Aizvērt

IR PIEEJAMA PORTĀLA BETA VERSIJA!

Apmeklējiet Eiropas e-tiesiskuma portāla BETA versiju un sniedziet atsauksmes par savu pieredzi!

 
 

Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Starpniecība dalībvalstīs - Francija

Tā vietā, lai vērstos tiesā, kāpēc nemēģināt atrisināt strīdu, izmantojot starpniecību? Tas ir alternatīvs strīdu izšķiršanas līdzeklis, ar kura palīdzību starpnieks palīdz strīdā iesaistītajiem panākt vienošanos. Francijas valdība un tiesu praktizējošie speciālisti apzinās starpniecības priekšrocības.


Ar ko sazināties?

Francijā nav tāda centrālā vai valsts dienesta, kas būtu atbildīgs mediatora profesiju. Pašlaik nav paredzēts arī tādu izveidot.

Pastāv nevalstiskas organizācijas, kas darbojas ģimenes lietu jomā:

  • Saite atveras jaunā logāAPMF (Ģimenes lietu mediatoru apvienība) 2012. gadā bija 700 biedri, no kuriem lielāka daļa ir ģimenes lietu mediatori. Tā piedāvā viegli pieejamu, pa reģioniem sadalītu mediatoru sarakstu;
  • Saite atveras jaunā logāFENAMEF (Ģimenes lietu mediācijas apvienību nacionālā federācija) 2012. gadā biedru statusā apvienoja vairāk nekā 480 mediācijas pakalpojumu sniegšanas vietas, un tā nodrošina mediācijas pakalpojumu karti.

Konsultācijas sniedz arī šādas organizācijas:

  • Saite atveras jaunā logāCMAP (Parīzes mediācijas un arbitrāžas centrs) risina strīdus starp (lieliem) uzņēmumiem;
  • Saite atveras jaunā logāIEAM (Ekspertīzes, arbitrāžas un mediācijas institūts) 2012. gadā apvienoja vairāk nekā 100 speciālistus ekspertīžu pēc abu tiesvedības pušu pieprasījuma vai tiesas pieprasītu ekspertīžu veikšanai tādās nozarēs kā ekonomika un finanses, tieslietas un nodokļi, medicīna, celtniecība un valsts pasūtījums, rūpniecība, izejvielas un transports;
  • Saite atveras jaunā logāFMCML (Mediatoru un liberālo profesiju federācija) apvieno apmēram simts ekspertus, kuri papildus ekspertīžu veikšanai veic arī mediatora darbu (būvniecības, nekustamā īpašuma, rūpniecības, pakalpojumu, komercdarbības, sociālo un fiskālo lietu, informātikas, vides, medicīnas un pirmās palīdzības jomā);
  • Saite atveras jaunā logāFNCM (Mediācijas centru nacionālā federācija) 2012. gadā apvienoja pa reģioniem sadalītus 79 advokātu kolēģiju mediatoru centrus. Tā lielākoties sastāv no advokātiem, un to atbalsta Nacionālā advokātu kolēģiju padome (Conseil national des barreaux), un tā ir plaši pārstāvēta tieslietu jomā. Kontaktu sarakstu var bez maksas lejupielādēt tīmekļa vietnē;
  • Saite atveras jaunā logāANM (Mediatoru nacionālā apvienība), kas nodibināta 1993. gadā, 2012. gadā apvienoja divdesmit apvienības un aptuveni 300 mediatorus. Šī apvienība izstrādāja Nacionālo mediatora profesijas ētikas kodeksu.

Kurā jomā mediācija ir pieļaujama un/vai tiek visbiežāk izmantota?

Francijas tiesību akti paredz, ka lietas dalībnieki mediatoru var pieaicināt jebkurā tiesību jomā, ja vien mediācija nekaitē tā saucamajiem “sabiedriskās kārtības obligātajiem noteikumiem”. Piemēram, ar mediācijas kārtībā panāktu vienošanos nav iespējams apiet obligātās tiesību normas laulības vai laulības šķiršanas jomā.

Mediācija tiek veikta galvenokārt ģimenes lietās (tiesnesis ģimenes lietās, ar ģimenes lietu mediatora starpniecību) un mazāk nozīmīgu strīdu gadījumā (lietas, ko izskata vietējais tiesnesis vai instances tiesas tiesnesis, ar samierinātāja starpniecību).

Kādi noteikumi jāievēro?

Mediācijas izmantošana

Mediāciju iespējams izmantot pēc pušu iepriekšējas vienošanās.

