Aizvērt

IR PIEEJAMA PORTĀLA BETA VERSIJA!

Apmeklējiet Eiropas e-tiesiskuma portāla BETA versiju un sniedziet atsauksmes par savu pieredzi!

 
 

Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Kuras tiesības ir piemērojamas? - Zviedrija

1 Tiesību avoti

1.1 Valsts tiesību normas

Starptautiskās privāttiesības Zviedrijā ir tikai daļēji kodificētas un sastāv no tiesību aktiem un judikatūras. Tiesību aktu galvenais mērķis ir nodrošināt, ka starptautiskās konvencijas, kurās Zviedrija ir līgumslēdzējas puse, tek īstenotas. Galvenie tiesību akti ir šādi.

Laulības un bērni:

  • Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 3. nodaļas 4. un 6. iedaļa (Lagen (1904:26 s. 1) om vissa internationella rättsförhållanden rörande äktenskap och förmynderskap, ko zviedru valodā apzīmē arī ar saīsinājumu „IÄL”),
  • Rīkojuma par dažām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību 9., 12. un 13. iedaļa (Förordningen (1931:429) om vissa internationella rättsförhållanden rörande äktenskap, adoption och förmynderskap, „NÄF”),
  • Akta par starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar adopciju 2. iedaļa (Lagen (1971:796) om internationella rättsförhållanden rörande adoption, „IAL”),
  • Akta par starptautiskiem paternitātes jautājumiem 2., 3. un 6. iedaļa (Lagen (1985:367) om internationella faderskapsfrågor, „IFL”),
  • Akta par noteiktiem starptautiskiem jautājumiem attiecībā uz īpašuma attiecībām starp laulātiem vai faktiskiem dzīvesbiedriem 3.-5. iedaļa (Lagen (1990:272) om internationella frågor rörande makars och sambors förmögenhetsförhållanden, „LIMF”),
  • Akta par 1996. gada Hāgas konvenciju 1. iedaļa (Lagen (2012:318) om 1996 års Haagkonvention) un tās pašas 1996. gada Hāgas konvencijas par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem 15.–22. pants,
  • Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 15. pants un Hāgas 2007. gada Protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem.

Mantojums:

  • Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 20.–38. pants.

Līgumi un pirkumi:

  • Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17.jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (“Roma I”),
  • Vekseļu akta 79.–87. iedaļa (Växellagen 1932:130),
  • Čeku akta 58.-65. iedaļa (Checklagen 1932:131),
  • Akts par preču tirdzniecībai piemērojamiem tiesību aktiem (Lagen (1964:528) om tillämplig lag beträffande köp av lösa saker, „IKL”),
  • Akta par kopīgu lēmumu pieņemšanu darbavietā 25. iedaļas a apakšpunkts, 31. iedaļas a apakšpunkts un 42. iedaļas a apakšpunkts (Lagen (1976:580) om medbestämmande i arbetslivet, „MBL”),
  • Akts par dažiem apdrošināšanas līgumiem piemērojamiem tiesību aktiem (Lagen (1993:645) om tillämplig lag för vissa försäkringsavtal),
  • Kuģošanas kodeksa 13. nodaļas 4. iedaļa un 14. nodaļas 2. iedaļa (Sjölagen 1994:1009),
  • Akta par patērētāju līgumiem 14. iedaļa (Lagen (1994:1512) om avtalsvillkor i konsumentförhållanden),
  • Akta par patērētāju aizsardzību nolīgumos par mājokļa daļlaika lietojuma tiesībām vai ilgtermiņa atvaļinājuma produktiem 1. nodaļas 4. iedaļa (Lagen (2011:914) om konsumentskydd vid avtal om tidsdelat boende eller långfristig semesterprodukt),
  • Akta par distances līgumiem un tiešo tirdzniecību mājās 3. nodaļas 14. iedaļa (Lagen (2005:59) om distansavtal och avtal utanför affärslokaler),
  • Patērētāju tirdzniecības akta 48. iedaļa (Konsumentköplagen 1990:932).

