Full text

Līzinga ņēmēja pienākums maksāt līzinga devējam zaudējumus, ja līzinga ņēmēja vainojamas rīcības dēļ līgums tiek izbeigts pirms termiņa

Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Civillietu departamenta
2016. gada 14. septembra
SPRIEDUMS
Lieta Nr. C10100611
SKC–116/2016

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:
tiesnese referente A.Briede
tiesnese A.Čerņavska
tiesnesis N.Salenieks
rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar [pers. A] kasācijas sūdzību par Zemgales apgabaltiesas 2013.gada 21.februāra spriedumu AS „SEB banka” prasībā pret [pers. A] par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa
[1] AS „SEB banka” 2011.gada 14.novembrī cēlusi tiesā prasību pret [pers. A] par parāda piedziņu, norādot šādus apstākļus:
[1.1] SIA „SEB līzings” (iepriekšējais nosaukums SIA „Unilīzings”) kā iznomātāja un [pers. A] kā nomnieks 2006.gada 28.septembrī noslēguši nomas līgumu Nr.F098668, ar kuru iznomātāja atbildētāja uzdevumā iegādājās automašīnu [marka] (turpmāk – nomas priekšmets) 22 033,90 euro vērtībā (neieskaitot PVN) un to nodeva viņa turējumā un lietošanā uz nomas periodu. Nomas priekšmetu atbildētājs saņēmis 2006.gada 29.septembrī, ko apstiprina piegādes apliecinājums;
[1.2] līgumā tika paredzēts, ka nomas priekšmeta lietošanas termiņš ir līdz 2013.gada 25.septembrim un ka atbildētājs ikmēneša nomas maksājumus veic atbilstoši nomas līgumam un maksājumu grafikam katra kalendārā mēneša 25.datumā maksājumu grafikā noteiktajā apmērā, bet par samaksas kavējumu ir jāmaksā nokavējuma līgumsods 0,30 % dienā no kavētā maksājuma apmēra;
[1.3] tā kā atbildētājs neveica līgumā paredzētos maksājumus, iznomātāja 2009.gada 16.aprīlī nosūtīja atbildētājam vēstuli Nr.I04DP-4786 par vienpusēju līguma izbeigšanu, pamatojoties uz līguma 8.2.5.3.punktu, un pieprasīja, lai nomnieks nekavējoties nodod nomas priekšmetu iznomātājas pārstāvim;
[1.4] iznomātāja saskaņā ar līguma 8.4.1.punktā pielīgto tiesību 2009.gada 25.maijā pārdeva nomas priekšmetu par 7825,79 euro (ieskaitot PVN) – par cenu, kas nav zemāka par neatkarīga sertificēta īpašuma vērtētāja 2009.gada 28.aprīlī noteikto piespiedu realizācijas vērtību 6075,66 euro. Ievērojot līguma 8.4.2.punktu, atbildētājam jāsamaksā iznomātājam naudas summa, kas veidojas kā starpība starp summu, ko iznomātājs ieguvis, pārdodot nomas priekšmetu, atlikusī vērtība un nesamaksāto nomas maksājumu summu. Uz nomas priekšmeta pārdošanas brīdi tā atlikusī vērtība bija 16 306,05 euro bez PVN, no kuras atņemta pirkuma maksa 6467,60 euro bez PVN, līdz ar to iznomātājai ir tiesības prasīt no atbildētāja starpību 9838,45 euro, kā arī papildu izdevumus 19,99 euro (līguma 8.4.1.punkts);
[1.5] starp iznomātāju un prasītāju 2009.gada 26.novembrī noslēgts līgums par līzinga prasījumu cesiju, ar kuru prasītājai nodotas iznomātājas prasījuma tiesības pret atbildētāju par no līguma izrietošo saistību 10 536,11 euro jeb 7404,82 LVL izpildi. Minēto summu atbilstoši vēlāk iesniegtajiem prasības precizējumiem un papildinājumiem veido atlikums pēc nomas priekšmeta pārdošanas (bez PVN) 9838,45 euro jeb 6914,50 LVL, nesamaksātais nomas maksājums 649,93 euro jeb 456,77 LVL, nokavējuma līgumsods 27,74 euro jeb 19,50 LVL un citi izdevumi 19,99 euro jeb 14,05 LVL.
Prasība pamatota ar Civillikuma 1716., 1717., 1756., 1759., 1765., 1793., 1801., 1805., 1811., 2141. un 2152.pantu.
[2] Ar Bauskas rajona tiesas 2012.gada 25.oktobra spriedumu prasība apmierināta pilnīgi.
