Other material

  • Directive Articles
    Unfair Contract Terms Directive, Article 1
  • Headnote

    Civillietu departamenta prakses apkopojums par patērētāju aizsardzības tiesībām (2014.–2021. augusts)

    Latvijas Republikas Augstākā tiesa

    The summary contains excerpts from judgements adopted by the Civil Cases Department of the Supreme Court as well as the Court of Justice of the European Union in the time period from 2014 to August 2021. The summary also contains the excerpts from two judgements adopted in 2021 relating to unfair contract terms and consumer credit.

  • General Note
  • Full text

    PATĒRĒTĀJU TIESĪBU AIZSARDZĪBA

    Senāta Civillietu departamenta prakses apkopojums

    (2014.–2021. augusts)

    Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa

    2021.

    Satura rādītājs

    IEVADS 3

    SENĀTA CIVILLIETU DEPARTAMENTA UN EIROPAS SAVIENĪBAS TIESAS ATZIŅAS 4

    1. Procesuālo normu piemērošana strīdos, kur viena puse ir patērētājs 4

    2. Tiesas ex officio pienākums vērtēt ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumus 6

    3. Tiesas pilnvaras, konstatējot netaisnīgu līguma noteikumu 8

    4. Līguma noteikumu novērtējums 12

    4.1. Līgumsods 12

    4.2. Nokavējuma procenti 12

    4.3. Netaisnīgi līguma noteikumi: piemēri 13

    5. Līguma noteikumi, kas nav atzīstami par netaisnīgiem: piemēri 13

    5.1. Aizdevuma līguma pamatsumma 13

    5.2. Procentu maksājumi 14

    5.3. Līgumsods 14

    5.4. Līguma izbeigšana 14

    5.5. Atbildība par līzinga līguma pārkāpumu 15

    6. Neapspriesti līguma noteikumi / Līguma noteikuma saprotamība 15

    6.1. Līgumsods 19

    6.2. Nesalasāms līguma teksts 19

    7. Līgumslēdzēju pušu tiesiskā līdzsvarotība 19

    7.1. Līgumsods 20

    7.2. Nokavējuma procenti 21

    7.3. Patērētāja klusēšanas iztulkojums 21

    7.4. Komersanta paziņojums par distances līguma atcelšanu 21

    7.5. Atkāpšanās no ilgtermiņa aizdevuma līguma 22

    8. Patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērošana dažādiem strīdiem 22

    8.1. Patērētāju tiesību regulējuma piemērošana 22

    8.2. Līguma mērķis – saimnieciskā darbība 22

    8.3. Strīdi, kuriem piemēro patērētāju tiesību normas 23

    8.4. Strīdi, kuriem nepiemēro patērētāju tiesību normas 25

    9. Patērētāja pienākumi 26

    IZMANTOTIE TIESU NOLĒMUMI 27

    Senāta nolēmumi 27

    Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi 29

    Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi 31

    IEVADS

    Šajā tiesu prakses apkopojumā iekļauta Senāta Civillietu departamenta prakse patērētāju tiesību aizsardzības jomā laika posmā no 2014. gada janvāra līdz 2021. gada augustam. Apkopojums papildināts ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām, kas attiecas uz Senāta nolēmumos izskatītajiem tiesību jautājamiem. Lai precizētu tiesu atziņas, kā arī lai izprastu tās kontekstā ar konkrēto lietu apstākļiem, aicinām skatīt tiesu nolēmumu pilno tekstu.

    Apkopojumā sistematizētas Senāta atziņas saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzības jautājumiem, kas bijuši nozīmīgi tiesā izskatītajās lietās, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra attiecīgajos jautājumos (Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu citāti ierāmēti): 1) procesuālo normu piemērošana strīdos, kur viena puse ir patērētājs; 2) tiesas pienākums vērtēt ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumus; 3) tiesas pilnvaras, konstatējot netaisnīgu līguma noteikumu; 4) līguma noteikumu novērtējums; 5) netaisnīgu līguma noteikumu piemēri; 6) piemēri līguma noteikumiem, kas nav atzīstami par netaisnīgiem; neapspriesti līguma noteikumi un līguma noteikuma saprotamība; 7) līgumslēdzēju pušu tiesiskā līdzsvarotība; 8) patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērošana dažādiem strīdiem; 9) patērētāja pienākumi.

    SENĀTA CIVILLIETU DEPARTAMENTA UN EIROPAS SAVIENĪBAS TIESAS ATZIŅAS

    1. Procesuālo normu piemērošana strīdos, kur viena puse ir patērētājs

    Lai gan civilprocess pamatā balstās uz sacīkstes principu, tomēr no tā pastāv izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem ir judikatūrā stabili nostiprinātā atziņa par tiesas pienākumu ex officio pārbaudīt iespējamo patērētāja tiesību pārkāpumu (Senāta 2015. gada 11. septembra spriedums lietā Nr. SKC 175/2015 (C32202710), 8. punkts).

    Pārbaudot līguma noteikumu atbilstību Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām, tiesa nav atbrīvota no pienākuma ievērot civilprocesa principus (Civilprocesa likuma 8., 9., 10. pants), Civilprocesa likumā noteikto lietas iztiesāšanas (Civillikuma 21. nodaļa), pierādījumu novērtēšanas (Civillikuma 97. pants) kārtību, kā arī sprieduma pamatošanas noteikumus (Civillikuma 193. panta piektā daļa) (Senāta 2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7.3. punkts).

    Sacīkstes princips

    Īstenojot Savienības tiesības, valsts tiesai arī ir jāievēro prasības par personu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas izriet no Savienības tiesībām un ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Viena no šīm prasībām ir sacīkstes princips, kas ir daļa no tiesībām uz aizstāvību un kas tiesai ir jāievēro, it īpaši gadījumā, kad tā izskata lietu pēc pamata, kuru tā ir izvirzījusi pēc savas ierosmes. Nolūkā izpildīt prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki būtu iepazinušies un varētu diskutēt par tiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas noteiks tiesvedības iznākumu (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88, 27., 29. un 30. punkts).

    Sacīkstes princips parasti tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi līguma noteikuma negodīgumu, paredz pienākumu informēt lietas dalībniekus un dot tiem iespēju atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo noteikumu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 52. punkts; 2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88, 31. punkts).

    Efektivitātes un līdzvērtības princips

    Procesuālo noteikumu saskaņošanas neesamības gadījumā prasības pieteikuma procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par to, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 4. jūnija spriedums lietā „Faber”, C 497/13, ECLI:EU:C:2015:357, 37. punkts).

    Runājot par efektivitātes principu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviena situācija, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 5. decembra spriedums lietā „Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León”, C‑413/12, EU:C:2013:800, 34. punkts).

    Efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, lai pilnībā kompensētu attiecīgā patērētāja absolūto pasivitāti (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā „Asturcom Telecomunicaciones”, C 40/08, ECLI:EU:C:2009:615, 47. punkts).

    Visām personām, kuru tiesības, kas garantētas ar Savienības tiesībām, var tikt pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tas attiecas ne tikai uz patērētājiem, kas apgalvo, ka tiem ir kaitējis ar komersantu noslēgta līguma negodīgs noteikums, bet arī uz komersantu (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedums lietā „Biuro podróży „Partner”, C 119/15, ECLI:EU:C:2016:987, 27. punkts).

    Līdzvērtības princips prasa, lai valsts tiesa, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt Eiropas Savienības direktīvas 1999/44/EK piemērošanas jomā, tiklīdz tai ir šajā ziņā nepieciešamie tiesību un faktiskie apstākļi vai tā tos var iegūt, pieprasot skaidrojumu, pārbaudītu, vai pircēju var kvalificēt kā patērētāju pat tad, ja viņš nav tieši norādījis uz šādu statusu (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 4. jūnija spriedums lietā Faber, C 497/13, ECLI:EU:C:2015:357, 46. punkts).

    Procesuālo normu piemērošana, ņemot vērā procesuālo tiesību principus

    Ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās. Šajā ziņā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un efektīva procesa norise (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 17. jūlija spriedums lietā „Sánchez Morcillo un Abril García”, C 169/14, EU:C:2014:2099, 34. punkts).

    Procesa īpatnību nozīme

    Starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju atbilstoši valsts tiesībām noritošo tiesvedību īpašās iezīmes nedrīkst būt faktors, kas var ietekmēt saskaņā ar Direktīvas 93/13/EEK normām nodrošināto tiesisko aizsardzību (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 10. septembra spriedums lietā „Kušionová”, C-34/13, ECLI:EU:C:2014:2189, 53. punkts).

    Termiņš prasības celšanai

    Saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās noteiktības interesēs, ir saderīga ar Savienības tiesībām. Proti, šādi termiņi nevar padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā „Asturcom Telecomunicaciones”, C 40/08, ECLI:EU:C:2009:615, 41. punkts).

    Paredzētajam termiņam pēc būtības ir jābūt pietiekamam, lai ieinteresētās personas varētu sagatavot un iesniegt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 29. oktobra spiedums lietā „BBVA”, C‑8/14, ECLI:EU:C:2015:731, 29. punkts).

    Spriedumu piespiedu izpilde

    Savienības tiesībās nav saskaņoti valstu piespiedu izpildes mehānismi, šādi noteikumi ir nosakāmi katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas regulē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 10. septembra spriedums lietā „Kušionová”, C-34/13, ECLI:EU:C:2014:2189, 50. punkts).

    Direktīvā 93/13/EEK paredzētās aizsardzības efektivitāti var apdraudēt tāda procesuālo tiesību sistēma, kur tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurā patērētājs ir cēlis iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, nav iespējas veikt pagaidu pasākumus, lai apturētu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru vai to izbeigtu, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 14. marta spriedums lietā „Aziz”, C 415/11, ECLI:EU:C:2013:164, 59. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, pirmkārt, ka mājokļa zaudēšana ir viens no būtiskākajiem kaitējumiem tiesībām uz mājokļa neaizskaramību un, otrkārt, ka ikvienai personai, kurai pastāv iespēja ciest šo kaitējumu, principā ir jābūt iespējai izvērtēt šī pasākuma samērīgumu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 25. jūlija spriedums lietā „Rousk v. Sweden”, iesnieguma Nr. 27183/04, 137. punkts; 2008. gada 13. maija spriedums lietā „McCann v. United Kingdom”, iesnieguma Nr. 19009/04, 50. punkts).

    2. Tiesas ex officio pienākums vērtēt ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumus

    No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta vienpadsmitās daļas izriet, ka līguma noteikumu taisnīgums tiesai ir jāvērtē pēc savas ierosmes (2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7.2. punkts; 2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 80/2014 (C16060711), 8.2. punkts).

    Vēl jo vairāk, tiesai ir pienākums izvērtēt strīda puses, kas atzīstama par patērētāju, apsvērumu pamatotību, ja tā atsaucas uz Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu pārkāpumiem (Senāta 2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 308/2016 (C30668111), 8. punkts).

    Tiesai ir pienākums izvērtēt līguma, kas noslēgts ar patērētāju, noteikumu atbilstību labticīguma prasībām un tos nepiemērot, ja šādi noteikumi ir netaisnīgi no patērētāju tiesību viedokļa neatkarīgi no tā, vai patērētājs cēlis kādus konkrētus iebildumus (Senāta 2017. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKC SKC 99/2017 (C12172813), 5.1. punkts; 2016. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 241/2016 (C31340413), 4.1. punkts; 2016. gada 6. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 248/2016 (C33397113), 7. punkts; 2016. gada 16. februāra spriedums lietā Nr. SKC 75/2016 (C24083312), 8. punkts; 2015. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 181/2015 (C33257709), 8. punkts).