Kompensācija par kaitējumu:

  • Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”),
  • Akta par ceļu satiksmes negadījumos gūtām traumām 8., 14. un 38. iedaļa (Trafikskadelagen 1975:1410),
  • Akta saistībā ar 1972. gada 9. februāra konvenciju starp Zviedriju un Norvēģiju par ziemeļbriežu ganībām 1. iedaļa (Lagen (1972:114) med anledning av konventionen den 9 februari 1972 mellan Sverige och Norge om renbetning),
  • Akta saistībā ar 1974. gada 19. februāra konvenciju par vides aizsardzību starp Dāniju, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju 1. iedaļa (Lagen (1974:268) med anledning av miljöskyddskonventionen den 19 februari 1974 mellan Danmark, Finland, Norge och Sverige).

Tiesību akti par maksātnespēju:

  • Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām („Maksātnespējas regula”) 4., 8.–11., 14., 15., 28. un 43. pants (Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmusi grozītu regulu, kam jāstājas spēkā 2015. gada vasarā),
  • Akta, ar ko nosaka noteikumus, kas regulē maksātnespējas gadījumus saistībā ar īpašumu Dānijā, Islandē, Norvēģijā vai Somijā, 1., 3. un 5.–8. iedaļa (Lag (1934:67) med bestämmelser om konkurs, som omfattar egendom i Danmark, Finland, Island eller Norge),
  • Akta par Dānijā, Islandē, Norvēģijā vai Somijā notiekošu maksātnespējas procesu ietekmi 1., 4.-9. un 13. iedaļa (Lag (1934:68) om verkan av konkurs, som inträffat i Danmark, Finland, Island eller Norge),
  • Akta par maksātnespējas procesiem saistībā ar īpašumu citā Ziemeļvalstī 1., 3.-8. un 12. iedaļa (Lag (1981:6) om konkurs som omfattar egendom i annat nordiskt land),
  • Akta par citā Ziemeļvalstī notiekošu maksātnespējas procesu ietekmi 1., 4.-9., 13. un 14. iedaļa (Lag (1981:7) om verkan av konkurs som inträffat i annat nordiskt land).

1.2 Daudzpusējas starptautiskās konvencijas

Zviedrija ir līgumslēdzēja puse turpmāk nosauktās daudzpusējās starptautiskās konvencijās, kas paredz noteikumus par piemērojamiem tiesību aktiem. Zviedrijas izvēlas „divlīmeņu” pieeju starptautiskiem līgumiem, kas nozīmē, ka arī daudzpusējām konvencijām ir jābūt iekļautām Zviedrijas valsts tiesību aktos; skat. iepriekš.

Tautu Savienība:

  • 1930. gada Konvencija par dažu tiesību normu kolīziju risināšanu saistībā ar vekseļiem un parādzīmēm;
  • 1931. gada Konvencija par dažu tiesību normu kolīziju risināšanu saistībā ar rēķiniem.

Hāgas Starptautisko privāttiesību konference:

  • 1955. gada Konvencija par starptautiskai preču tirdzniecībai piemērojamiem tiesību aktiem;
  • 1961. gada Konvencija par kolīzijas normām attiecībā uz testamentārām klauzulām;
  • 1996. gada Konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem;
  • Hāgas 2007. gada Protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem.

Eiropas Savienība:

  • 1980. gada Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumiskām saistībām (Romas I regula aizstāj konvenciju attiecībā uz līgumiem, kas stājušies spēkā pēc 2009. gada 17. decembra).

Ziemeļvalstu konvencijas:

  • 1931. gada Konvencija starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, ar kuru nosaka starptautisko privāttiesību noteikumus par laulību, adopciju un aizbildnību (pēdējo reizi grozīta ar 2006. gada konvenciju),
  • 1933. gada Konvencija starp Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju par maksātnespēju („Ziemeļvalstu Maksātnespējas konvencija”),
  • 1934. gada Konvencija starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju par mantošanas tiesībām, testamentiem un mantojuma pārvaldīšanu (pēdējo reizi grozīta ar 2012. gada konvenciju),
  • 1974. gada Konvencija par vides aizsardzību starp Dāniju, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju.

1.3 Svarīgākās divpusējās konvencijas

  • 1972. gada Konvencija starp Zviedriju un Norvēģiju par ziemeļbriežu ganībām (1972 års konvention mellan Sverige och Norge om renbetning).