[3] Zemgales apgabaltiesa, izskatot lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību, 2013.gada 21.februārī arī nospriedusi prasību apmierināt – piedzīt no [pers. A] prasītājas labā parādu 7404,82 LVL un tiesas izdevumus 308,55 LVL, kopā 7713,37 LVL, un atzīt AS „SEB banka” tiesības saņemt 6% gadā no neatmaksātās parāda summas līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai), kā arī piedzīt no atbildētāja valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,27 LVL.
Apelācijas instances tiesas spriedumā norādīts tālāk minētais.
[3.1] Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēti un līdz ar to atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai un 430.panta trešajai daļai nav pārbaudāmi pirmās instances tiesas konstatētie fakti, ka: 1) 2006.gada 28.septembrī starp SIA „Unilīzings” kā iznomātāju un [pers. A] kā nomnieku noslēgts nomas līgums, kuram atbilstoši iznomātāja atbildētāja uzdevumā iegādājās nomas priekšmetu (automašīnu [marka]) 22 033,90 euro vērtībā (bez PVN), un nodeva to atbildētāja turējumā un lietošanā uz nomas periodu līdz 2013.gada 25.septembrim; 2) iznomātāja 2009.gada 16.aprīlī vienpusēji atkāpās no nomas līguma un pieprasīja atbildētājam nodot nomas priekšmetu iznomātājai: 3) uz nomas līguma izbeigšanas brīdi atbildētājs bija parādā atlikumu pēc nomas priekšmeta pārdošanas (bez PVN) 9838,45 euro jeb 6914,50 LVL, nesamaksāto nomas maksājumu 649,93 euro jeb 456,77 LVL un nokavējuma līgumsodu 27,74 euro jeb 19,50 LVL; 4) 2009.gada 25.maijā iznomātāja pārdevusi nomas priekšmetu citai personai par 7825,79 euro (ieskaitot PVN 21%).
[3.2] [Pers. A] par netaisnīgu uzskata nomas līguma 8.4.2.punktu, kas noteic, ka iznomātāja vienpusējas atkāpšanās no šī līguma gadījumos saskaņā ar šī līguma 8.2.punkta noteikumiem nomniekam jāsamaksā iznomātājam naudas summa, kas veidojas kā starpība starp summu, ko iznomātājs ieguvis, pārdodot nomas priekšmetu, un nomas priekšmeta atlikušās vērtības un nesamaksāto nomas maksājuma summu.
No atbildētāja pārstāvja paskaidrojumiem izriet, ka minēto līguma punktu [pers. A] ievēroja 2009.gadā, kad saņēma brīdinājumu par šo summu samaksu. Patērētāju tiesību aizsardzības centrā šī noteikuma atzīšanai par netaisnīgu nav vērsies.
[3.3] Ievērojot Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta astoto daļu (redakcijā uz nomas līguma noslēgšanas brīdi), 6.panta trešās daļas 1. un 8.punktu, 5.pantu, secināms, ka, lai atzītu līguma punktu par netaisnīgu, ir jākonstatē vismaz divas pazīmes: 1) līguma noteikumi nav apspriesti; 2) līguma noteikumi ir pretēji labticīguma prasībām un rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līdzēju tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.
[3.4] Piegādes apliecinājumā nomnieks apliecinājis, ka nomas priekšmets ir tam piegādāts saskaņā ar operatīvā līzinga (nomas) līguma noteikumiem. Operatīvā līzinga (nomas) līguma speciālajos noteikumos noteikts, ka nomas perioda beigu datums ir 2013.gada 25.septembris.
Tādējādi, ņemot vērā arī Komerclikuma 463.panta un 467.panta (likuma redakcijā, kas stājās spēkā 2009.gada 21.janvārī) saturu, operatīvais līzings ir ilgtermiņa noma, kas paredz, ka līzinga kompānija nopērk nomnieka izvēlēto automašīnu un iznomā to konkrētam nomniekam uz līzinga periodu, kura laikā nomnieks samaksā tikai daļu no automašīnas sākotnējās vērtības un līzinga termiņam beidzoties, automašīna jāatdod līzinga kompānijai, vai to iespējams atpirkt un iegūt īpašumā.