    Šāda pārbaude tiesai jāveic pēc savas ierosmes neatkarīgi no tā, vai strīdā patērētājs uz šādiem apsvērumiem norāda vai nenorāda (Senāta 2016. gada 18. maija spriedums lietā Nr. SKC 225/2016 (C20292813), 5.3. punkts; 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 220/2015 (C32349411), 8.2. punkts).

    Tam, ka prasības pieteikums nesatur atsauci uz Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, nav nozīmes. Tiesai saistoši ir faktiskie apstākļi, ar kuriem prasītājs pamatojis savu prasījumu, un šo faktisko apstākļu juridiskā kvalifikācija, proti, noteiktas tiesību normas piemērošana ir tiesas kompetencē (Senāta 2015. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. SKC 240/2015 (C28286110), 13. punkts).

    Tiesai ir pienākums, ja uz to norādījis patērētājs, pārbaudīt, vai uz strīdu ir attiecināmas Komerclikuma normas, kas regulē trīs gadu prasības noilgumu (Senāta 2017. gada 24. marta spriedums lietā Nr. SKC 58/2017 (C16079513), 7. punkts).

    Jautājumu par līgumslēdzēju pušu tiesisko vienlīdzību, kā arī to, vai līguma noteikumi nav atzīstami par netaisnīgiem minētā likuma izpratnē, tiesa pēc savas iniciatīvas izvērtē ne vien tad, kad iebildumus attiecībā par līguma noteikumiem ir izteicis galvenais parādnieks – patērētājs, bet arī šādas starp ražotāju, pārdevēju, pakalpojuma sniedzēju un patērētāju noslēgtas saistības nodrošinātāji – galvinieks un/vai ķīlas devējs (Senāta 2018. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. SKC 197/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1217.C29390615.1.S), 7.7. punkts; 2017. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 204/2017 (C12143212), 7. punkts).

    Ja nav konstatēts, ka līguma noslēgšana pati par sevi rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās patērētāja un pakalpojuma sniedzēja attiecībās, nevar tikt vērtēta arī līguma noteikuma neatbilstība labticīguma prasībām (Senāta 2019. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. SKC 10/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0204.C31416411.2.S), 7.3. punkts).

    Ja aizņēmuma līgums noslēgts par nekustamā īpašuma remontu un ja aizņēmējs līgumā paredzētajā termiņā nekustamo īpašumu nav nodevis ekspluatācijā, kas saskaņā ar līgumu devis aizdevējam tiesības nepagarināt aizdevuma atmaksas termiņu, tiesai jāpārliecinās, vai šāds līguma noteikums konkrētajos apstākļos nerada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un vai tas notiek par sliktu patērētājam. Izsniegtās būvatļaujas apstrīdēšana var tikt vērtēts kā objektīvs šķērslis saistības izpildei līgumā noteiktā termiņā (Senāta 2017. gada 30. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 154/2017 (C33439211), 8. punkts).

    Tiesas ex officio pienākums pārbaudīt apstākļus, kas var būt saistīti ar patērētāja tiesību pārkāpumiem, nav attiecināms uz noilgumu kā patstāvīgu pamatu prasības noraidīšanai. Noilgums ir parādnieka materiāltiesisks iebildums, kas izvērtējams tikai tad, ja patērētājs uz to ir norādījis (Senāta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC 292/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1206.C15233015.1.S), 9. punkts). Ja nav tiesību normas, kas paredzētu tiesas pienākumu pēc savas ierosmes vērtēt, vai pret patērētāju vērstajai prasībai nav iestājies noilgums, tad tiesas rīcībā nav ex officio vērtēšanai vajadzīgā juridiskā pamatojuma (Senāta 2019. gada 28. maija spriedums lietā Nr. SKC 181/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0528.C16059216.4.S), 8.2. punkts).

    Līguma noteikumu novērtēšana pēc tiesas ierosmes

    Direktīvā 93/13/EEK paredzētās aizsardzības pilnīga efektivitāte nosaka, lai tiesa, kas pēc savas ierosmes konstatējusi noteikuma negodīgumu, izdarītu visus secinājumus no šā konstatējuma, negaidot, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētā klauzula tiktu atcelta (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 50. punkts; 2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88, 28. punkts).

    Aizsardzība, ko Direktīva 93/13/EEK piešķir patērētājiem, attiecas arī uz gadījumiem, kad patērētājs nav atsaucies uz līguma noteikuma negodīgo raksturu vai nu tādēļ, ka viņš nezina savas tiesības, vai tādēļ, ka no atsaukšanās uz tām viņu ir atturējuši izdevumi, ko radītu prasības izskatīšana tiesā (Eiropas Savienības Tiesas 2002. gada 21. novembra spriedums lietā Cofidis, C-473/00, ECLI:EU:C:2002:705, 34. punkts).

    Tiesai, lai sniegtu novērtējumu par, iespējams, negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek pamatota prasība lietā, kuru tā izskata, ir jāņem vērā visi pārējie līguma noteikumi (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88, 41. punkts).

    Valsts tiesai, kurā patērētājs ir cēlis prasību konstatēt līguma, ko viņš noslēdzis ar pārdevēju vai piegādātāju, dažu noteikumu negodīgumu, nav pēc savas ierosmes atsevišķi jāizvērtē visi pārējie līguma noteikumi, kurus patērētājs nav apstrīdējis, lai pārbaudītu, vai tos var uzskatīt par negodīgiem, bet tikai tie, kas saistīti ar strīda priekšmetu, kādu noteikušas puses, ja valsts tiesas rīcībā ir šajā ziņā nepieciešamie tiesiskie un faktiskie apstākļi, kuri vajadzības gadījumā papildināti ar pierādījumu vākšanas pasākumiem (Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 11. marta spriedums lietā „Lintner”, C 511/17, ECLI:EU:C:2020:188, 44. punkts).

    Pierādījumu savākšana pēc tiesas ierosmes

    Tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāveic pierādījumu savākšana, lai noskaidrotu, vai noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst Direktīvas 93/13/EEK piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā pēc savas iniciatīvas jānovērtē šāda noteikuma, iespējams, negodīgais raksturs (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88, 24. punkts; 2010. gada 9. novembra spriedums lietā „VB Pénzügyi Lízing”, C 137/08, ECLI:EU:C:2010:659, 44. punkts).

    Piemērs. Tiesai, kura izskata prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, ir jāizvērtē šķīrējtiesas līguma spēkā neesamība un jāatceļ šis nolēmums, pamatojoties uz to, ka minētais līgums ietver negodīgu noteikumu, pat ja patērētājs ir atsaucies uz šo spēkā neesamību nevis šķīrējtiesas procesā, bet tikai procesā, kurā tiek izskatīta prasība par atcelšanu (Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā “Mostaza Claro”, C 168/05, ECLI:EU:C:2006:675, 39. punkts).

    3. Tiesas pilnvaras, konstatējot netaisnīgu līguma noteikumu

    Konstatējot starp profesionāli un patērētāju noslēgta līguma noteikuma (noteikumu) negodīgumu, tiesa attiecīgo līguma noteikumu nepiemēro vispār (Senāta 2016. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 383/2016 (C30665112), 12. punkts; 2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7.2. punkts), nevis vērtē, kāds būtu līgumsaistību taisnīgāks noregulējums (Senāta 2015. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 206/2015 (C28322210), 10. punkts), izņemot, ja pret līguma noteikuma nepiemērošanu iebilst patērētājs (Senāta 2015. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. SKC 240/2015 (C28286110), 11. punkts).

    Tiesa nevar atzīt līgumā noteikto līgumsodu par netaisnīgu un vienlaikus atzīt, ka līgumsoda pieprasīšana no patērētāju tiesību aizstāvības viedokļa nav atzīstama par pretēju labticīguma prasībām, jo patērētājs savu pienākumu maksāt par pakalpojumiem nav pildījis gadiem ilgi (Senāta 2017. gada 24. marta spriedums lietā Nr. SKC 61/2017 (C27173712), 7.2. punkts).

    Netaisnīga līguma noteikuma nesaistošais raksturs – imperatīvā tiesību norma

    Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Hartas 47. pants attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šīs imperatīvās normas ir piemērojamas attiecībā uz Direktīvas 93/13/EEK īstenošanu (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 10. septembra spriedums lietā „Kušionová”, C-34/13, ECLI:EU:C:2014:2189, 47. punkts).

    Tiesai principā ir saistoši lietas dalībnieku izvirzītie pamati un savi nolēmumi tai arī ir jābalsta uz šiem pamatiem, tomēr tā pēc savas ierosmes var piemērot imperatīvās tiesību normas (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 37.–38. punkts). Noteikums, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājam, ir imperatīva norma, kas, ņemot vērā vienas līguma puses nelabvēlīgāku situāciju, vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko tā nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 9. novembra spriedums lietā „VB Pénzügyi Lízing”, C 137/08, ECLI:EU:C:2010:659, 47. punkts; 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā „Mostaza Claro”, C 168/05, ECLI:EU:C:2006:675, 36. punkts).

    Patērētāja iebildumi pret netaisnīga noteikuma nepiemērošanu

    Tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē līguma noteikumu negodīgais raksturs, tiklīdz tās rīcībā ir šajā sakarā vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums. Ja tiesa šādus noteikumus atzīst par negodīgiem, tā tos nepiemēro, izņemot, kad pret to iebilst patērētājs (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Jőrös”, C 397/11, ECLI:EU:C:2013:340, 41. punkts; 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350, 35. punkts).

    Ja valsts tiesa nospriestu, ka noteikums ir negodīgs, tiesības uz patērētāju efektīvu aizsardzību ietver arī tiesības atteikties atsaukties uz savām tiesībām, un tādējādi valsts tiesai attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā patērētāja paustā griba, ja, apzinoties, ka negodīgais noteikums nav saistošs, patērētājs tomēr norāda, ka viņš iebilst pret to, ka tas tiek ignorēts, tādējādi dodot brīvu un nepārprotamu piekrišanu attiecīgajam noteikumam (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. aprīļa spriedums lietā „Sales Sinués”, C-381/14, ECLI:EU:C:2016:252, 25. punkts).

    Patērētāja pasivitāte var būt pamats piemērot netaisnīgu līguma noteikumu

    Valsts tiesai saskaņā ar Direktīvu 93/13/EEK nav jāizvairās no, iespējams, negodīgu līguma noteikumu piemērošanas, ja patērētājs pēc šīs tiesas norādījuma nevēlas celt prasību par noteikumu negodīgo un nesaistošo raksturu (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350, 33. punkts).

    Piemērs. Efektivitātes principa ievērošana nevarētu nozīmēt, ka tiesai ne tikai būtu jākompensē procesuālais trūkums, ko pieļāvis patērētājs, bet arī būtu pilnībā jāatlīdzina absolūtā pasivitāte, ko demonstrējis attiecīgais patērētājs, kas nepiedalījās šķīrējtiesas procesā un necēla prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, kas līdz ar to kļuvis galīgs (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā „Asturcom Telecomunicaciones”, C 40/08, ECLI:EU:C:2009:615, 47. punkts).

