Aizvērt

IR PIEEJAMA PORTĀLA BETA VERSIJA!

Apmeklējiet Eiropas e-tiesiskuma portāla BETA versiju un sniedziet atsauksmes par savu pieredzi!

 
 

Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Bērna likumīga aizvešana - Polija

Lūdzu, ņemiet vērā, ka šai lapai nesen tika atjaunināta oriģinālvalodas poļu versija. Mūsu tulkotāji pašlaik gatavo versiju valodā, kuru esat izvēlējies.

1 Kādos apstākļos viens vecāks var likumīgi aizvest bērnu uz citu valsti bez otra vecāka piekrišanas?

Abi vecāki kopā, bērnam piedzimstot, iegūst aizgādības tiesības. Tikko minētais izriet no Polijas Ģimenes un aizbildniecības kodeksa (Kodeks rodzinny i opiekuńczy) 97. panta 2. punkta, jo atbilstoši tam vecāki kopīgi lemj par svarīgiem jautājumiem saistībā ar bērnu un, ja vienošanos neizdodas panākt, šādus jautājumus lemj aizbildniecības tiesa (sąd opiekuńczy). Katrs vecāks pastāvīgi bez pienākuma konsultēties ar otru vecāku un iegūt viņa piekrišanu lemj tikai par mazāk svarīgiem jautājumiem saistībā ar bērnu. Polijas tiesu praksē bērna vešanu uz citu valsti gan īslaicīgai, gan ilglaicīgai prombūtnei (pat brīvdienās) uzskata par svarīgu jautājumu.

Ņemot vērā Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 97. panta 2. punktu, vecāks var vest bērnu uz ārzemēm bez otra vecāka piekrišanas tikai šādos gadījumos:

a) ar Polijas tiesas lēmumu otram vecākam ir atņemtas aizgādības tiesības pār bērnu (Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 111. pants);

b) ar Polijas tiesas lēmumu otra vecāka aizgādība pār bērnu ir apturēta (Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 110. pants);

c) otram vecākam ir ierobežota aizgādība pār bērnu, jo vecāks apdraud bērna labklājību (Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 109. pants). Tiesa lemj, kā aizgādības tiesības tiks ierobežotas, piemērojot līdzekļus, ar ko bērna labklājība tiks aizsargāta vislabāk. Īpaši vecākam, kura aizgādības tiesības ir ierobežotas, var atņemt tiesības lemt par svarīgiem jautājumiem saistībā ar bērnu vai par dažiem no šiem svarīgajiem jautājumiem. Ja ar tiesas spriedumu otram vecākam ir atņemtas tiesības lemt par bērna pastāvīgo dzīvesvietu, tad šis vecāks nevar iebilst pret to, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta Polijā tiek mainīta uz pastāvīgo dzīvesvietu ārzemēs;

d) vecāku tiesības un pienākumi attiecībā uz bērnu ir mainīti pēc tam, kad ir pieņemts spriedums šķiršanās tiesvedībā (Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 58. panta 1. un 1.a punkts), laulības atcelšanas tiesvedībā (51. panta 1. un 1.a punkts saistībā ar Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 21. pantu) un kad tiek pārtraukta kopdzīve (58. panta 1. un 1.a punkts saistībā ar Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 61.3 panta 1. punktu). Minētais attiecas arī uz lēmumiem, kas pieņemti atbilstoši Ģimenes un aizbildniecības kodeksa 93. panta 2. punktam (paternitātes tiesvedībā), 106. pantam (tiesvedībā, lai grozītu spriedumu par aizgādību un tās īstenošanas veidu laulības šķiršanas, kopdzīves pārtraukšanas vai laulības atcelšanas tiesvedībā) un 107. panta 1. un 2. punktam (tiesvedībā par aizgādības tiesību uzticēšanu vienam vecākam, ja vecāki nedzīvo kopā). Īpaši šādos gadījumos tiesa var uzticēt aizgādības tiesību īstenošanu vienam vecākam, ierobežojot otra vecākam tiesības uz konkrētiem pienākumiem un tiesībām attiecībā pret bērnu. Ja tiesa, šķirot laulību, aizgādību uztic vienam vecākam un ierobežo otra vecāka aizgādības tiesības, tad, kaut arī ar šādu spriedumu otra vecāka aizgādības tiesības pār bērnu nav atņemtas, otrs vecāks var īstenot savas tiesības un pienākumus tikai tiktāl, ciktāl tiesa to atļauj. Ja tiesa otram vecākam nepiešķir tiesības lemt par bērna dzīvesvietu, tad būtībā vecāks, kuram ir uzticētas aizgādības tiesības, pats lemj par dzīvesvietu (tomēr ir jāskata 2. punkts);