[3.5] Konkrētajā gadījumā nav pamata secināt, ka nomas līguma 8.4.2.punkts nav apspriests. Atbildētājs ir parakstījis nomas līguma vispārējo noteikumu katru lapu, tostarp, kur apliecināta līguma noteikumu apspriešana. Minēto līguma punktu ir izpratis 2009.gadā, kad saņēmis pieprasījumu par parāda samaksu, kur norādīts, ka nomniekam jāsedz nomas priekšmeta atlikusī vērtība pēc nomas priekšmeta pārdošanas. Atbildētājs nav vērsies ne Patērētāju tiesību aizsardzības centrā ar pretenzijām, ne ar prasību tiesā atzīt konkrēto līguma punktu par netaisnīgu, tādējādi līgumu atzīstot par sev saistošu un prasību par tā izpildīšanu par pamatotu. Līdz ar to nav konstatējamas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešajā daļā noteiktās netaisnīgu līguma noteikumu pazīmes, kā arī būtiskas neatbilstības 5.pantā noteiktajam līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principam.
[3.6] Ievērojot Civillikuma 1587.pantu, atbildētājam ir pienākums izpildīt operatīvā līzinga līguma 8.4.2.punkta noteikumus un saskaņā ar 8.2.punktu jāmaksā 7404,82 LVL, ko veido pamatparāds 6914,50 LVL (atlikums pēc nomas priekšmeta pārdošanas), nomas maksas parāds 456,77 LVL, līgumsods 19,50 LVL un papildu izmaksas 14,05 LVL.
[3.7] Puses līgumā nav paredzējušas, ka līzinga ņēmējam ir tiesības iepazīties ar transportlīdzekļa novērtējumu, izteikt pret to iebildumus, līdzdarboties tā pārdošanā. No lietas materiāliem arī neizriet, ka [pers. A] pēc līzinga objekta atdošanas par šiem jautājumiem vispār būtu interesējies.
[3.8] Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam un 41.pantam no atbildētāja prasītājas labā piedzenami tiesas izdevumi 308,55 LVL, bet valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,27 LVL
[4] [Pers. A] kasācijas sūdzībā lūdz atcelt minēto spriedumu un lietu nodot jaunai izskatīšanai, pamatojoties uz šādiem argumentiem:
[4.1] tiesiskajās attiecībās, kas izriet no 2006.gada 28.septembrī noslēgtā standartizētā tipveida nomas līguma, atbildētājs ir patērētājs, kura tiesības ir pārkāptas. Minētā līguma priekšmets ir automašīnas, kura pieder prasītājai, iznomāšana, tādēļ nevar būt runa par samaksu par automašīnas īpašuma tiesību iegūšanu. Nav taisnīgi prasīt, lai nomnieks kompensētu automašīnas īpašniekam automašīnas vērtības starpību (līguma 8.4.2.punkts). Tiesa ir sajaukusi nomas maksu ar pirkuma maksu;
[4.2] tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 189.panta trešo daļu, jo patvaļīgi izvēlējusies operatīvā līzinga definīciju, kas nav pamatota ar tiesību normu un tādējādi nonākusi pretrunā pašas piemērotajai Komerclikuma 463.panta pirmajā daļā sniegtajai līzinga līguma definīcijai, kas paredz, ka līzinga līgums ir tāds līgums, ar kuru komersants (līzinga devējs) apņemas iegūt īpašumā līzinga ņēmēja izraudzītu lietu no līzinga ņēmēja izraudzītas trešās personas (pārdevēja) un nodrošināt šīs lietas nodošanu līzinga ņēmēja lietošanā, bet līzinga ņēmējs apņemas pieņemt šo lietu un samaksāt nolīgto atlīdzību.
Tulkojot šo normu gramatiski un teleoloģiski, secināms, ka atlīdzība tiek nolīgta par līzinga ņēmējam lietošanā jeb nomā nodotās lietas lietošanu, faktiski šī atlīdzība ir nomas maksa juridiskā izpratnē (Civillikuma 2112.pants), kas novedis pie līguma nepareizas juridiskās kvalifikācijas (nomas līgums ir apzīmēts par operatīvā līzinga līgumu) un līdz ar to atbildētājam nelabvēlīga rezultāta;
[4.3] tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piekto daļu, jo nav konkretizējusi, uz kādiem lietas apstākļiem attiecināma Komerclikuma 463.panta pirmā, otrā un trešā daļa. Savukārt, nesniedzot nomas līguma 8.4.2.punktā paredzētā maksājuma juridisko kvalifikāciju, par ko bija izteikti iebildumi apelācijas sūdzībā, tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 426.panta pirmajā daļā noteiktās lietas izskatīšanas robežas apelācijas instancē;
[4.4] tiesa nepamatoti piemērojusi Komerclikuma 463.panta otro daļu, jo neviens no tajā norādītajiem gadījumiem neatbilst izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem;
[4.5] tiesas secinājumi attiecībā uz līguma noteikumu, tostarp 8.4.2.punkta apspriešanu ir nepamatoti. Tiesa nav ņēmusi vērā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta piekto un sesto daļu, uz kuru norādīja atbildētāja pārstāvis, kā arī to, ka noslēgtais nomas līgums ir standartizēts tipveida līgums, ar kuru nebija iespējams detalizēti iepazīties;
[4.6] tiesa nepamatoti piemēroja Civillikuma 1587.pantu, kas nav saistāms ar atbildētāja kā patērētāja iebildumiem pret nomas priekšmeta vērtības starpības piedziņu. Atbildētājs neapstrīd prasītājas tiesības vispār atkāpties no nomas līguma, bet gan nomas līguma 8.4.2.punktu.