    Ja tiesa atzīst līgumā ar patērētāju pielīgto līgumsodu par netaisnīgu, līgumsodu nevar samazināt, jo šis līguma noteikums nav piemērojams vispār (Senāta 2016. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 277/2016 (C28360509), 4.2. punkts; 2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 80/2014 (C16060711), 8.1. punkts).

    Līgumsoda maksāšanas pienākuma pastāvēšana, neatkarīgi no tā, vai strīdā patērētājs uz šādiem apsvērumiem norāda, vai nenorāda ir pārbaudāma Patērētāju tiesību aizsardzības likuma kā speciālo tiesību normu kontekstā. Netaisnīgs līguma noteikums nav piemērojams, līdz ar to tiesai līgumsoda apmērs Civillikuma 1724.1 panta kontekstā nav jāvērtē (Senāta 2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7.2. punkts).

    Tiesas pienākums novērst netaisnīga līguma noteikuma sekas

    Negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši un nav vajadzīgs, lai patērētājs iepriekš šādus noteikumus būtu apstrīdējis (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350, 28. punkts).

    Tiesa atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām ir kompetenta pēc savas ierosmes atcelt līguma noteikumu, ja tas ir pretrunā sabiedriskai kārtībai vai obligāti piemērojamām tiesību normām, kuru saturs pieļauj šādu rīcību (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 51. punkts).

    Tiesai ir jānosaka visas sekas, kas no attiecīgās klauzulas negodīguma konstatējuma izriet saskaņā ar valsts tiesībām, lai pārliecinātos, ka tā nav saistoša šim patērētājam (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857, 35. punkts; 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā „Asturcom Telecomunicaciones”, C 40/08, ECLI:EU:C:2009:615).

    Tiesai, kas konstatē līguma noteikumu negodīgo raksturu, ir jāizdara visi secinājumi, kas no tā izriet saskaņā ar valsts tiesībām, lai nodrošinātu, ka šis noteikums šim patērētājam nav saistošs, un jāizvērtē, vai attiecīgais līgums var pastāvēt bez negodīgiem noteikumiem (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Jőrös”, C 397/11, ECLI:EU:C:2013:340, 44. punkts; 2012. gada 15. marta spriedums lietā „Pereničová un Perenič”, C 453/10, ECLI:EU:C:2012:144, 30. punkts).

    Tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi noteikuma negodīgumu, ir jāizdara visi secinājumi no šā konstatējuma, negaidot, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētais noteikums tiktu atcelts (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedums lietā „Gutiérrez Naranjo”, apvienotās lietas C 154/15, C 307/15 un C 308/15, ECLI:EU:C:2016:980, 59. punkts; 2015. gada 21. janvāra spriedums lietā „Unicaja Banco un Caixabank”, C 482/13, C 484/13, C 485/13 un C 487/13, EU:C:2015:21, 31. punkts). Līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 65. punkts).

    Mērķis – saglabāt līguma spēkā esamību

    Likumdevēja mērķis Direktīvas 93/13/EEK ietvaros ir radīt līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā, principā saglabājot līguma spēkā esamību kopumā, nevis izbeigt visu to līgumu darbību, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi. Vienas līgumslēdzējas puses situācija nebūtu jāuzskata par noteicošo kritēriju, kas izšķir paša līguma turpmāko likteni, tāpēc tiesa nevar balstīties tikai uz līguma atcelšanas pilnībā iespējami labvēlīgo raksturu no patērētāja viedokļa (Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 15. marta spriedums lietā „Pereničová un Perenič”, C 453/10, ECLI:EU:C:2012:144, 31.–33. punkts).

    Direktīvas 93/13/EEK mērķis ir radīt līdzsvaru starp līgumslēdzējām pusēm, principā saglabājot līguma spēkā esamību kopumā, nevis izbeigt visu to līgumu darbību, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Jőrös”, C 397/11, ECLI:EU:C:2013:340, 46. punkts; 2012. gada 15. marta spriedums lietā „Pereničová un Perenič”, C 453/10, ECLI:EU:C:2012:144, 31. punkts).

    Negodīga noteikuma aizstāšana ar noteikumu, kurš neietver negodīgus noteikumus, ciktāl tā rezultātā līgums var turpināt pastāvēt un turpina būt saistošs pusēm, ir pilnībā pamatota (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 30. aprīļa spriedums lietā „Kásler un Káslerné Rábai”, C-26/13, ECLI:EU:C:2014:282, 81. punkts). Ja nebūtu atļauts aizstāt negodīgu noteikumu ar dispozitīvu tiesību normu, kas paredz tiesai pienākumu pilnībā atcelt līgumu, patērētājam varētu rasties īpaši nelabvēlīgas sekas, kā rezultātā varētu tikt apdraudēta preventīvā iedarbība, kas izriet no līguma atcelšanas (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 30. aprīļa spriedums lietā „Kásler un Káslerné Rábai”, C-26/13, ECLI:EU:C:2014:282, 83. punkts).

    Direktīvas 93/13/EEK 6. panta 1. punkts nepieļauj, pirmkārt, ka valsts tiesa, kura konstatē starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta noteikuma par līgumsodu negodīgumu, samazina patērētājam piemērojamā līgumsoda apmēru un, otrkārt, ka valsts tiesa, piemērojot savas valsts līgumtiesību principus, nomaina minēto noteikumu ar aizstājošu valsts tiesību normu, ja vien, atceļot negodīgo noteikumu, attiecīgais līgums nevar pastāvēt un ja līguma atcelšana kopumā patērētājam rada īpaši nelabvēlīgas sekas (Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 7. novembra spriedums apvienotajās lietās „Kanyeba”, no C‑349/18 līdz C‑351/18, ECLI:EU:C:2019:936, 74. punkts).

    Direktīvā 93/13/EEK nav prasīts, lai valsts tiesa papildus par negodīgu atzītajam noteikumam nepiemērotu arī noteikumus, kas par tādiem nav tikuši atzīti, jo likumdevēja mērķis šīs direktīvas ietvaros ir aizsargāt patērētāju un atjaunot līdzsvaru starp pusēm, nepiemērojot par negodīgiem atzītos noteikumus, taču principā vienlaikus saglabājot citu attiecīgā līguma noteikumu spēkā esamību (Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 29. aprīļa spriedums lietā „Bank BPH”, C 19/20, ECLI:EU:C:2021:341, 72. punkts).

    Direktīvas 93/13/EEK 6. panta 1. punktam ir pretrunā līgumā ietverto negodīgu noteikumu saglabāšana, ja to atcelšanas rezultātā līgums tiktu atzīts par spēkā neesošu pilnībā un ja tiesa uzskata, ka tā rezultātā patērētājam rastos nelabvēlīgas sekas, ja pēdējais minētais nav piekritis šādai saglabāšanai (Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Dziubak”, C 260/18, ECLI:EU:C:2019:819, 68. punkts).

    Līguma atzīšana par spēkā neesošu

    Ar Direktīvu 93/13/EEK nav pretrunā situācija, ka līgums, kurā ir viens vai vairāki negodīgi noteikumi, tiek atzīts par kopumā spēkā neesošu, ja izrādās, ka tādējādi var nodrošināt labāku patērētāja aizsardzību (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Jőrös”, C 397/11, ECLI:EU:C:2013:340, 47. punkts; 2012. gada 15. marta spriedums lietā „Pereničová un Perenič”, C 453/10, ECLI:EU:C:2012:144, 35. punkts).

    Izšķirot civiltiesisko strīdu, tiesai neatkarīgi no Patērētāju tiesību aizsardzības centra pozīcijas ir tiesības patstāvīgi izvērtēt līguma noteikumus pušu tiesiskās vienlīdzības, tai skaitā labticīguma, aspektā (Senāta 2013. gada 12. marta Senāta spriedums lietā Nr. SKC 108/2013 (C39122208), 14. punkts).

    4. Līguma noteikumu novērtējums

    Netaisnīguma izvērtējumam nav pakļaujamas skaidri un saprotami formulētas līguma būtiskās sastāvdaļas, kuras parasti tiek apspriestas, piemēram, par piešķirtā kredīta summas apmēru (Senāta 2016. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 459/2016 (C33417911), 14. punkts).

    Negodīguma novērtējums neattiecas uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, ciktāl šie noteikumi formulēti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā (2020. gada 29. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 9/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0129.C31270915.6.S), 7. punkts).

    4.1. Līgumsods

    Lai izlemtu, vai pielīgtais līgumsods atzīstams par netaisnīgu un tāpēc par spēkā neesošu, tiesas uzdevums ir rūpīgi izvērtēt to proporcionalitātes aspektā, ievērojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. pantā ietverto līgumslēdzēju tiesiskās vienlīdzības principu, kā arī samērīguma kritēriju (Senāta 2016. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 459/2016 (C33417911), 13.2. punkts).

    Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punkts un 5. panta otrās daļas 5. punkts norāda uz tiesas pienākumu vērtēt, vai nav noteikts neproporcionāli liels līgumsods un līguma noteikumi, nostādot patērētāju neizdevīgā stāvoklī, nav pretrunā ar labas ticības principu (Senāta 2016. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC 94/2016 (C31411011), 8.5. punkts; 2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 29/2014 (C32212910), 6.2. punkts).

    Parāda pamatsummas apmērs nav vienīgais kritērijs, pēc kura izvērtējams pieprasītā līgumsoda samērīgums. Tikpat liela nozīme ir laika posmam, par kuru līgumsods aprēķināts, un citiem kritērijiem, piemēram, pārkāpuma radītajām ekonomiskajām sekām (Senāta gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 219/2015 (C33233210), 6. punkts).

    Tiesai jāizvērtē līgumā noteiktā līgumsoda samērīgums un jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai šāda aizdevēja rīcība saskan ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu minētā likuma 5. panta un 6. panta trešās daļas 1.punkta normu kontekstā (Senāta 2015. gada 21. septembra spriedums lietā Nr. SKC 98/2015 (C25041711), 8. punkts).

    4.2. Nokavējuma procenti

    Lemjot jautājumu par kredīta līgumā ietvertās nokavējuma procentu likmes samērīgumu, tiesai nepieciešams ņemt vērā, ka nokavējuma procentu mērķis ir atjaunot tādu mantisko stāvokli, kāds būtu, ja nebūtu noticis tiesību aizskārums, bet nokavējuma procentu būtība nav vērst kādas sankcijas pret parādnieku un sodīt to. Pēc tam tiesai jāvērtē konkrētajā kredīta līgumā ietverto procentu apmēra samērīgums (Senāta 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 149/2015 (C32246910), 9. punkts).

    No Civillikuma 1765. panta otrās daļas vārdiskās jēgas izriet, ka vienīgais izņēmums, kad komercdarījumā noteikto maksājumu kavējuma gadījumā piemēro 6 % pamatlikmi, attiecas uz patērētājiem. Piemēram, pašvaldība nav un nekādos apstākļos arī nevar tikt atzīta par fizisku personu – patērētāju (Senāta 2020. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. SKC 92/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0225.C26197916.8.S), 10. punkts).

    Nokavējuma procentu likmes novērtējums

    Ilgtermiņa līgumos ietverto noteikumu par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ tiesai jāpārbauda, vai pārdevēja vai piegādātāja iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās. Tiesai arī jāizvērtē tiesību normas, kas ir piemērojamas starp pusēm gadījumā, ja attiecīgajā līgumā nav paredzēta nekāda vienošanās, un paredzētais nokavējuma procentu likmes apmērs salīdzinājumā ar likumīgo procentu likmi un kādā mērā, attiecīgais līguma noteikums ietver atkāpi no tām tiesību normām, kuras būtu piemērojamas vienošanās starp pusēm neesamības gadījumā (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 14. marta spriedums lietā „Aziz”, C 415/11, ECLI:EU:C:2013:164, 73.–75. punkts).