2 Kolīziju normu piemērošana

2.1 Vai tiesnesim ir pienākums pēc savas iniciatīvas piemērot kolīziju normas?

Zviedrijas tiesību aktos nav noteikts, ka tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpiemēro ārvalstu tiesību akti. Šis jautājums galvenokārt ir skatīts judikatūrā, un šķiet, ka pastāv atšķirība starp tiesvedību lietās, kurās pusēm ir ļauts rast ārpustiesas risinājumu (dispositiva mål), un tiesvedību lietās, kuras var risināt tikai tiesas ceļā (indispositiva mål). Tiesvedībā civillietās, kurās pusēm ir tiesības panākt savstarpēju izlīgumu, šķiet, ka ārvalstu tiesību aktu normas tiek piemērotas tikai tad, ja viena no pusēm uz tām atsaucas. Ir bijis daudz lietu ar nepārprotamu ārvalstu elementu, kurās bez šaubīšanās ir tikuši piemēroti Zviedrijas tiesību akti, jo neviena no pusēm neatsaucās uz ārvalstu tiesību aktiem. Savukārt tiesvedībā, kurā nav iespējams ārpustiesas izlīgums, piemēram, saistībā ar paternitātes noteikšanu, ir bijušas lietas, kurās tiesa pēc savas iniciatīvas ir piemērojusi ārvalstu tiesību aktus.

2.2 Atgriezeniskā norāde

Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās netiek vispārēji pieņemta atgriezeniskās norādes doktrīna. Tomēr pastāv izņēmums Vekseļu akta 79. iedaļas 2. punktā un Čeku akta 58. iedaļas 2. punktā attiecībā uz ārvalstu pilsoņu spēju veikt darījumus ar vekseļiem vai čekiem. Iemesls ir tāds, ka šie noteikumi balstās uz starptautiskām konvencijām. Pastāv vēl viens izņēmums Akta par citās Ziemeļvalstīs notiekošu maksātnespējas procesu ietekmi 9. iedaļas 2. punktā. Visbeidzot, runājot par laulības formālo spēkā esamību, atgriezeniskā saite ir atzīta Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 1. iedaļas 7. punktā.

2.3 Piesaistes kritērija izmaiņas

Zviedrijas starptautisko privāttiesību aktos nav vispārēja noteikuma par piesaistes faktora maiņu: šo jautājumu konkrēti nosaka katrs atsevišķs tiesību akts. Piemēram, Akta par dažiem starptautiskiem jautājumiem attiecībā uz īpašuma attiecībām starp laulātiem un faktiskiem dzīvesbiedriem 4. iedaļas 1. punktā norādīts, ka, „ja nav vienošanās par piemērojamajiem tiesību aktiem, tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kurā laulātie uzsāka pastāvīgu kopdzīvi (hemvist), kad viņi slēdza laulību”, un tā paša akta 4. iedaļas 2. punktā ir teikts, ka, „ja abi dzīvesbiedri pēc tam uzsāk pastāvīgu kopdzīvi citā valstī un dzīvo tur ne mazāk kā divus gadus, tiek piemēroti šīs valsts tiesību akti”.

2.4 Izņēmumi kolīziju normu piemērošanā

Uzskata, ka Zviedrijas starptautisko privāttiesību normu vispārējais princips ir tāds, ka ārvalstu tiesību norma nav piemērojama, ja tās piemērošana būtu acīmredzami nesavietojama ar šīs valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem. Šādi noteikumi ir atrodami daudzos starptautisko privāttiesību aktos, bet nav jāizdara secinājums, ka sabiedriskās kārtības ierobežojumiem ir nepieciešams pamats tiesību aktos. Ir bijis ļoti maz spriedumu, kuros konstatēts, ka ārvalstu tiesību aktu nevarēja piemērot, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību.

Parasti tiesu iestādes nosaka, kuri Zviedrijas tiesību aktu noteikumi ir obligāti starptautiski piemērojami.