e) ar ārvalsts tiesas spriedumu, kas Polijā ir atzīts par spēkā esošu, otram vecākam ir atņemtas tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par bērna dzīvesvietas maiņu.

2 Kādos apstākļos bērna aizvešanai uz citu valsti ir nepieciešama otra vecāka piekrišana?

Otra vecāka piekrišana ir nepieciešama visos gadījumos, kas nav norādīti iepriekšējā punktā, proti, situācijās, kad vecākam ir pilnīgas aizgādības tiesības vai kad aizgādības tiesības ir ierobežotas, bet nav atņemtas tiesības lemt par bērna dzīvesvietu. Polijas tiesu prakse šajā sakarā ir vēl detalizētāka. Kā Augstākā tiesa (Sąd Najwyższy) paskaidroja savā 1971. gada 10. novembra lēmumā lietā III CZP 69/71, vecākam, kuram ir tiesības izmitināt bērnu savā dzīvesvietā, ir jābūt tiesībām piedalīties lēmuma pieņemšanā par bērna pastāvīgas dzīvesvietas maiņu, ja šāda pārmaiņas patiesībā nozīmē, ka šim vecākam nav iespējas kontaktēties ar bērnu. Tāpēc, ņemot vērā šo spriedumu, pat tad, ja tiesa, piemēram, laulības šķiršanas tiesvedībā, nav piešķīrusi otram vecākam tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par bērna pastāvīgo dzīvesvietu, šis vecāks var pieprasīt bērna atgriešanos, ja nav iespējams īstenot tiesības kontaktēties ar bērnu.

3 Kā bērnu var likumīgi aizvest uz citu valsti, ja otrs vecāks nepiekrīt bērna aizvešanai uz citu valsti gadījumos, kad šāda piekrišana ir nepieciešama?

Šādos gadījumiem ir jāiesniedz pieteikums Polijas aizbildniecības tiesā, lai saņemtu aizstājēja piekrišanu bērna vešanai uz ārzemēm.
Pieteikumus šādas piekrišanas saņemšanai var iesniegt vecāki, kuriem nav atņemtas vai apturētas aizgādības tiesības. Arī paši pieteicēji var iesniegt pieteikumus. Šādos gadījumos Polijas tiesību akti nenosaka, ka tiesā juristam ir jāpārstāv puses. Tiesa, kuras jurisdikcijā ietilpst šo pieteikumu izskatīšana pēc būtības, ir rajona tiesa (sąd rejonowy) (ģimenes un jaunatnes lietu palāta) kā pirmās instances tiesa, savukārt teritoriālā jurisdikcija pieder tās vietas tiesai, kurā bērns dzīvo un uzturas.

4 Vai tos pašus noteikumus piemēro gan pagaidu aizvešanai (piemēram, atvaļinājuma, veselības aprūpes u.c. gadījumos), gan pastāvīgai aizvešanai? Attiecīgā gadījumā, lūdzu, norādiet, kādā formā ir jāsniedz attiecīgās piekrišanas.

Kā minēts iepriekš, bērna īslaicīgai aizvešanai uz ārzemēm ir nepieciešama otra vecāka piekrišana.

Polijā neizmanto piekrišanas veidlapas bērna (pastāvīgai vai īslaicīgai) aizvešanai no valsts. Līdz ar to piekrišanu var paust jebkādā formā. Tomēr ir ieteicams iegūt rakstisku piekrišanu, kas var būt pierādījums jebkurā tiesvedībā bērna atgriešanai, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju. Šādas piekrišanas sagatavošanā var noderēt poļu jurista, juridiskā padomnieka vai notāra palīdzība.


Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 27/06/2017