    4.3. Netaisnīgi līguma noteikumi: piemēri

    Tiesai spriedumā jānorāda uz konkrētu līguma noteikumu, kuru tā atzīst par nepiemērojamu un netaisnīgu Patērētāju tiesību aizsardzības likuma kontekstā (Senāta 2016. gada 18. maija spriedums lietā Nr. SKC 225/2016 (C20292813), 5.5.1. punkts).

    4.3.1. Līgumsods

    Līguma noteikums ir netaisnīgs, piemēram, tad, ja tas pretēji Civillikuma 1843. pantā noteiktajam paredz samaksāto parāda daļu vispirms ieskaitīt līgumsoda dzēšanai. Šāds līguma noteikums pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam (Senāta 2016. gada 22. novembra spriedums lietā Nr. SKC 279/2016 (C32079407), 7. punkts; 2015. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 241/2015 (C32267811), 7. punkts).

    4.3.2. Nokavējuma procenti

    Ja saskaņā ar aizdevuma līgumu nokavējuma procentu pieaugums galvenā parāda lielumu sasniedz četru mēnešu laikā, tad tiesai jāizvērtē noteikto procentu likmju samērīgums, proti, jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai šāda aizdevēja rīcība saskan ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu (Senāta 2015. gada 20. februāra spriedums lietā Nr. SKC 19/2015 (C28280410), 10.1. punkts).

    5. Līguma noteikumi, kas nav atzīstami par netaisnīgiem: piemēri

    5.1. Aizdevuma līguma pamatsumma

    Kredīta līguma noteikumi attiecībā uz aizdevuma pamatsummu katrā konkrētajā gadījumā ir individuāli, un katrai personai ir iespēja izvēlēties, vai slēgt līgumu par tajā norādīto summu (Senāta 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 220/2015 (C32349411), 7. punkts).

    Aizdevuma pamatsummas atmaksa atteikuma gadījumā

    Pat ja aizdevums kalpo tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādei un tas ir tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam, Direktīva 93/13/EEK neaizliedz arī to, ka patērētājam ir pienākums atmaksāt aizdevuma summu. Direktīva neaizliedz to, ka patērētājam hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā nekavējoties ir jāatmaksā aizdevuma summa, ko viņš ir aizņēmies, kā arī procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei (Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā „Schulte”, C 350/03, ECLI:EU:C:2005:637, 86., 89., 93. punkts).

    5.2. Procentu maksājumi

    Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.1 panta astoņpadsmitās daļas 1. punkts, kas paredz, ka par būtisku līguma pārkāpumu atzīstams kredīta atmaksas vai procentu samaksas maksājumu kavējums, jāsaprot arī maksājuma daļēja samaksa. Nav pamata maksājumu kavēšanu konstatēt tikai tad, kad maksājums netiek veikts pilnā apmērā (Senāta 2015. gada 23. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 122/2015 (C38028911), 8.1. punkts).

    Kredīta līguma maksājumu grafikā kredīta ņēmējam dotā iespēja pirmajā līguma darbības gadā maksāt tikai procentu maksājumus un neveikt kredīta pamatsummas atmaksu ir nevis netaisnīgs, bet tieši pretēji – patērētājam labvēlīgs līguma noteikums (Senāta 2015. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. SKC 227/2015 (C32216310), 9.4. punkts).

    5.3. Līgumsods

    Līgumsoda iekļaušanu līgumā pašu par sevi nevar uzskatīt par netaisnīgu līguma noteikumu (Senāta 2016. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 459/2016 (C33417911), 13.2. punkts, 2014. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 125/2014 (C35046110), 8. punkts).

    Par netaisnīgu nav atzīstams līguma noteikums par līgumsoda iekļaušanu, ja, pirmkārt, tiesa izvērtējusi, ka līgumsods nav nesamērīgs, otrkārt, nevar uzskatīt, ka līgums nav apspriests, ja pakalpojuma sniedzējs ar patērētāju noslēdzis divas papildu vienošanās par kredīta līguma grozījumiem, tādējādi nav strīda, ka līguma saturs viņam bija zināms un apspriests, treškārt, līgumsoda iekļaušanu līgumā pašu par sevi nevar uzskatīt par netaisnīgu līguma noteikumu (Senāta 2014. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 125/2014 (C35046110), 8. punkts).

    Ja līgumā par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, ar kuru patērētājam tiek nodota subsidēta elektronisko sakaru iekārta, noteikts līgumsods kā vienreizējs maksājums par līguma izbeigšanu jebkādu iemeslu dēļ, ir kļūdaini aprēķināto līgumsodu salīdzināt tikai ar summu par elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu, ievērojot, ka līgumsodam nav tikai prevencijas un sodīšanas, bet arī zaudējumu atlīdzināšanas funkcija (Senāta 2016. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 167/2016 (C16047313)).

    Ja uz kredīta līgumu attiecas papildu noteikumi, tiesai jāvērtē, vai patērētājs ir iepazīstināts ar šiem noteikumiem un vai noteikumos ir paredzēts līgumsods, un, ja līgumsods ir noteikts, vai attiecīgais līguma noteikums ir taisnīgs – vai kredīta lietošanas procentu likme ir samērīga, atbilst tirgus situācijai un nenorāda kreditora netaisnas iedzīvošanās uz patērētāja rēķina pazīmes (Senāta 2018. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 63/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0214.C31463711.1.S, 10. punkts).

    5.4. Līguma izbeigšana

    Līguma par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu noteikums, kas paredz, ka jebkura no šī līguma pusēm ir tiesīga vienpusēji lauzt līgumu, par to paziņojot otrai šī līguma pusei ne vēlāk kā vienu kalendāro mēnesi iepriekš, pats par sevi nav netaisnīgs, jo pusēm atvēlētais termiņš ir saprātīgs un piemērojams abiem darījuma dalībniekiem vienādi. Turklāt minētais līguma noteikums darījuma dalībniekiem sniedz iespēju rēķināties un paredzēt savstarpējās darījuma attiecības saprātīgā termiņā (Senāta 2016. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 134/2016 (C30744911), 11. punkts).

    5.5. Atbildība par līzinga līguma pārkāpumu

    Līzinga līguma noteikums, kas līzinga ņēmējam līguma pārkāpuma gadījumā uzliek pienākumu segt līzinga devējam tādēļ radušos izdevumus, nerada būtisku neatbilstību līdzēju tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Šāds noteikums nav atzīstams par pušu tiesiskās vienlīdzības principam neatbilstošu (Senāta 2016. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. SKC 116/2016 (C10100611), 7.1. punkts).

    6. Neapspriesti līguma noteikumi / Līguma noteikuma saprotamība

    Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta piektajā daļā ir ietverta tikai un vienīgi līguma neapspriešanas prezumpcija. Neapspriests līguma noteikums prejudiciāli nevar tikt atzīts par netaisnīgu. Tam nepieciešams nodibināt kādu no minētā panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, kas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam (Senāta 2016. gada 18. maija spriedums lietā Nr. SKC 225/2016 (C20292813), 5.5.1. punkts; 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 149/2015 (C32246910), 9. punkts).

    Lai neapspriestu līguma noteikumu atzītu par netaisnīgu, ir nodibināms kāds no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, kas rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam (Senāta 2016. gada 12. maija spriedums lietā Nr. SKC 57/2016 (C35130212), 6.2. punkts).

    Atzīstot, ka patērētājam, kurš atsaucas uz to, ka līguma noteikumi nav bijuši savstarpēji apspriesti, tomēr bija iespējams izvērtēt darījuma sekas vai izteikt iebildumus par darījuma noteikumiem, tiesai ir jānorāda, uz kādu argumentu un lietā ar pierādījumiem nodibināto faktisko apstākļu pamata tā nonākusi pie šāda secinājuma (Senāta 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 220/2015 (C32349411), 8.2. punkts).

    Tāpat arī tad, ja tiesa atzīst līguma noteikumu par neapspriestu un netaisnīgu, šādam tiesas viedoklim spriedumā ir jādod pamatojums, t.i., jānorāda, uz kādu argumentu un lietā ar pierādījumiem nodibināto faktisko apstākļu pamata tā nonākusi pie secinājuma, ka līguma noteikumi nebija apspriesti (Senāta 2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7.3. punkts).

    Saprotamība ir attiecināma arī uz salasāmību. Tās mērķis ir nepieļaut tā saukto „sīko druku”, kuru patērētājs nevar viegli saprast. Līguma teksts ir sagatavojams vienkāršā valodā gan no satura, gan arī optiskās uztveramības viedokļa. Ja lietota tāda druka, ka patērētājam, neizmantojot speciālas palielināšanas ierīces, ir jāpieliek sevišķas pūles, lai izlasītu līguma noteikumus, tad tiesai jāvērtē, vai tie formulēti vienkāršā un saprotamā valodā un līguma noteikumu iespējamais netaisnīgums (Senāta 2020. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 693/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1215.C30478218.13.S), 7.2.–7.3. punkts; a contrario sal. 2017. gada 17. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 267/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1017.C04332610.1.S 9.3. punktu).

    Savstarpēji neapspriesti privātās pensijas apdrošināšanas līguma noteikumi, kas ļauj apdrošinājuma ņēmējam aprēķināt administratīvās izmaksas un paredzēt atlīdzības summas apmēru, bet apdrošinātājam līgums nepieļauj veikt vienpusējus atskaitījumus pēc saviem ieskatiem, nenostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un nav pretrunā ar labticīguma prasībām (Senāta 2020. gada 29. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 9/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0129.C31270915.6.S), 6.8. punkts).

    Profesionālam apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējam ir visas iespējas noteikt līguma noteikumus precīzi. Ja ar patērētāju noslēgtā transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumā nav norādīts, ka transportlīdzeklim jābūt aprīkotam ar pretaizdzīšanas iekārtām, ņemot vērā Civillikuma 1508. pantu, piemērojams iztulkojums, kurš vismazāk saista parādnieku, un jāņem vērā arī, ka neskaidri un neprecīzi līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam (Senāta 2017. gada 4. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 243/2017 (C30683713), 7. punkts).

    Neskaidri apsaimniekošanas līguma noteikumi attiecībā uz pakalpojuma cenu – apsaimniekošanas ikmēneša maksu – nav pietiekams pakalpojuma sniedzēja prasības par pakalpojuma maksas parādu noraidīšanai. Turklāt neskaidri vai neprecīzi līguma noteikumi atzīstami nevis par spēkā neesošiem, bet gan tulkojami par labu patērētājam (Senāta 2018. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 215/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1011.C33214610.1.S), 9. punkts).

    Neapspriestu noteikumu satura novērtēšana

    Tiesai ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857, 28. punkts; 2013. gada 14. marta spriedums lietā „Aziz”, C 415/11, ECLI:EU:C:2013:164, 69. punkts).

    Piemērs. Ja līgumā iekļauts iepriekš formulēts, atsevišķi neapspriests piegādātāja noteikums, ka visi no līguma izrietošie strīdi tiks izskatīti tiesā, kura ir piekritīgā tiesa piegādātāja juridiskajai adresei, šāds noteikums atbilst visiem kritērijiem, lai to kvalificētu kā negodīgu (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350, 44. punkts; 2000. gada 27. jūnija spriedums lietā „Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, Recueil”, C 240/98 līdz C 244/98, ECLI:EU:C:2000:346, 21.–24. punkts).