2.5 Ārvalstu tiesību pārbaude

Ja tiesa uzskata, ka ir piemērojamas ārvalstu tiesību normas, un tiesai nav zināmi ārvalstu tiesību sistēmas materiālie noteikumi, tai ir divas iespējas. Tiesa veic izmeklēšanu pati vai arī lūdz pusi sniegt nepieciešamo informāciju. Lietderība ir noteicošais apsvērums, izvēloties vienu no šīm iespējām. Ja tiesa izlemj pati izmeklēt lietu, tā var saņemt Tieslietu ministrijas atbalstu. Kopumā tiesai būs aktīvāka loma tiesvedībā, kurā tikai tā var pieņemt lēmumu (skat. iepriekš); tiesvedībā, kurā puses drīkst panākt izlīgumu savā starpā, tiesa lielu daļu izmeklēšanas var atstāt pušu ziņā.

3 Kolīziju normas

3.1 Līgumsaistības un tiesību akti

Zviedrija ir 1980. gada Romas konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, līgumslēdzēja puse. Dažās jomās ir piemērojami citi tiesību akti. Romas I regula aizstāj konvenciju attiecībā uz līgumiem, kas stājās spēkā pēc 2009. gada 17. decembra.

Preču tirdzniecību regulē Akts par tiesību aktiem, kas piemērojami preču tirdzniecībai, ar kuru valsts tiesību normās ir iekļauta Hāgas 1955. gada Konvencija par starptautiskai preču tirdzniecībai piemērojamiem tiesību aktiem. Šis akts ir uzskatāms par noteicošu salīdzinājumā ar Romas I regulu. Tomēr tas neattiecas uz patērētāju līgumiem. Saskaņā ar 3. iedaļu pircējam un pārdevējam ir ļauts vienoties par piemērojamām tiesību nomām. 4. iedaļā ir noteikts, ka gadījumā, ja puses nav izvēlējušās piemērojamos tiesību aktus, tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kurā atrodas pārdevēja pastāvīgā dzīvesvieta. Šim noteikumam ir izņēmumi, ja pārdevējs ir pieņēmis pasūtījumu valstī, kurā atrodas pircēja pastāvīgā dzīvesvieta, kā arī pirkumiem biržā vai izsolē.

Cits izņēmums no Romas I regulas noteikumiem attiecas uz dažiem patērētāju līgumiem. Pastāv īpaši noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību no tiesību izvēles klauzulām un kas ir noteikti Patērētāju tirdzniecības akta 48. iedaļā, Patērētāju līgumu akta 14. iedaļā, Akta par patērētāju aizsardzību nolīgumos par mājokļa daļlaika lietojuma tiesībām vai ilgtermiņa atvaļinājuma produktiem 1. nodaļas 4. iedaļā un Akta par distances līgumiem un tiešo tirdzniecību mājās 3. nodaļas 14. iedaļā. Tajos noteikts, ka noteiktos apstākļos jāpiemēro EEZ valsts tiesību akti, ja tie patērētājam nodrošina labāku aizsardzību.

Īpaši noteikumi attiecas uz vekseļiem un čekiem Vekseļu akta 79.‑87. iedaļā un Čeku akta 58.‑65. iedaļā. Tie pamatojas uz 1930. gada Ženēvas konvenciju par noteiktu tiesību normu kolīziju risināšanu saistībā ar vekseļiem un parādzīmēm un 1931. gada Ženēvas konvenciju par noteiktu tiesību normu kolīziju risināšanu saistībā ar čekiem.

Dažus darbības apdrošināšanas līgumus regulē Akts par tiesību aktiem, kas piemērojami dažiem apdrošināšanas līgumiem.

3.2 Ārpuslīgumiskās saistības

Jautājumu par ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamiem tiesību aktiem regulē Romas II regula.

3.3 Personas statuss, tā aspekti saistībā ar civilstāvokli (vārds, dzīvesvieta, rīcībspēja)

Zviedrijas starptautisko privāttiesību aktos izšķirīgais piesaistes kritērijs personas statusa noteikšanai tradicionāli ir bijusi valstspiederība. Tomēr tagad ir tik daudzas lietas, kurās valstspiederībai ir bijis jāatdod priekšroka pastāvīgajai dzīvesvietai kā galvenajam piesaistes kritērijam, un tāpēc ir apšaubāmi, ka joprojām var runāt par vienu galveno piesaistes kritēriju personas statusa noteikšanai. Zviedrijas starptautisko privāttiesību izpratnē „personas statuss” būtībā ietver jautājumus par juridisko rīcībspēju un vārdu un uzvārdu.