Tomēr, ja tiesvedība jau ir uzsākta tiesā, tad “tiesnesis, kas izskata lietu, pēc tam, kad ir saņēmis lietas dalībnieku piekrišanu, var nozīmēt trešo personu ar mērķi uzklausīt lietas dalībniekus un salīdzināt viņu viedokļus, lai šajā strīdā varētu rast risinājumu” (Civilprocesa kodeksa 131-1. pants).

Vecāku pilnvaru vai pagaidu pasākumu laulības šķiršanas jomā tiesnesis pusēm var arī pieprasīt piedalīties informatīvā sēdē par mediāciju, kas lietas dalībniekiem ir bez maksas un saistībā ar ko nepiemēro nekādas sankcijas (Civilkodeksa 255. un 373-2-10. pants).

Ar 2011. gada 16. novembra noteikumiem Nr. 2011-1540 tika īstenota Direktīva 2008/52/EK, kurā paredzēti noteikumi, ar kuriem veicina strīdu labprātīgu izšķiršanu starp pusēm, iesaistot trešo personu, proti, mediatoru, attiecinot šo regulējumu ne tikai uz pārrobežu strīdiem, bet arī uz strīdiem bez pārrobežu elementiem, izņemot strīdus, kas izriet no darba līguma un administratīvajām tiesībām.

Ar 2011. gada 16. novembra noteikumiem tika grozīts 1995. gada 8. februāra likums, nolūkā noteikt vispārēju mediācijas regulējumu. Tajos ir paredzēta mediācijas jēdziena definīcija, precizētas mediatoram nepieciešamās iezīmes un nostiprināts mediācijas konfidencialitātes princips, kas ir būtisks procesa sekmīgai norisei.

Noteikumos ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru lietu izskatošais tiesnesis var vienmēr iecelt mediatoru, kurš prakse var būt arī tiesas samierinātājs (conciliateur de justice). Tomēr tiesnesim ir aizliegts mediatoram deleģēt jautājumus, kas saistīti ar samierināšanu laulības šķiršanas un atšķiršanas gadījumā. Noteikumos ir norādīts, ka tiesnesis, kas nav panācis pušu vienošanos, var pieprasīt, lai puses apmeklē mediatoru nolūkā tikt informētām par mediāciju un mediācijas procesa norisi. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem tikai tiesas samierinātājiem un ģimenes lietu mediatoriem var uzlikt pienākumu sniegt šādu informāciju.

2012. gada 20. janvāra Dekrēts Nr. 2012-66, ar kuru tiek īstenoti 2011. gada 16. novembra noteikumi, civilprocesa kodeksā iekļāva piekto grāmatu, kas veltīta strīdu labprātīgai izšķiršanai nolūkā precizēt ārpustiesas mediācijai un iesaistošajai procedūrai (procédure participative) piemērojamos noteikumus. Piektā grāmata ir pretmets Civilprocesa kodeksa VI un VI bis sadaļai, kuras attiecīgi veltītas samierināšanai un mediācijai tiesā. Turklāt 1978. gada 20. marta dekrēts Nr. 78-381 ir grozīts, un tajā ir iekļauti tikai noteikumi par tiesas samierinātājiem.

Mediācijas regulējums

Valsts līmenī nav mediatoru “rīcības kodeksa”.

Parīzes Tirdzniecības un rūpniecības palāta ir ieviesusi savu pareizas rīcības kodeksu un nodrošina savu regulējumu.

Ģimenes lietu mediatorus, pamatojoties uz to, ka viņi tieši vai pastarpināti ir piederīgi organizācijām, kas viņus nodarbina, ģimenes lietās saista ētikas kodeksi vai hartas, kurus lieto divas federatīvas apvienības ģimenes lietu mediācijas jomā, proti, Ģimenes lietu mediācijas apvienība (Saite atveras jaunā logāAPMF) un Ģimenes lietu mediācijas apvienību nacionālā federācija (Saite atveras jaunā logāFENAMEF). Šajos kodeksos un hartās ir iekļautas “ģimenes lietu mediācijas ētikas normas”, ko 2003. gada 22. aprīlī apstiprināja Nacionālā konsultatīvā padome ģimenes lietās (CNCMF). Kā noradīts tīmekļa vietnē: “Ģimenes lietu mediācijas apvienība izdod profesijas ētikas kodeksu, kurā izklāsta profesionālās ētikas normas un praksi, un mediācijas kārtību ģimenes lietās Francijā. To ievēro visi praktizējošie speciālisti”.