    Piemērs. Atsevišķi neapspriests pārdevēja vai piegādātāja vispārējo pārdošanas nosacījumu noteikums, saskaņā ar kuru tiešsaistes tirdzniecības ceļā noslēgtu līgumu ar patērētāju reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, ir negodīgs, ciktāl tas maldina patērētāju, sniedzot viņam kļūdainu priekšstatu, ka līgumam ir piemērojami tikai šīs dalībvalsts tiesību akti, un neinformējot viņu par to, ka viņam saskaņā ar Romas I regulas 6. panta 2. punktu ir arī tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas viņam ir garantēta obligātajās tiesību normās, kuras tiktu piemērotas šī noteikuma neesamības gadījumā, kas tiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 28. jūlija spriedums lietā „Verein für Konsumenteninformation”, C 191/15, ECLI:EU:C:2016:612, 71. punkts).

    Piemērs. Prasība, saskaņā ar kuru līguma noteikumam ir jābūt formulētam vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, nenozīmē, ka aizdevuma līgumā ar patērētāju ietvertajos līguma noteikumos, kuri nav tikuši atsevišķi apspriesti un kuros ir precīzi noteikts patērētājam sedzamās pārvaldības izmaksas un komisijas maksas par aizdevuma izsniegšanu apmērs, aprēķināšanas metode un to iekasēšanas termiņš, ir jāatspoguļo arī visi pakalpojumi, par kuru sniegšanu tiek iekasētas attiecīgās summas (Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Kiss and CIB Bank”, C 621/17, ECLI:EU:C:2019:820, 45.punkts).

    Piemērs. Lai izpildītu prasību par tāda līguma noteikuma pārskatāmību, kurā hipotekārā aizdevuma līguma ietvaros ir noteikta mainīga procentu likme, šim noteikumam ir jābūt ne vien saprotamam no formālā un gramatiskā viedokļa, bet tam arī ir jāļauj vidusmēra patērētājam, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, saprast šīs likmes aprēķina metodes konkrēto darbību un tādējādi, pamatojoties uz precīziem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt iespējami būtisko šāda noteikuma ekonomisko ietekmi uz tā finanšu saistībām. Elementi, kam ir īpaša nozīme vērtējumā, kurš valsts tiesai ir jāveic šajā ziņā, ir, pirmkārt, apstāklis, ka galvenie elementi, kas attiecas uz šīs likmes aprēķinu, ir viegli pieejami ikvienam, kurš vēlas noslēgt hipotekārā aizdevuma līgumu, minētās likmes aprēķina metodes publikācijas dēļ, kā arī, otrkārt, informācijas sniegšana par tā indeksa izmaiņām pagātnē, uz kuru pamatojoties tiek aprēķināta šī pati likme (Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 3. marta spriedums lietā „Gómez del Moral Guasch”, C 125/18, ECLI:EU:C:2020:138, 56. punkts).

    Piemērs. Prasība, lai līguma noteikums būtu sastādīts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, ir saistīta ar nosacījumu, ka kredītlīgumu gadījumā finanšu iestādēm ir jāsniedz aizņēmējiem pietiekama informācija, lai tie varētu pieņemt labi informētus un piesardzīgus lēmumus. Šajā ziņā šī prasība nozīmē, ka noteikums, saskaņā ar kuru aizdevums ir jāatmaksā tajā pašā ārvalsts valūtā, kādā tas ir ticis pielīgts, patērētājam ir jāsaprot ne vien no formālā un gramatiskā viedokļa, bet arī attiecībā uz tā konkrēto nozīmi tādējādi, ka vidusmēra patērētājam, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, ir jāspēj ne vien apzināties tās ārvalsts valūtas vērtības pieauguma vai samazinājuma iespējamību, kurā līgums ir noslēgts, bet arī novērtēt šāda noteikuma iespējami nozīmīgās ekonomiskās sekas attiecībā uz viņa finansiālajām saistībām (Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 20. septembra spriedums lietā „Andriciuc u.c.”, C 186/16, ECLI:EU:C:2017:703, 51. punkts).

    Individuāli neapspriestu noteikumu saprotamības vērtēšana

    Tiesa var novērtēt tāda noteikuma negodīgumu, kas nav ticis individuāli apspriests un kas attiecas uz minētā līguma galveno priekšmetu, pat gadījumos, kad pārdevēji vai piegādātāji šo noteikumu iepriekš ir sagatavojuši vienkāršā un skaidri saprotamā valodā (Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 3. jūnija spriedums lietā „Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid”, C 484/08, ECLI:EU:C:2010:309, 42. punkts).

    Līguma noteikumu skaidrība un saprotamība ir jānovērtē, atsaucoties uz visiem līguma slēgšanas brīdī esošajiem apstākļiem, kā arī uz citiem līguma noteikumiem, neraugoties uz to, ka atsevišķi no šiem noteikumiem ir atzīti vai tiek uzskatīti par negodīgiem un tādēļ valsts likumdevējs tos vēlāk ir atcēlis (Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. septembra spriedums lietā „OTP Bank un OTP Faktoring”, C 51/17, ECLI:EU:C:2018:750, 83. punkts).

    Piemērs. Būtiska nozīme attiecībā uz pārskatāmības prasības ievērošanu ir tam, vai aizdevuma līgumā pārskatāmi ir norādīts procentu likmes grozījumu mehānisma pamatojums un īpašās iezīmes un attiecības starp šo noteikumu un pārējiem līguma noteikumiem par atlīdzību aizdevējam. Šis jautājums tiesai ir jānovērtē, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, tostarp reklāmu un informāciju, ko aizdevējs ir sniedzis, apspriežot aizdevuma līgumu, un ņemot vērā uzmanības līmeni, kādu var sagaidīt no vidusmēra patērētāja, kas ir vidēji informēts, pietiekami uzmanīgs un apdomīgs (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 26. februāra spriedums lietā „Matei”, C 143/13, ECLI:EU:C:2015:127, 75.–76. punkts).

    Piemērs. Prasību par formulējumu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā nevar sašaurināti attiecināt tikai uz līguma noteikuma saprotamību no formālā un gramatikas viedokļa. Noteikuma skaidrība un saprotamība ir jāpārbauda, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, tostarp reklāmu un informāciju, ko aizdevējs ir sniedzis, apspriežot aizdevuma līgumu, un ņemot vērā uzmanības līmeni, kādu var gaidīt no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja (Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma apvienotajās lietās „Caixabank”, C-224/19 un C 259/19 LG, ECLI:EU:C:2020:578, 66. un 68. punkts).

    Pirms līguma noslēgšanas sniegtā informācija

    Pirms līguma noslēgšanas informācija par tā noteikumiem un šī līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata tas izlems, vai viņš vēlas uzņemties komersanta jau iepriekš formulētās saistības (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857, 33. punkts; 2013. gada 21. marta spriedums lietā „RWE Vertrieb”, C 92/11, ECLI:EU:C:2013:180, 44. punkts).

    Atzīstot, ka vispārējā informācija, kuru patērētājs saņēmis pirms līguma noslēgšanas, atbilst prasībām par skaidrību un pārredzamību, kas izriet no minētās Direktīvas 93/13/EEK 5. panta, šis apstāklis pats par sevi neļauj izslēgt [hipotekārā aizdevuma līgumā, kas noslēgts starp banku un patērētāju, iekļautā noteikuma, saskaņā ar kuru pastāvīgajai šķīrējtiesai, kuras lēmumi nav pārsūdzami, piešķir ekskluzīvu kompetenci izšķirt visus strīdus, kas rodas saistībā ar šo līgumu, ņemot vērā visus apstākļus saistībā ar šā līguma noslēgšanu] negodīgo raksturu (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857, 34. punkts).

    Piemērs [lieta par dabasgāzes apgādes uzņēmuma tarifu noteikšanu individuālā tarifa līgumiem pievienotajos Vispārīgajos darījumu noteikumos]. Attiecībā uz patērētājam paziņojamo informāciju šķiet, ka šāds pienākums nebūtu izpildīts, ja patērētājam darītu zināmu minēto izmaksu grozījumu iemeslu un veidu, kā arī tā tiesības izbeigt līgumu, vienkārši norādot uz tiesību akta vai normatīvā akta tekstu, kurā tiek regulētas pušu tiesības un pienākumi, kā tas tiek darīts Vispārīgajos darījumu noteikumos. Patiesībā ir būtiski, lai komersants būtu informējis patērētāju par aplūkojamo normu saturu (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 21. marta spriedums lietā „RWE Vertrieb”, C 92/11, ECLI:EU:C:2013:180, 50. punkts).

    Saprotamību vērtē, ņemot vērā patērētāja informētības līmeni

    Līguma noteikumu pārskatāmība, kas ir paredzēta Direktīvā 93/13/EEK, nedrīkst attiekties tikai uz to saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa. Patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, tāpēc šī pārskatāmības prasība ir jāinterpretē plaši (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 30. aprīļa spriedums lietā „Kásler un Káslerné Rábai”, C-26/13, ECLI:EU:C:2014:282, 71.–72. punkts). Šī situācija viņam liek piekrist komersanta iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 10. septembra spriedums lietā „Kušionová”, C-34/13, ECLI:EU:C:2014:2189, 48. punkts).

    Piemērs. Būtiska nozīme attiecībā uz pārskatāmības prasības ievērošanu ir ne tikai pirms līguma noslēgšanas sniegtajai informācijai par tā noteikumiem, bet arī mehānisma, ar kuru tiek pārņemti aizdevējam atmaksājami maksājumi aizņēmēja pilnīgas darba nespējas gadījumā, īpašo iezīmju izklāstam, kā arī attiecībām starp šo mehānismu un pārējos līguma noteikumos paredzēto mehānismu tādējādi, ka šis patērētājs, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, var paredzēt ekonomiskās sekas, kas viņam no tiem izriet. Tam ir būtiska nozīme tāpēc, ka patērētājs, ņemot vērā šo abu veidu elementus, izlems, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar pārdevēju vai piegādātāju, piekrītot tā jau iepriekš formulētajiem nosacījumiem (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums lietā „Van Hove”, C 96/14, ECLI:EU:C:2015:262, 41. punkts).

    Piemērs. Attiecībā uz novērtējumu, kas jāsniedz par noteikumu, kurš ļauj komersantam vienpusēji mainīt sniedzamo [kopējo] pakalpojumu izmaksas, no Direktīvas 93/13/EEK 3. un 5. panta, kā arī no tās pielikuma 1. punkta j) un l) apakšpunkta un 2. punkta b) un d) apakšpunkta izriet, ka šim nolūkam ir svarīgi zināt, pirmkārt, vai līgumā pārskatāmā veidā ir norādīts sniedzamā pakalpojuma izmaksu maiņas iemesls un veids tā, lai patērētājs uz skaidru un saprotamu kritēriju pamata varētu paredzēt eventuālās šo [kopējo] izmaksu izmaiņas, un, otrkārt, vai patērētājiem ir tiesības izbeigt līgumu gadījumā, ja šīs izmaksas faktiski ir izmainītas (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 21. marta spriedums lietā „RWE Vertrieb”, C 92/11, ECLI:EU:C:2013:180, 49. punkts).