Atbilstīgi Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 1. nodaļas 1. iedaļai spēja slēgt laulībā Zviedrijas iestādē pēc būtības ir jānosaka saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem, ja viena no pusēm ir Zviedrijas pilsonis/-e vai ir pastāvīgs/-a Zviedrijas iedzīvotājs/-a. Līdzīgi noteikumi attiecas uz Ziemeļvalstīm saskaņā ar Rīkojuma par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību 1. iedaļu.

Īpaši noteikumi par aizbildnību un aizgādnību ir noteikti Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 4. un 5. nodaļā un Rīkojuma par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību 14.‑21.a iedaļā.

Attiecībā uz jautājumu par tiesību aktiem, kas piemērojami spējai slēgt līgumus, daļēju atbildi sniedz Romas I regulas 13. pants. Spēju veikt darījumus, kas saistīti ar vekseļiem vai čekiem, regulē īpaši noteikumi Vekseļu akta 79. iedaļā un Čeku akta 58. iedaļā.

Tiesu procesa kodeksa 11. nodaļas 3. iedaļā (rättegångsbalken) ir iekļauts īpašs noteikums par spēju iesniegt prasību tiesā un tikt iesūdzētam, kurā noteikts, ka ārvalstnieks, kas savā valstī nav spējīgs/-a uzsākt tiesvedību, var to tomēr darīt Zviedrijā, ja viņam vai viņai ir šāda spēja saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem.

Zviedrijas starptautisko privāttiesību izpratnē jautājumi par vārdu un uzvārdu attiecas uz tiesību aktiem par personas statusu. Tas nozīmē, piemēram, ka otra dzīvesbiedra uzvārda pieņemšana netiek uzskatīta par laulības juridisko seku jautājumu personas dzīvē. Saskaņā ar Personas vārda un uzvārda akta 50. iedaļu (namnlagen, 1982:670) minētais akts nav piemērojams Zviedrijas pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Dānijā, Norvēģijā vai Somijā; var izdarīt a contrario secinājumu, ka tas ir piemērojams Zviedrijas pilsoņiem citviet. 51. iedaļā noteikts, ka akts ir arī piemērojams ārvalstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Zviedrijā.

3.4 Tiesisko attiecību noteikšana starp vecākiem un bērniem, ieskaitot adopciju

Zviedrijas materiālajās tiesībās netiek nodalīti bērni, kas dzimuši likumīgā laulībā, no bērniem, kas nav dzimuši likumīgā laulībā, un Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās nav iekļauti īpaši noteikumi par tiesību kolīzijām, lai noteiktu, vai bērns ir jāuzskata par laulībā vai ārlaulībā dzimušu un vai bērnu var vēlāk reģistrēt kā laulībā dzimušu.

Attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami paternitātes noteikšanai, pastāv dažādi noteikumi par paternitātes prezumpciju un paternitātes noteikšanu tiesā. Paternitātes prezumpciju regulē Akta par starptautiskiem paternitātes jautājumiem 2. iedaļa. Tajā noteikts, ka vīrietis, kurš pašlaik ir vai ir bijis laulāts ar bērna māti, jāuzskata par bērna tēvu, ja tā izriet no tās valsts tiesību normām, kurā bērns, tam piedzimstot, ir kļuvis par pastāvīgo iedzīvotāju, vai gadījumos, kad tiesību aktu izpratnē neviena persona netiek uzskatīta par bērna tēvu, ja tā izriet no tās valsts tiesību normām, kurā bērns, tam piedzimstot, ir kļuvis par pilsoni. Tomēr, ja bērna dzimšanas brīdī tā pastāvīgā dzīvesvieta bija Zviedrijā, jautājums vienmēr tiek izlemts saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem. Ja paternitāte jānosaka tiesā, tiesa piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā bērns bija pastāvīgais iedzīvotājs pirmās instances tiesas sprieduma laikā.

