.2 Galvenie noteikumi.

Novērtējot kritērijus saistībā ar aizsardzības pasākumu noteikšanu, tiesai vienmēr ir jāizvērtē, vai paustās bažas ir pietiekami pamatotas un cik smagi un sarežģīti būs novērst attiecīgo tiesību iespējamo pārkāpumu. Tiesa arī novērtē, vai nodrošināšanas vai pagaidu pasākums ir konkrētajam gadījumam atbilstošs, lai aizsargātu iespējami apdraudētās tiesības. Tiesai jākonstatē, ka pastāv risks saistībā ar jebkādu kavēšanos.

Tiesa arī izvērtē, vai tiesvedība ir faktiski vai iespējami atkarīga no prasības, kas ir vai tiks celta, pamatojoties uz aizsargātajām tiesībām.

Šāda veida tiesvedībā tiesai ir pienākums iegūt pierādījumu kopsavilkumu (kas var nebūt tik precīzs kā pamattiesvedībā) par reālas iespējamības esību, ka aizsargājamās tiesības pastāv un ka bažas par to pārkāpšanu ir pietiekami pamatotas.

Citus nosacījumus, kam jābūt izpildītiem attiecībā uz specifiskajiem aizsardzības pasākumiem, lūdzam skatīt atbildēs uz 1. un 2. jautājumu.

Tiek uzskatīts, ka visi aizsardzības pasākumi ir steidzami un prioritāri attiecībā pret jebkurām citām tiesas darbīgām, kas nav steidzamas, un lēmums par tiem ir jāpieņem pirmajā instancē ne vēlāk kā divos mēnešos vai, ja atbildētājs nav jāuzaicina uz tiesu, 15 dienās.

3 Šādu pasākumu priekšmets un būtība?

3.1 Pret kāda veida īpašumu šādus pasākumus var vērst?

Aizsardzības pasākumus var piemērot tiesībām un kustamam vai nekustamam īpašumam, kas tiesību aktos nav norādīts kā tāds, kuram šādi pasākumi pilnībā vai daļēji nav nepiemērojami.

3.2 Kādas ir šādu pasākumu sekas?

Tā kā aizsardzības pasākumus nosaka tiesas, tie ir saistoši visām publiskajām un privātajām struktūrām un ir prioritāri attiecībā pret pasākumiem, ko pieņēmusi jebkura cita iestāde (Portugāles Republikas Konstitūcijas 205. panta 2. punkts). Jebkurai personai, kas pārkāpj piespriestu aizsardzības pasākumu, tiek piemērots sods par kvalificētu nepakļāvību neatkarīgi no pasākumiem, kas ir piemēroti tā īstenošanai.

3.3 Cik ilgi šādi pasākumi ir spēkā?

Neatkarīgi no tā, ka prasītājs ir atbrīvots no pienākuma ierosināt pamattiesvedību, aizsardzības pasākums tiek dzēsts un ar rīkojumu zaudē spēku šādos gadījumos:

  1. ja prasītājs prasību, no kuras pasākums ir atkarīgs, neierosina 30 dienās no dienas, kad viņš tika informēts par to, ka lēmums ar rīkojumu veikt pasākumu ir kļuvis galīgs un nepārsūdzams;
  2. ja pēc prasības celšanas process tiek apturēts uz vairāk nekā 30 dienām prasītāja nevērības dēļ;
  3. ja prasība tiek noraidīta ar galīgu un nepārsūdzamu lēmumu;
  4. ja atbildētājs tiek attaisnots un prasītājs savlaicīgi neceļ papildu prasību, lai izmantotu iepriekšējās prasības sniegtās priekšrocības;
  5. ja tiesības, ko prasītājs prasa aizsargāt, beidz pastāvēt.

Neatkarīgi no noteikumiem par pierādīšanas pienākumu, tiklīdz lēmums par aizsardzības pasākuma nospriešanu un to, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, ir kļuvis galīgs un nepārsūdzams, atbildētājs tiek informēts, ka prasība, lai apstrīdētu aizsargāto tiesību pastāvēšanu, ir jāierosina 30 dienās no paziņošanas dienas, vai arī īstenotais pasākums tiek konsolidēts ar strīda priekšmetu kā tā neatņemama sastāvdaļa.

Tādu pašu sodu piemēro, ja pēc prasības celšanas process tiek apturēts uz vairāk nekā 30 dienām prasītāja nevērības dēļ vai ja atbildētājs tiek attaisnots un prasītājs savlaicīgi neierosina papildu prasību, lai izmantotu iepriekšējās prasības sniegtās priekšrocības.

Nospriesto pasākumu termiņš ir atkarīgs no prasītāja celtās prasības derīguma, kas noteikts ar galīgu un nepārsūdzamu spriedumu.

4 Vai pasākumu var pārsūdzēt?

Parastā apelācija ir pieļaujama, ja prasības summa ir lielāka par tās tiesas noteikto ierobežojumu, kurā lēmumu pārsūdz, un ja apstrīdētais lēmums ir nelabvēlīgs apelācijas iesniedzējai pusei par vairāk nekā pusi no šīs summas. Apelāciju vienmēr var ierosināt arī pret lēmumiem, kas saistīti ar aizsardzības pasākumu vērtību, kā pamatu norādot to, ka minētā vērtība pārsniedz ierobežojumu, ko noteikusi tiesa, kura pieņēma apstrīdēto lēmumu, un iepriekšējus atteikumus uz sākotnējiem pieteikumiem par aizsardzības pasākumu veikšanu.

Lēmumus, ar kuriem nosaka, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei, var pārsūdzēt tikai saistībā ar apelāciju, ko iesniedz pret lēmumiem par prasīto pasākumu; lēmumi par atcelšanas noraidīšanu ir galīgi un nepārsūdzami.

Augstākajā tiesā nevar iesniegt apelāciju pret lēmumiem, ar kuriem nospriesti aizsardzības pasākumi, tostarp lēmumiem, ar kuriem noteikts, ka pienākums celt prasību ir otrai pusei – neskarot gadījumus, kuros vienmēr ir pieļaujama apelācija.

Jebkura tiesvedības puse, kas lietā zaudē, un jebkura persona, kas nav tiesvedības puse, bet kam aizsardzības pasākuma dēļ rodas tieši un reāli zaudējumi, var apstrīdēt attiecīgo pasākumu.

Tiesa, kas ir kompetenta izskatīt apelācijas prasību, ir otrās instances tiesa tajā jurisdikcijas apgabalā, kurā atrodas tiesa, kas pieņēma apstrīdēto lēmumu.

Termiņš apelācijas iesniegšanai ir 15 dienas no lēmuma paziņošanas dienas. Ja apelācija attiecas arī uz reģistrētu pierādījumu atkārtotu novērtēšanu, termiņš tiek pagarināts par 10 dienām.

Apelācijai, kas ierosināta pret rīkojumu, ar kuru tieši noraida vai neatļauj pasākumu, ir apturoša ietekme. Citos gadījumos tai ir tikai atliekoša ietekme.

Papildinformācija

Plašāka informācija pieejama šādās tīmekļa vietnēs:

Saite atveras jaunā logāTiesu portāls

Saite atveras jaunā logāTieslietu politikas ģenerāldirektorāts

Saite atveras jaunā logāCITIUS portāls

Saite atveras jaunā logāJuridisko dokumentu datubāze

Saite atveras jaunā logāPortugāles Oficiālais Vēstnesis


Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 30/09/2019