    Pierādīšanas pienākums

    Ja pārdevējs vai piegādātājs apgalvo, ka par standartizētu noteikumu ir bijusi atsevišķa vienošanās, pierādīšanas pienākums ir viņam (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 16. janvāra spriedums lietā „Constructora Principado”, C 226/12, ECLI:EU:C:2014:10, 19. punkts).

    6.1. Līgumsods

    Nevar uzskatīt, ka līguma noteikums par līgumsoda iekļaušanu nav apspriests, ja pakalpojuma sniedzējs ar patērētāju noslēdzis divas papildu vienošanās par kredīta līguma grozījumiem, tādējādi nav strīda, ka līguma saturs viņam bija zināms un apspriests (Senāta 2014. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 125/2014 (C35046110), 8. punkts).

    6.2. Nesalasāms līguma teksts

    Bankas maksājumu kartes lietošanas un apkalpošanas noteikumi, norēķinu konta atvēršanas un apkalpošanas noteikumi un internetbankas izmantošanas un apkalpošanas noteikumi neatbilst likuma prasībai, ka līguma noteikumi formulējami vienkāršā un saprotamā valodā, ja tie ir nesalasāmi, jo nav izlasāmi bez speciālām palielināšanas ierīcēm (Senāta 2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 144/2015 (C33407010)).

    7. Līgumslēdzēju pušu tiesiskā līdzsvarotība

    Pušu līdzsvara nodrošināšana

    Ar Direktīvu 93/13/EEK ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar piegādātāju atrodas vājākā pozīcijā un viņa rīcībā ir mazāk informācijas, kā rezultātā viņš piekrīt piegādātāja iepriekš sagatavotiem noteikumiem, nekādi nevarēdams ietekmēt to saturu (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350, 22. punkts; 2000. gada 27. jūnija spriedums lietā „Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, Recueil”, C 240/98 līdz C 244/98, ECLI:EU:C:2000:346, 25. punkts).

    Nevienlīdzīgu situāciju starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var izlīdzināt tikai ar pozitīvu iejaukšanos no to personu puses, kas pašas nav līguma slēdzējas (Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 9. novembra spriedums lietā „VB Pénzügyi Lízing”, C 137/08, ECLI:EU:C:2010:659, 48. punkts; 2000. gada 27. jūnija spriedums lietā „Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, Recueil”, C 240/98 līdz C 244/98, ECLI:EU:C:2000:346, 27. punkts).

    Tiesas pilnvaras pušu līdzsvara nodrošināšanā

    Tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāizvērtē līguma noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341, 40. punkts; 2012. gada 14. jūnija spriedums lietā Banco Español de Crédito, C 618/10, ECLI:EU:C:2012:349, 42. punkts).

    Tas, vai kāds līguma noteikums rada „ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa var izvērtēt, vai, un attiecīgā gadījumā – kādā mērā, patērētājs, piemērojot līgumu, tiek nostādīts neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857, 27. punkts; 2013. gada 14. marta spriedums lietā „Aziz”, C 415/11, ECLI:EU:C:2013:164, 68. punkts).

    Patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju celtās prasības

    Attiecībā uz prasībām, ko cēlušas personas vai organizācijas, kurām ir leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā, jāņem vērā, ka tās nav vājākā pozīcijā salīdzinājumā ar komersantu (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 5. decembra spriedums lietā „Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León”, C‑413/12, EU:C:2013:800, 49. punkts).

    Prasībai par noteikumu izmantošanas izbeigšanu, ko šāda organizācija ceļ pret komersantu, nav raksturīgs līdzsvara trūkums, kāds pastāv individuālas prasības starp patērētāju un komersantu, kas ar viņu ir noslēdzis līgumu, gadījumā (Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. aprīļa spriedums lietā „Sales Sinués”, C-381/14, ECLI:EU:C:2016:252, 25. punkts).

    7.1. Līgumsods

    Patērētājs, iesaistoties līgumattiecībās ar komersantu, ir īpašā statusā, jo vērtējams kā vājāks darījuma partneris un ir līdz ar to neaizsargātāks, tāpēc likumdevējs ir normatīvi stiprinājis tā pozīciju. Tiesām, vērtējot pret patērētājiem celtās prasības par līgumsoda piedziņu, ir jāņem vērā šis vienas puses īpašais statuss un tiesību aktos attiecībā uz tām ietvertais tiesību aizsardzības regulējums (Senāta 2017. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 99/2017 (C12172813), 5.1. punkts).

    Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 4. punkts un 5. panta otrās daļas 5. punkts norāda uz tiesas pienākumu vērtēt, vai līgumā nav noteikts neproporcionāli liels līgumsods un līguma noteikumi, nostādot patērētāju neizdevīgā stāvoklī, nav pretrunā ar labas ticības principu (Senāta 2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 200/2015 (C32246711), 7.4. punkts).

    Līguma noteikums, ar kuru patērētājs atteicies no savām likumiskajām tiesībām, pie kurām pieder viņa saistību nokārtošana atbilstoši Civillikuma 1843. panta noteikumiem, kas pieļauj procentu prioritāti attiecībā pret pamatparādu, bet nepieļauj līgumsoda prioritāti, nostāda patērētāju neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām (Senāta 2018. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 40/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0126.C30516713.1.S), 10. punkts).

    7.2. Nokavējuma procenti

    Tiesai ir pienākums vērtēt, vai līgumā ietvertie nosacījumi attiecībā uz nokavējuma procentiem atbilst līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principam, ja nokavējuma procenti mēneša laikā sasniedz galvenā parāda summu (Senāta 2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 307/2016 (C29591412), 6.4. punkts).

    7.3. Patērētāja klusēšanas iztulkojums

    Bankas maksājumu kartes līguma noteikums, kas paredz klienta klusēšanas izpausmes tulkojumu situācijā, kad banka piedāvā palielināt kredītlimitu, neliecina par to, ka pakalpojums atbildētājai būtu sniegts, pārkāpjot patērētāja izvēles brīvības un vienlīdzības principu, it īpaši, ja pozīcija par palielināta kredītlimita uzspiešanu atbildētājam kā patērētājam radusies tikai tad, kad banka ir vērsusies tiesā ar prasību par parāda piedziņu (Senāta 2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 411/2016 (C27126812), 7.1. punkts).

    Patērētāja kredītspējas novērtējums

    Kreditoram pirms kredītlīguma noslēgšanas ir jāizvērtē patērētāja kredītspēja, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes. Direktīva 2008/48/EK piešķir kreditoram novērtējuma brīvību noteikt, vai tā rīcībā esošā informācija ir vai nav pietiekama, lai apliecinātu patērētāja kredītspēju, un vai viņam tā ir jāpārbauda, izmantojot citus elementus (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 18. decembra spriedums lietā „CA Consumer Finance SA”, C 449/13, ECLI:EU:C:2014:2464, ECLI:EU:C:2014:2464, 34., 36. punkts).

    Tā kā šāda pienākuma mērķis ir aizsargāt patērētājus no pārmērīgu parādsaistību un maksātnespējas riska, tam šo patērētāju gadījumā ir fundamentāla nozīme (Eiropas Savienības tiesas 2021. gada 10. jūnija spriedums lietā „Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg)”, C 303/20, ECLI:EU:C:2021:479, 29. punkts).

    7.4. Komersanta paziņojums par distances līguma atcelšanu

    Apstāklis, ka komersanta paziņojums par distances līguma (automašīnas nomas rezervācijas) atcelšanu pakalpojuma nepieejamības dēļ tika novirzīts uz prasītāja elektroniskā pasta mēstuļu sadaļu, nevar būt pamats secinājumam par prasītāja nepienācīgu informēšanu (Senāta 2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 119/2015 (C33404611), 8.5. punkts).

    7.5. Atkāpšanās no ilgtermiņa aizdevuma līguma

    Ja ilgtermiņa aizdevuma līgumā ietverts noteikums par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laika posmā dēļ, tiesai pēc savas iniciatīvas it īpaši būtu jāpārbauda, vai pakalpojuma sniedzējs rīkojies atbilstoši līgumu noteikumiem un patērētāju tiesību aizsardzības reglamentējošām normām. Vēl jo vairāk, ja parādnieka saistību izpilde tika nodrošināta ar galvojumu. Izšķiroša nozīme var būt apstāklim, ja aizdevējs nav devis galviniekam iespēju samaksāt kavētos maksājumus galvenā parādnieka vietā, lai novērstu atkāpšanos no aizdevuma līguma un prasījumu par visas aizdevuma summas pirmstermiņa atmaksu (Senāta 2020. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKC 179/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0511.C29390615.5.S), 12. punkts; 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 272/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S), 15.–16. punkts).

    8. Patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērošana dažādiem strīdiem

    8.1. Patērētāju tiesību regulējuma piemērošana

    Tiesai ir pienākums izvērtēt, vai konkrētajam strīdam piemērojamas patērētāju tiesību normas, proti, vai viena no strīda pusēm ir fiziska persona – patērētājs, kuram otra strīda puse sniegusi pakalpojumus tās komercdarbības ietvaros (Senāta 2015. gada 27. novembra spriedums lietā Nr. SKC 260/2015 (C29827110), 8. punkts).

    Kritērijs darījuma atzīšanai par tādu, kas pakļauts patērētāju tiesību tiesiskajam regulējumam, ir līguma subjekts – patērētājs (fiziska persona, kas neizmanto preci vai pakalpojumu saimnieciskās vai profesionālās darbības nodrošināšanai), nevis sniegtā pakalpojuma vai pirkuma veids (Senāta 2015. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. SKC 240/2015 (C28286110), 11. punkts).

    8.2. Līguma mērķis – saimnieciskā darbība

    Ja līguma noslēgšanas mērķis ir saistīts ar kredīta ņēmēja saimniecisko darbību, proti, bankas piešķirtais kredīts nav paredzēts kredīta ņēmēja un viņa ģimenes locekļu primāro interešu nodrošināšanai (mājoklis, izglītība u.tml.), nav pamata piemērot patērētāju tiesību aizsardzības normas (Senāta 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 189/2016 (C04350409), 8. punkts).

    Ja aizdevuma līgumā formulēts aizdevuma izsniegšanas mērķis – uzsākt un attīstīt komercdarbību – un ja aizdevējs ar patērētāju kreditēšanu nenodarbojas, tas liecina, ka līgums slēgts saimnieciskās darbības vajadzībām (Senāta 2020. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 693/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1215.C30478218.13.S), 10.2. punkts).

    Lai atzītu, ka strīdus puse nav patērētājs, tiesai jākonstatē, ka kredīta darījumi veikti saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros. Saimnieciskās darbības konstatēšanas kritēriji ir darījumu ekonomiskā būtība (nekustamie īpašumi iegūti ar nolūku tos vēlāk atsavināt un gūt peļņu), regularitāte (īpašumu pārdošana ir sistemātiska) un apjoms (tiek pārdoti vairāki īpašumi). Turklāt šie kritēriji ir vienlīdz svarīgi, tāpēc darījumus var atzīt par veiktiem saimnieciskās darbības ietvaros tikai tad, ja tie atbilst visiem minētajiem kritērijiem (Senāta 2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 143/2015 (C27191510) 6.3. punkts).

    Ar profesionālo darbību nesaistīti līgumi

    Tikai uz tiem līgumiem, kas ir noslēgti ārpus un nesaistīti ar profesionālo darbību vai tās mērķi un vienīgi ar mērķi apmierināt indivīda privātās patērētāja vajadzības, attiecas minētajā konvencijā paredzētie īpašie noteikumi patērētāju aizsardzības jomā, savukārt gadījumos, kad runa ir par līgumiem, kuru mērķis ir profesionālā darbība, šāda aizsardzība netiek nodrošināta (Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 14. marta spriedums lietā „Česká spořitelna”, C 419/11, ECLI:EU:C:2013:165, 34. punkts).