Saskaņā ar Akta par starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar adopciju 2. iedaļas 1. punktu Zviedrijas tiesai, izskatot iesniegumu par adopciju, ir jāpiemēro Zviedrijas tiesību akti. Tomēr 2. iedaļas 2. punktā ir norādīts, ka gadījumā, ja iesniegums attiecas uz bērnu, kas jaunāks par 18 gadiem, tiesai ir jāņem vērā, vai pieteikuma iesniedzējs vai bērns ir saistīts ar citu ārvalsti savas valstspiederības, pastāvīgās dzīvesvietas vai citā veidā, un vai ir sagaidāms, ka tas radīs grūtības bērnam, ja adopcija netiks atzīta šajā valstī.

Attiecībā uz adopcijas tiesiskajām sekām gadījumā, kad ārvalsts adopcijas orderis ir spēkā Zviedrijā, adoptētais bērns tiek uzskatīts par adoptētāja bērnu Zviedrijā noslēgtā laulībā aizgādības, aizbildnības un uzturlīdzekļu nolūkā. Tomēr mantošanas tiesību gadījumā tiesību akti nosaka, ka vienlīdzīga attieksme pret adoptētajiem bērniem un adoptētāja paša bērniem ir paredzēta vienīgi tad, ja adopcija ir notikusi Zviedrijā. Ja adopcija ir notikusi citā valstī, adoptētā bērna mantošanas tiesības tiek izskatītas saskaņā ar tiesību aktiem, kas vispārēji regulē tiesības uz mantojumu, proti, ar valstspiederības valsts tiesību aktiem.

Jautājumu par tiesību normām, kas piemērojamas bērna uzturlīdzekļiem, regulē Hāgas 2007. gada Protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem. Vispārējais noteikums ir tāds, ka uzturēšanas saistības nosaka tās valsts tiesību akti, kurā bērns ir pastāvīgais iedzīvotājs. Ja bērns nespēj saņemt uzturlīdzekļus no personas, kuras pienākums ir tos nodrošināt saskaņā ar tiesību aktiem, tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kurā atrodas tiesa. Ja bērns nespēj saņemt uzturlīdzekļus no personas, kuras pienākums ir tos nodrošināt saskaņā ar jebkuriem no šiem tiesību aktiem, un abas puses ir vienas un tās pašas valsts pilsoņi, ir jāpiemēro šīs valsts tiesību akti.

3.5 Laulība, pāru kopdzīve bez laulības, partnerattiecības, laulības šķiršana, laulāto atšķiršana, uzturēšanas saistības

Attiecībā uz spēju slēgt laulību skat. 3. panta 3. punktu iepriekš. Vispārējais noteikums ir tāds, ka laulību uzskata par spēkā esošu pēc formas, ja tā ir spēkā valstī, kurā tā tika noslēgta (Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 1. nodaļas 7. iedaļa).

Laulības tiesiskās sekas var iedalīt divās galvenajās kategorijās: sekas, kas skar personas dzīvi, un sekas, kas attiecas uz dzīvesbiedru īpašumu (skatīt 3. panta 6. punktu turpmāk). Attiecībā uz personas dzīvi laulības galvenās sekas ir tādas, ka dzīvesbiedriem ir savstarpējs pienākums vienam otru uzturēt. Zviedrijas starptautiskajās privāttiesībās jautājumi par dzīvesbiedru mantošanas tiesībām, par otra dzīvesbiedra uzvārda pieņemšanu vai viņu pienākumu uzturēt otra dzīvesbiedra bērnus netiek uzskatīti par laulības tiesiskajām sekām, un piemērojamie tiesību akti tiek noteikti saskaņā ar tiesību kolīzijas normām, kas regulē mantošanas tiesības, personas vārdu un uzvārdu u. c. jautājumus.