Saite atveras jaunā logāFNCM (Mediācijas centru nacionālā federācija) 2008. gada martā pieņēma “ētikas kodeksu”, kas izveidots pamatojoties uz “Eiropas Mediatoru rīcības kodeksu”.

Informācija un mācības

Valsts līmenī nav izveidota oficiāla tīmekļa vietne par mediācijas jautājumiem.

Pašlaik Francijas tiesību aktos nav paredzēta īpaša kvalifikācija, kas mediatoriem jāiegūst, lai varētu veikt mediāciju; vienīgais izņēmums ir mediācija ģimenes lietas. Šajā jomā ar 2003. gada 2. decembra dekrētu un 2004. gada 12. februāra rīkojumu tika ieviests ģimenes lietu mediatora diploms.

Lai ģimenes lietu mediācijas jomā persona varētu apliecināt savas prasmes, normatīvie akti paredz mācības akreditētā mācību iestādē un diplomu, ko pēc mācībām vai kvalifikācijas eksāmenu nokārtošanas izsniedz reģiona prefekts. Profesionālo sagatavošanu nodrošina Reģionālās veselības aizsardzības un labklājības direkcijas jeb DRASS akreditētie centri. Šajos centros apmācāmie apgūst 3 gados sadalītu 560 stundu mācību ciklu ar vismaz 70 stundām praktisko nodarbību. Profesionālās sagatavošanas beigās kandidāti kārto eksāmenus.

Kādas ir mediācijas izmaksas?

Ārpustiesas mediācijas vai tiesas mediācija ir maksas pakalpojums personām, kuras izvēlējušās izmantot šādu alternatīvās strīdu izšķiršanas iespēju. Ja veikta mediācija tiesā, mediatora pakalpojumus var apmaksāt, izmantojot juridisko palīdzību. Jebkurā gadījumā atlīdzības apjomu nosaka maģistrāts–novērtētājs pēc tam, kad ir pabeigts uzdevums un iesniegts ziņojums vai izdevumu saraksts (1991. gada 19. decembra Dekrēta Nr. 91-1266 119. pants).

Tiesnesis lemj par avansa un atlīdzības apmēru (Civilprocesa kodeksa 131-6. un 131-3. pants). Tā kā normatīvajos aktos nav precīzi noteikts cenrādis par mediācijas pakalpojumu sniegšanu ģimenes lietās, pakalpojuma cenas ir atšķirīgas. Dienesti, kas sniedz “mediācijas pakalpojumus ģimenes lietās”, saskaņā ar nacionālo protokolu, ko parakstījusi Tieslietu ministrija, Darba, sociālo attiecību, ģimenes lietu ministrija, Ģimenes pabalstu valsts kase un Lauksaimniecības strādnieku savstarpējās apdrošināšanas kase, ir apņēmušies, ņemot vērā lietas dalībnieku ienākumus, ievērot mainīgo valsts cenrādi. Ja tiesnesis nav lēmis citādi, tad cena, ko lietas dalībnieki samaksā par sēdi un par personu, var būt noteikta apmērā no EUR 5 līdz pat EUR 131,21.

CNAF (Ģimenes piemaksu valsts kase) ģimenes lietās ir ieviesusi vienošanās procedūru, kas struktūrām ļauj saņemt pakalpojumus ģimenes lietās, ja vien tās ievēro atsevišķās normas.

Vai ir iespējama mediācijas rezultātā panāktas vienošanās izpilde?

Civilprocesa kodeksa 1565. pantā paredzēts, ka starp pusēm panāktas vienošanās padarīšanai par izpildāmu, ja lietā nav bijis iesaistīts tiesnesis, ir nepieciešams tāda tiesneša apstiprinājums, kura kompetencē ir attiecīgo jautājumu izskatīšana.

Ja mediācija ir saistīta ar procesu tiesā, Civilprocesa kodeksa 131-12. pantā paredzēts, ka vienošanos pēc pušu lūguma apstiprina attiecīgais tiesnesis, kas izskata attiecīgo lietu.

Civilprocesa izpildes kodeksa L. 111-3 1. pantā paredzēts, ka tiesas mediācijā vai ārpustiesas mediācijā panāktas vienošanās, kuras apstiprinājušas vispārējās tiesas vai administratīvās tiesas, ir izpildāmi dokumenti.


Šīs lapas dažādās valodu versijas uztur attiecīgās dalībvalstis. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Eiropas Komisija neuzņemas nekādas saistības un atbildību par datiem, ko satur šis dokuments, vai informāciju un datiem, uz kuriem šajā dokumentā ir atsauces. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 13/02/2017