    Advokāts, kas ar fizisku vai juridisku personu, kuras darbība ietver tās amatu, nodarbošanos vai profesiju, ir noslēdzis līgumu, kas tostarp nav saistīts ar tā biroja darbību, nerīkojas advokāta profesijā un attiecībā pret šo personu ir nelabvēlīgākā situācijā. Šādā gadījumā, pat ja tiktu uzskatīts, ka advokātam ir augsts tehnisko zināšanu līmenis, tas neļauj prezumēt, ka attiecībās ar pārdevēju vai piegādātāju viņš nav vājākā puse (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 3. septembra spriedums lietā „Costea”, C 110/14, ECLI:EU:C:2015:538, 26.–27. punkts).

    Persona, kas ir pakalpojumu izmantotāja, var atsaukties uz patērētāja statusu vienīgi tad, ja šie pakalpojumi tiek izmantoti galvenokārt neprofesionāliem mērķiem, kuru dēļ līgums sākotnēji ticis noslēgts, un šī izmantošana vēlāk nav ieguvusi būtībā profesionālu raksturu. Nedz tas, ka šī persona var kļūt par speciālistu šo pakalpojumu jomā, nedz tās apņemšanās pārstāvēt savas un citu šo pakalpojumu lietotāju tiesības un intereses tai neatņem „patērētāja” statusu Regulas Nr. 44/2001 15. panta izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 25. janvāra sprieduma lietā „Schrems”, C 498/16, ECLI:EU:C:2018:37, 38.–39.punkts).

    Jēdziens „patērētājs” Regulas Nr. 1215/2012 17. un 18. panta izpratnē ir jāinterpretē šauri, balstoties uz šīs personas statusu attiecīgajā līgumā, ņemot vērā tā raksturu un mērķi, nevis pamatojoties uz šīs personas subjektīvo situāciju, jo dažu darbību ietvaros vienu un to pašu personu var uzskatīt par patērētāju, bet citu darbību ietvaros – par komersantu (Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Petruchová”, C‑208/18, ECLI:EU:C:2019:825, 41. punkts; sk. arī 2020. gada 2. aprīļa sprieduma lietā „Reliantco Investment un Reliantco Investment Limassol Sucursala Bucureşti”, C‑500/18, ECLI:EU:C:2020:264, 44.–57. punktu).

    8.3. Strīdi, kuriem piemēro patērētāju tiesību normas

    8.3.1. Apsaimniekošanas līgums

    Dzīvojamās mājas apsaimniekotājs uz līguma pamata sniedz pakalpojumus atbildētājam kā fiziskai personai par tam piederoša nekustamā īpašuma apsaimniekošanu. Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 3. un 4. punktam šādas tiesiskās attiecības ir uzskatāmas par pakalpojumu sniedzēja un patērētāja attiecībām, kuras apspriežamas saskaņā ar minēto likumu (Senāta 2015. gada 11. septembra spriedums lietā Nr. SKC 175/2015 (C32202710), 7. punkts).

    Ja ir noslēgts līgums par komunālā ūdensvada un kanalizācijas lietošanu, vērtējams, vai patērētājam ir tikusi dota iespēja novērtēt pakalpojuma derīgumu un atbilstību un vai tādējādi ir tikusi ievērota patērētāja izvēles brīvība (Senāta 2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 59/2014 (C33321709), 7. punkts).

    9.3.2. Advokātu pakalpojumi

    Ja starp advokātu un fizisku personu, kura nedarbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, ir noslēgts standarta līgums par juridisko palīdzību, uz līgumu par šādu pakalpojumu sniegšanu ir attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas (Senāta 2015. gada 21. augusta lēmums lietā Nr. SKC 2407/2015 (SKC-2407-15), 5.2. punkts).

    Advokātu sniegto pakalpojumu jomā principā pastāv nevienlīdzība starp „klientiem patērētājiem” un advokātiem it īpaši starp tiem esošās informācijas asimetrijas dēļ. Ir jāņem vērā šo pakalpojumu īpašais raksturs un šaubu gadījumā priekšroka ir jādod līguma interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Turklāt no Civillikuma 2305. panta izriet, ka, ja advokāts veicis konkrētas darbības juridiskās palīdzības sniegšanas ietvarā, tad viņam šo darbību apjoms un kvalitāte arī ir jāpierāda, iesniedzot atbilstošus pierādījumus (Senāta 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 316/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C33431717.7.S), 9., 10.2. punkts).

    Advokātu pakalpojumi

    Advokātu sniegto pakalpojumu jomā principā pastāv nevienlīdzība starp „klientiem patērētājiem” un advokātiem, it īpaši starp tiem esošās informācijas asimetrijas dēļ. Advokātiem ir labas zināšanas, kuru patērētājiem parasti nav, proti, patērētājiem var būt grūtības izvērtēt viņiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tādējādi advokāts, kurš savas profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību sniedz juridiskos pakalpojumus fiziskai personai privātos nolūkos, ir „pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13/EEK 2. panta c) punkta izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 15. janvāra spriedums lietā „Šiba”, C 537/13, ECLI:EU:C:2015:14, 23.–24. punkts).

    8.3.3. Brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgums

    [7] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 11. pantā dots tiesiskais regulējums līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs iegūst tiesības uz laiku noteiktā kalendārā gada posmā izmantot nekustamo īpašumu vai tā daļu. Šāds līgums par ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku ir savdabīgs, no dzīvojamās telpas īres līguma atšķirīgs patērētāja līguma paveids (Senāta 2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212), 7. punkts).

    8.4.5. Sportista attīstības un karjeras atbalsta līgums

    Lai noteiktu, vai uz pušu noslēgto līgumu ir attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, noteicošais ir pušu statuss līguma noslēgšanas brīdī, nevis mērķis, kura sasniegšanai tas noslēgts. Personu nav pamata uzskatīt par profesionālu sportistu, ja sportista attīstības un karjeras atbalsta līguma noslēgšanas brīdi tā ir nepilngadīga un vēlas attīstīt savas spējas līdz tādam līmenim, kas nākotnē ļautu tai noslēgt līgumus ar par profesionālās karjeras uzsākšanu. Šādu līgumu nav pamata saistīt ar personas profesionālo darbību (Senāta 2020. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 18/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0116.C28312614.6.S), 7.4. punkts).

    Tiesības noteikt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni

    Saskaņā ar Direktīvas 93/13/EEK divpadsmito apsvērumu valstu tiesību akti negodīgo noteikumu jomā ar to tiek saskaņoti tikai daļēji un minimāli, dalībvalstīm atstājot iespēju, ņemot vērā Līgumu, nodrošināt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva. Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgos noteikumus jomā, uz ko attiecas minētā direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni. Arī atbilstoši Direktīvas 2011/83/ES 13. apsvērumam saskaņā ar Savienības tiesību aktiem dalībvalstis saglabā kompetenci piemērot šīs direktīvas noteikumus nozarēs, kas neietilpst direktīvas darbības jomā. Tostarp dalībvalstis var nolemt paplašināt minētās direktīvas normu piemērojamību juridiskām vai fiziskām personām, kuras nav patērētāji šīs direktīvas izpratnē (Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 2. aprīļa spriedums lietā „Condominio di Milano, via Meda”, C 329/19, ECLI:EU:C:2020:263, 33.–34. punkts).

    8.4. Strīdi, kuriem nepiemēro patērētāju tiesību normas

    8.4.1. Galvojuma līgums, ja tas nav slēgts par patērētāja saistību nodrošināšanu

    Ja fiziskā persona ar galvojuma līgumu ir uzņēmusies pienākumu izpildīt parādnieka, kurš nav atzīstams par patērētāju, saistības, nav iemesla galvinieku atzīt par patērētāju, uz kuru būtu attiecināmas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas (Senāta 2014. gada 30. oktobra lēmums lietā Nr. SPC 32/2014 (C3 12/0144 12), 5.1. punkts).

    Ja galvojuma mērķis tieši saistāms ar galvinieka vai viņa ģimenes locekļu komercdarbības nodrošinājumu, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas uz to nav attiecināmas (Senāta 2017. gada 15. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 213/2017, 8. punkts).

    8.4.2. Dāvinājuma līgums

    Par patērētāju ir atzīstams pircējs, kas kā privātpersona no komersanta iegādājusies nekustamo īpašumu, nevis persona, kas nekustamo īpašumu (preci) ieguvusi no patērētāja (nekustamā īpašuma pircēja), pamatojoties uz dāvinājuma līguma pamata (Senāta 2015. gada 6. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 223/2015 (C29761210), 5.1. punkts).

    8.4.3. Strīdi par vekseli

    No vekseļu būtības izriet, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas uz vekseļtiesiskām saistībām nav attiecināmas (Senāta 2016. gada 19. maija spriedums lietā Nr. SKC 131/2016 (C27141209), 9.2. punkts).

    8.4.4. Aviopasažieru prasījumi

    Aviopārvadātāju un pasažieru savstarpējās tiesiskās attiecības regulē likums „Par aviāciju”, kas ir speciālā tiesību norma un kas noteic procesuālo kārtību, tostarp termiņus pasažieru pretenziju iesniegšanai pārvadātājam sakarā ar lidojuma kavēšanos (Senāta 2016. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 26/2016 (C33304214), 4.1. punkts).

    Izvērtējot aviokompānijas atteikumu prasītājam reģistrēties lidojumam, tiesai jāņem vērā, ka gaisa kuģu pasažieru (patērētāju) tiesību garantēšanai ir izstrādāti speciāli normatīvie akti, kas paredz pasažieru tiesību minimumu konkrētos gadījumos, kādos gaisa pārvadātājs atbild par pasažieriem nodarītajiem zaudējumiem, un šī atbildība ir noteikta tikai kompensācijas veidā vai ar atbalstu (Senāta 2014. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 579/2014 (C33273708), 10. punkts).

    9. Patērētāja pienākumi

    Neskatoties uz plašo tiesību loku, kas patērētājam ļauj iekļauties tirgus apritē un pienācīgi funkcionēt, tam arī ir savs pienākums būt apzinīgam un iegūt visu pieejamo informāciju par pakalpojumu (Senāta 2014. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 579/2014 (C33273708), 11. punkts).

    Patērētājam ir tiesības celt atsevišķu prasību par atsevišķu līguma noteikumu atzīšanu par spēkā neesošu, ciktāl tiesa šajā lietā tos nav vērtējusi ex officio uz patērētāju tiesību iespējamā aizskāruma pamata, tomēr šāda patērētāja rīcība var veicināt lietas izskatīšanas nepamatotu kavēšanu, lai novilcinātu galīgā nolēmuma pieņemšanu, tādējādi aizskarot ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu, konkrēti, uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (Senāta 2015. gada 22. jūlija lēmums lietā Nr. SKC 2334/2015 (C32373012), 7.3. punkts).