Jautājumu par dzīvesbiedra uzturēšanai piemērojamajiem tiesību aktiem regulē Hāgas 2007. gada Protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem. Vispārējais noteikums ir tāds, ka uzturēšanas pienākumu regulē tās valsts tiesību akti, kurā pastāvīgi dzīvo persona, kuras pienākums ir nodrošināt uzturlīdzekļus. Ja viens no dzīvesbiedriem iebilst pret šo tiesību aktu piemērošanu un ja citas valsts tiesību aktiem ir ciešāka saistība ar laulību (īpaši tās valsts tiesību aktiem, kurā viņiem ir bijusi pēdējā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta), jāpiemēro šīs valsts tiesību akti.

Šķiršanās jautājumos Akta par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību un aizbildnību 3. nodaļas 4. iedaļas (1) punktā ir noteikts, ka Zviedrijas tiesās ir jāpiemēro Zviedrijas tiesību akti. Izņēmums ir paredzēts 4. iedaļas (2) punktā, ja abi dzīvesbiedri ir ārzemnieki un neviens no viņiem vismaz vienu gadu nav bijis pastāvīgais Zviedrijas iedzīvotājs.

Zviedrijas materiālajās tiesībās nav iekļauti laulāto atšķiršanas un laulību anulēšanas institūti, un nav vispārēji piemērojamu tiesību kolīziju normu, kas varētu būt piemērojamas šādos gadījumos. Attiecībā uz Ziemeļvalstīm Rīkojuma par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību 9. iedaļā ir noteikts, ka laulāto atšķiršanas gadījumos tiesa piemēro savas valsts tiesību aktus.

3.6 Laulāto mantiskās attiecības

Laulāto īpašumam piemērojamās tiesības regulē Akts par dažiem starptautiskiem jautājumiem saistībā ar īpašuma attiecībām starp laulātiem vai faktiskiem dzīvesbiedriem. Akta 3. iedaļa ļauj laulātajiem vai pāriem, kas vēlas slēgt laulību, noslēgt rakstisku līgumu, nosakot, ka viņu laulības īpašuma režīms jāregulē tās valsts tiesību aktiem, kurā viens no viņiem ir pastāvīgais iedzīvotājs vai pilsonis līguma noslēgšanas brīdī.

Ja dzīvesbiedri nav noslēguši spēkā esošu līgumu par piemērojamajiem tiesību aktiem, Akta 4. iedaļā ir noteikts, ka ir piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā viņi pēc laulības noslēgšanas dzīvo kā pastāvīgie iedzīvotāji. Ja abi dzīvesbiedri vēlāk kļūst par citas valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem un dzīvo tur ne mazāk kā divus gadus, tiek piemēroti šīs valsts tiesību akti. Bet, ja abi dzīvesbiedri jau ir bijuši pastāvīgi šīs valsts iedzīvotāji laulības laikā vai ja abi ir šīs valsts pilsoņi, sākot ar brīdi, kad viņi kļuva par tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tiek piemēroti šīs valsts tiesību akti.

Akta 5. iedaļā ir noteikts, ka līgums par piemērojamajiem tiesību aktiem ir spēkā tad, ja tas ir atbilstīgs tiesību aktiem, kas piemērojami dzīvesbiedru īpašumam darījuma veikšanas brīdī. Ja līgums par piemērojamajiem tiesību aktiem ir noslēgts pirms kāzām, tas ir spēkā, ja atbilst tiesību aktiem, kas kļūst piemērojami, pusēm slēdzot laulību. Līgums par piemērojamajiem tiesību aktiem ir spēkā pēc formas, ja tas atbilst tās valsts tiesību aktu formālajām prasībām, kurā dzīvesbiedri ir pastāvīgie iedzīvotāji.

Ziemeļvalstu gadījumiem Rīkojumā par dažām starptautiskām tiesiskām attiecībām saistībā ar laulību, adopciju un aizbildnību ir iekļauti īpaši noteikumi.

3.7 Testamenti un mantojums

Jautājumu par tiesību normu kolīziju attiecībā uz testamentiem un mantojuma tiesībām regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi. Šīs regulas noteikumi par tiesību kolīziju ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai pastāv starptautiska saikne ar dalībvalsti vai jebkādu citu valsti.