    Patērētājam ir jāizrāda iniciatīva līguma satura noskaidrošanā, jo īpaši tad, ja patērētājs atsaucas uz to, ka līgums bijis viņam nesaprotamā valodā, lai gan viņš to parakstījis bez iebildumiem un jautājumiem. Neapspriesti līguma noteikumi, kas, pastāvot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, var tikt atzīti par netaisnīgiem un līdz ar to nepiemērojamiem, nav saistāmi ar Civillikumā regulēto svarīgo maldību. Tas nozīmē, ka patērētāju tiesībās pastāvošais, pakalpojuma sniedzējam uzliktais pierādīšanas pienākums nav sasaistāms ar svarīgas un atvainojamas maldības pierādīšanas pienākumu (Senāta 2019. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 16/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0128.C33462013.1.S), 9. punkts).

    IZMANTOTIE TIESU NOLĒMUMI

    Senāta nolēmumi

    2021. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKC 20/2021 (ECLI:LV:AT:2021:0511.C33590017.28.S)

    2020. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 693/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1215.C30478218.13.S)

    2020. gada 11. maija spriedums lietā Nr. SKC 179/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0511.C29390615.5.S)

    2020. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. SKC 92/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0225.C26197916.8.S)

    2020. gada 29. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 9/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0129.C31270915.6.S)

    2020. gada 16. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 18/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0116.C28312614.6.S)

    2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 316/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C33431717.7.S)

    2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 272/2019 (ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S)

    2019. gada 28. maija spriedums lietā Nr. SKC 181/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0528.C16059216.4.S)

    2019. gada 4. februāra spriedums lietā Nr. SKC 10/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0204.C31416411.2.S)

    2019. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 16/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0128.C33462013.1.S)

    2018. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. SKC 197/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1217.C29390615.1.S)

    2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC 292/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1206.C15233015.1.S)

    2018. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 215/2018 (ECLI:LV:AT:2018:1011.C33214610.1.S)

    2018. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 63/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0214.C31463711.1.S)

    2018. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 40/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0126.C30516713.1.S)

    2017. gada 17. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 267/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1017.C04332610.1.S)

    2017. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 204/2017 (C12143212)

    2017. gada 4. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 243/2017 (C30683713)

    2017. gada 30. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 154/2017 (C33439211)

    2017. gada 24. marta spriedums lietā Nr. SKC 58/2017 (C16079513)

    2017. gada 24. marta spriedums lietā Nr. SKC 61/2017 (C27173712)

    2017. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKC 99/2017 (C12172813)

    2016. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 459/2016 (C33417911)

    2016. gada 15. decembra spriedums lietā Nr. SKC 383/2016 (C30665112)

    2016. gada 22. novembra spriedums lietā Nr. SKC 279/2016 (C32079407)

    2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 307/2016 (C29591412)

    2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 308/2016 (C30668111)

    2016. gada 28. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 411/2016 (C27126812)

    2016. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 26/2016 (C33304214)

    2016. gada 14. septembra spriedums lietā Nr. SKC 116/2016 (C10100611)

    2016. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 241/2016 (C31340413)

    2016. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr. SKC 277/2016 (C28360509)

    2016. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 134/2016 (C30744911)

    2016. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 167/2016 (C16047313)

    2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 189/2016 (C04350409)

    2016. gada 6. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 248/2016 (C33397113)

    2016. gada 19. maija spriedums lietā Nr. SKC 131/2016 (C27141209)

    2016. gada 18. maija spriedums lietā Nr. SKC 225/2016 (C20292813)

    2016. gada 12. maija spriedums lietā Nr. SKC 57/2016 (C35130212)

    2016. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC 94/2016 (C31411011)

    2016. gada 16. februāra spriedums lietā Nr. SKC 75/2016 (C24083312)

    2015. gada 30. decembra spriedums lietā Nr. SKC 241/2015 (C32267811)

    2015. gada 17. decembra spriedums lietā Nr. SKC 240/2015 (C28286110)

    2015. gada 27. novembra spriedums lietā Nr. SKC 260/2015 (C29827110)

    2015. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 181/2015 (C33257709)

    2015. gada 23. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 122/2015 (C38028911)

    2015. gada 21. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 206/2015 (C28322210)

    2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 143/2015 (C27191510)

    2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 144/2015 (C33407010)

    2015. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 200/2015 (C32246711)

    2015. gada 6. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 223/2015 (C29761210)

    2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 220/2015 (C32349411)

    2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 149/2015 (C32246910)

    2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 219/2015 (C33233210)

    2015. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. SKC 119/2015 (C33404611)

    2015. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. SKC 227/2015 (C32216310)

    2015. gada 21. septembra spriedums lietā Nr. SKC 98/2015 (C25041711)

    2015. gada 11. septembra spriedums lietā Nr. SKC 175/2015 (C32202710)

    2015. gada 21. augusta lēmums lietā Nr. SKC 2407/2015 (SKC-2407-15)

    2015. gada 22. jūlija lēmums lietā Nr. SKC 2334/2015 (C32373012)

    2015. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC 18/2015 (C37067212)

    2015. gada 20. februāra spriedums lietā Nr. SKC 19/2015 (C28280410)

    2014. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC 579/2014 (C33273708)

    2014. gada 30. oktobra lēmums lietā Nr. SPC 32/2014 (C3 12/0144 12)

    2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 29/2014 (C32212910)

    2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 80/2014 (C16060711)

    2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC 59/2014 (C33321709)

    2014. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC 125/2014 (C35046110)

    2013. gada 12. marta spriedums lietā Nr. SKC 108/2013 (C39122208)

    Eiropas Savienības Tiesas nolēmumi

    2021. gada 10. jūnija spriedums lietā „Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg)”, C 303/20, ECLI:EU:C:2021:479

    2021. gada 29. aprīļa spriedums lietā „Bank BPH”, C 19/20, ECLI:EU:C:2021:341

    2020. gada 16. jūlija sprieduma apvienotajās lietās „Caixabank”, C-224/19 un C 259/19 LG, ECLI:EU:C:2020:578

    2020. gada 2. aprīļa spriedums lietā „Condominio di Milano, via Meda”, C 329/19, ECLI:EU:C:2020:263

    2020. gada 2. aprīļa sprieduma lietā „Reliantco Investment un Reliantco Investment Limassol Sucursala Bucureşti”, C‑500/18, ECLI:EU:C:2020:264

    2020. gada 11. marta spriedums lietā „Lintner”, C 511/17, ECLI:EU:C:2020:188

    2020. gada 3. marta spriedums lietā „Gómez del Moral Guasch”, C 125/18, ECLI:EU:C:2020:138

    2019. gada 7. novembra spriedums apvienotajās lietās „Kanyeba”, no C‑349/18 līdz C‑351/18, ECLI:EU:C:2019:936

    2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Kiss and CIB Bank”, C 621/17, ECLI:EU:C:2019:820

    2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Petruchová”, C‑208/18, ECLI:EU:C:2019:825

    2019. gada 3. oktobra spriedums lietā „Dziubak”, C 260/18, ECLI:EU:C:2019:819

    2018. gada 20. septembra spriedums lietā „OTP Bank un OTP Faktoring”, C 51/17, ECLI:EU:C:2018:750

    2018. gada 25. janvāra sprieduma lietā „Schrems”, C 498/16, ECLI:EU:C:2018:37

    2017. gada 20. septembra spriedums lietā „Andriciuc u.c.”, C 186/16, ECLI:EU:C:2017:703

    2016. gada 21. decembra spriedums lietā „Gutiérrez Naranjo”, apvienotās lietas C 154/15, C 307/15 un C 308/15, ECLI:EU:C:2016:980

    2016. gada 21. decembra spriedums lietā „Biuro podróży „Partner”, C 119/15, ECLI:EU:C:2016:987

    2016. gada 28. jūlija spriedums lietā „Verein für Konsumenteninformation”, C 191/15, ECLI:EU:C:2016:612

    2016. gada 14. aprīļa spriedums lietā „Sales Sinués”, C-381/14, ECLI:EU:C:2016:252

    2015. gada 29. oktobra spiedums lietā „BBVA”, C‑8/14, ECLI:EU:C:2015:731

    2015. gada 3. septembra spriedums lietā „Costea”, C 110/14, ECLI:EU:C:2015:538

    2015. gada 4. jūnija spriedums lietā „Faber”, C 497/13, ECLI:EU:C:2015:357

    2015. gada 23. aprīļa spriedums lietā „Van Hove”, C 96/14, ECLI:EU:C:2015:262

    2015. gada 26. februāra spriedums lietā „Matei”, C 143/13, ECLI:EU:C:2015:127

    2015. gada 21. janvāra spriedums lietā „Unicaja Banco un Caixabank”, C 482/13, C 484/13, C 485/13 un C 487/13, EU:C:2015:21

    2015. gada 15. janvāra spriedums lietā „Šiba”, C 537/13, ECLI:EU:C:2015:14

    2014. gada 18. decembra spriedums lietā „CA Consumer Finance SA”, C 449/13, ECLI:EU:C:2014:2464

    2014. gada 10. septembra spriedums lietā „Kušionová”, C-34/13, ECLI:EU:C:2014:2189

    2014. gada 30. aprīļa spriedums lietā „Kásler un Káslerné Rábai”, C-26/13, ECLI:EU:C:2014:282

    2014. gada 17. jūlija spriedums lietā „Sánchez Morcillo un Abril García”, C 169/14, EU:C:2014:2099

    2014. gada 3. aprīļa rīkojums lietā „Sebestyén”, C 342/13, ECLI:EU:C:2014:1857

    2014. gada 16. janvāra spriedums lietā „Constructora Principado”, C 226/12, ECLI:EU:C:2014:10

    2013. gada 5. decembra spriedums lietā „Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León”, C‑413/12, EU:C:2013:800

    2013. gada 30. maija spriedums lietā „Asbeek Brusse un de Man Garabito”, C 488/11, ECLI:EU:C:2013:341

    2013. gada 30. maija spriedums lietā „Jőrös”, C 397/11, ECLI:EU:C:2013:340

    2013. gada 21. marta spriedums lietā „RWE Vertrieb”, C 92/11, ECLI:EU:C:2013:180

    2013. gada 14. marta spriedums lietā „Česká spořitelna”, C 419/11, ECLI:EU:C:2013:165

    2013. gada 14. marta spriedums lietā „Aziz”, C 415/11, ECLI:EU:C:2013:164

    2013. gada 21. februāra spriedums lietā „Banif Plus Bank”, C 472/11, ECLI:EU:C:2013:88

    2012. gada 15. marta spriedums lietā „Pereničová un Perenič”, C 453/10, ECLI:EU:C:2012:144

    2010. gada 9. novembra spriedums lietā „VB Pénzügyi Lízing”, C 137/08, ECLI:EU:C:2010:659

    2010. gada 3. jūnija spriedums lietā „Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid”, C 484/08, ECLI:EU:C:2010:309

    2009. gada 4. jūnija spriedums lietā „Pannon”, C 243/08, ECLI:EU:C:2009:350

    2009. gada 6. oktobra spriedums lietā „Asturcom Telecomunicaciones”, C 40/08, ECLI:EU:C:2009:615

    2006. gada 26. oktobra spriedums lietā „Mostaza Claro”, C 168/05, ECLI:EU:C:2006:675

    2005. gada 25. oktobra spriedums lietā „Schulte”, C 350/03, ECLI:EU:C:2005:637

    2000. gada 27. jūnija spriedums lietā „Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, Recueil”, C 240/98 līdz C 244/98, ECLI:EU:C:2000:346

    Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi

    2008. gada 13. maija spriedums lietā „McCann v. United Kingdom”, iesnieguma Nr. 19009/04

    2013. gada 25. jūlija spriedums lietā „Rousk v. Sweden”, iesnieguma Nr. 27183/04