Tomēr uz testamenta spēkā esamību pēc formas attiecas īpaši noteikumi Akta par mantošanas tiesībām starptautiskās situācijās 2. nodaļas 3. iedaļā (Lagen (2015: 417) om arv i internationella situationer), kas iekļauj valsts tiesību aktos Hāgas 1961. gada Konvenciju par kolīzijas normām attiecībā uz testamentārām klauzulām. Testamentu uzskata par spēkā esošu pēc formas, ja tā forma atbilst tiesību normām, kas ir spēkā vietā, kur testators to sastādīja, vai arī vietā, kurā testators bija pastāvīgais iedzīvotājs, vai vietā, kur testators bija pilsonis tad, kad testaments tika sastādīts vai arī nāves brīdī. Darījums, kas saistīts ar nekustamu īpašumu, ir spēkā pēc formas, ja tā forma atbilst tās vietas tiesību aktiem, kurā īpašums atrodas. Tie paši noteikumi attiecas uz testamentu atcelšanu. Atcelšana ir spēkā arī tad, ja tā atbilst jebkuram no tiesību aktiem saskaņā ar nosacījumiem, atbilstoši kuriem testaments bija spēkā pēc formas.

3.8 Nekustamais īpašums

Īpašuma tiesībās noteikumi par tiesību kolīzijām pastāv tikai dažos gadījumos, kas attiecas uz kuģiem un lidmašīnām, finanšu instrumentiem un nelikumīgi izvestiem kultūras priekšmetiem, kā arī dažās situācijās, kuras regulē Ziemeļvalstu Maksātnespējas konvencija un Maksātnespējas regula.

Īpašuma tiesību ietvaros ietekme uz kustamas vai nekustamas mantas iegādi vai hipotēku, piemēram, ir jānosaka saskaņā ar tās valsts tiesību normām, kurā īpašums atrodas iegādes vai ieķīlāšanas brīdī. Šie tiesību akti nosaka jebkuru īpašuma tiesību raksturu, kā īpašuma tiesības tiek iegūtas vai zaudētas, kādas formālas prasības ir iespējamas un kādas tiesības dod īpašuma tiesības attiecībā pret trešām personām.

Attiecībā uz ārvalstu nodrošinājuma tiesībām judikatūrā ir noteikts, ka gadījumā, ja brīdī, kad radās nodrošinājuma tiesības, pārdevējs zināja, ka īpašums jānogādā Zviedrijā un nodrošinājuma tiesības nebija spēkā Zviedrijā, pārdevējam bija jāsaņem nodrošinājums, kas atbilstu Zviedrijas tiesību normu prasībām. Turklāt ārvalstu nodrošinājuma tiesības nav jāuzskata par spēkā esošām, ja ir pagājis laika posms kopš brīža, kad īpašums tika ievests Zviedrijā. Uzskata, ka ārvalstu kreditoram ir bijis laiks iegūt jaunu nodrošinājumu vai atgūt parādu.

3.9 Maksātnespēja

Zviedrijas tiesību akti ir jāpiemēro Zviedrijas maksātnespējas procesam un citiem maksātnespējas jautājumiem, piemēram, nosacījumiem lietas ierosināšanai.

Lietās, kur iesaistīta cita Ziemeļvalsts, pastāv īpaši noteikumi, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus, kas pamatojas uz 1933. gada Ziemeļvalstu Maksātnespējas konvenciju un kuri tika iekļauti Zviedrijas tiesību normās ar 1981. gadā pieņemtu tiesību aktu. Tomēr attiecībā uz Somiju tiek piemērota Maksātnespējas regula (skat. turpmāk), un attiecībā uz Islandi darbojas iepriekšējā 1934. gada regulējuma noteikumi. Vispārējais Ziemeļvalstu Maksātnespējas konvencijas noteikums ir tāds, ka maksātnespējas process līgumslēdzējas valstī attiecas uz parādnieka īpašumu, kurš atrodas citā līgumslēdzējas valstī. Jautājumus, piemēram, par parādnieka tiesībām kontrolēt savu īpašumu un par to, kas jāiekļauj maksātnespējīgā parādnieka mantā, kopumā regulē tās valsts tiesību akti, kurā notiek maksātnespējas process.

Maksātnespējas regulā ir īpaši noteikumi lietām, kurās ir iesaistītas citas ES dalībvalstis.


Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 13/04/2018