Motīvu daļa
[5] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Civillietu departaments atzīst, ka spriedums atstājams negrozīts.
[6] Civillietu departaments kā nepamatotus noraida kasācijas sūdzības argumentus, kuros, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas, 193.panta piektās daļas, 426.panta pārkāpumu un Komerclikuma 463.panta nepareizu piemērošanu, pausts uzskats, ka starp pusēm noslēgtajā līgumā nolīgtā atlīdzība ir nomas maksa par līzinga ņēmējam lietošanā nodoto lietu un atbildētājam kā nomniekam nav pienākuma automašīnas īpašniekam kompensēt nomas priekšmeta vērtību.
Minētie izteikumi, Civillietu departamenta ieskatā, vedina domāt, ka tās iesniedzējs neizprot vai arī apzināti cenšas sagrozīt starp SIA „Unilīzings” un atbildētāju 2006.gada 28.septembrī noslēgtā līguma būtību.
[6.1] Apelācijas instances tiesa, izvērtējot pirmās instances tiesas nodibinātos un apelācijas sūdzībā neapstrīdētos faktus, kas attiecas uz 2006.gada 28.septembrī starp SIA „Unilīzings” un [pers. A] noslēgtā nomas līguma saturu (būtiskās sastāvdaļas, līdzēju tiesības un saistības, blakus nosacījumus) un salīdzinot tos ar Komerclikuma 463.pantā norādītajām līzinga līguma raksturojošām pazīmēm, atzinusi, ka pušu noslēgtais nomas līgums atbilst līzinga līguma veidam. Civillietu departamentam nav iemesla tiesas secinājumus apšaubīt.
Šajā sakarā norādāms, ka Civillikumā nereglamentētais līzinga līgums (tāpat kā faktorings, franšīze, u.c.) radies ekonomisko attiecību attīstības gaitā un ietver sevī vairāku citu līguma veidu noteikumus (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata.-Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 32.-34.lpp.). Līzingu var raksturot kā konsensuālu atlīdzības līgumu, ar kuru viena puse (līzinga devējs) apsola iegūt īpašuma tiesības uz otras puses (līzinga ņēmēja) izraudzītu lietu (līzinga objektu) un nodot to līzinga ņēmējam lietošanā, pretī saņemot zināmu līzinga maksu (sk. L.Leja. Līzinga izpratne un pielietošana Latvijā un Eiropā (I). Likums un tiesības, Nr.1 (41), 2003.gada janvāris). Kaut arī Komerclikuma D daļa „Komercdarījumi”, kuras XXI sadaļas „Atsevišķu komercdarījumu veidu īpašie noteikumi” 5.nodaļa satur līzinga līgumu reglamentējošas tiesību normas (līzinga līguma definīciju, līguma sekas, līzinga ņēmēja un devēja tiesības un pienākumus), spēkā stājās 2010.gada 1.janvārī un tādēļ šajā lietā tieši nav piemērojama, tomēr, kā atzīst Civillietu departaments, apelācijas instances tiesa bija tiesīga izmantot likumdevēja dotu līzinga līguma legālo definīciju, kas sniedz šī darījuma veida raksturojumu, lai kvalificētu pušu starpā nodibinātās tiesiskās attiecības.
Līzinga līgums ir tāds līgums, ar kuru komersants (līzinga devējs) apņemas iegūt īpašumā līzinga ņēmēja izraudzītu lietu no līzinga ņēmēja izraudzītas trešās personas (pārdevēja) un nodrošināt šīs lietas nodošanu līzinga ņēmēja lietošanā, bet līzinga ņēmējs apņemas pieņemt šo lietu un samaksāt nolīgto atlīdzību (Komerclikuma 463.panta pirmā daļa). Tātad līzinga līgumu nevar identificēt ar kādu atsevišķu Civillikumā noteiktu līguma veidu, jo tas ietver sevī vairāku dažādu līguma veidu – aizdevuma, nomas, dažkārt arī pirkuma līguma elementus. Tas, ka līzinga līguma noteikumi veido kompleksas šī darījuma dalībnieku saistības, kas nav nošķiramas viena no otras, atzīts arī judikatūrā (sk., piemēram, Senāta 2002.gada 27.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-118/2002).
Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, atbildētājs 2006.gada 29.septembrī ar savu parakstu apliecinājis, ka pieņem lietošanā nomas priekšmetu, kas viņam piegādāts saskaņā ar operatīvā līzinga (nomas) līguma Nr.F098668 noteikumiem (lietas 20.lapa). Minētais piegādes apliecinājums nav apstrīdēts.
[6.2] Līzinga devējs, iegādājoties un nododot lietošanā līzinga ņēmēja izraudzītu lietu (nomas priekšmetu), būtībā kreditē līzinga ņēmēju, kura pienākums ir veikt norunātos līzinga maksājumus. Līdz ar to likumsakarīgi, ka līzinga ņēmēja līgumsaistību neizpildes gadījumā (piemēram, ja netiek maksāti līgumā pielīgtie līzinga maksājumi), līzinga devējam ir tiesības uzteikt līgumu un pārņemt līzinga objektu savā faktiskā valdījumā. Nevar uzspiest līzinga devējam turpināt kreditēt līzinga ņēmēju, kurš kavē līzinga maksājumus.
Ja līgums tiek izbeigts pirms termiņa, ir jānotiek savstarpējiem norēķiniem, kā pamatprincipu izmantojot restitūciju – maksimāli atjaunot līdzēju sākotnējo stāvokli, neizslēdzot zaudējumu atlīdzības un līgumsoda pieprasīšanu. Vienas puses vainojamas rīcības dēļ izbeigta līguma gadījumā cietusī puse ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzību un līgumā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, līgumsodu. Līzinga devējam nevar liegt prasīt, lai līzinga ņēmējs atlīdzina visus ar līzinga (nomas) priekšmeta iegādi saistītos izdevumus, kādi līzinga devējam rodas līguma priekšlaicīgas izbeigšanas gadījumā.
Lietā ir nodibināts un netiek apstrīdēts, ka prasītāja 2009.gada 16.aprīlī, izmantojot pielīgtās tiesības, vienpusēji atkāpās no līguma, jo atbildētājs neveica līgumā paredzētos maksājumus par nomas priekšmeta lietošanu. Līdz ar to atbildētājam ir pienākums izpildīt starp pusēm noslēgtā līguma 8.4.2.punktā noteikto un samaksāt arī starpību starp nomas priekšmeta pārdošanas cenu un nomas priekšmeta atlikušās vērtības un nesamaksāto nomas maksājumu summas, kā to pamatoti secinājusi apelācijas instances tiesa. Minētā summa, kā atzīst Civillietu departaments, ir prasītājas zaudējumi, kas tai rodas, ja atbildētāja vainojamas rīcības dēļ līgums tiek izbeigts pirms termiņa.
[7] Nevar būt pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai kasācijas sūdzības argumenti, ka tiesa nav ņēmusi vērā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta piektajā un sestajā daļā noteikto, vērtējot, vai apstrīdētais līguma 8.4.2.punkts ir apspriests, un nepareizi piemērojusi Civillikuma 1587.pantu.
[7.1] Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumam ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem (6.panta pirmā daļa).
Līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam (6.panta trešā daļa).
Novērtējot līguma noteikumus, ņem vērā pārdotās preces vai sniegtā pakalpojuma raksturu, visus apstākļus, kādos līgums noslēgts, kā arī noslēgtā līguma un ar to saistītā līguma noteikumus (6.panta ceturtā daļa).
Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja tas sastādīts iepriekš un līdz ar to patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā noteikuma saturu; īpaši tas attiecas uz iepriekš sagatavotiem tipveida līgumiem (6.panta piektā daļa).
Ja ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu attiecīgi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka savstarpēji apspriesti ir arī pārējie līguma noteikumi (6.panta sestā daļa).
No citēto tiesību normu satura izriet, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta piektajā daļā ir ietverta tikai un vienīgi līguma neapspriešanas prezumpcija. Neapspriests līguma noteikums prejudiciāli nevar tikt atzīts par netaisnīgu. Tam nepieciešams nodibināt kādu no minētā panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, kas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.
Spriedumā iepriekš (6.punktā) norādītais ļauj secināt, ka līzinga līguma noteikums (līguma 8.4.2.punkts), kas līzinga ņēmējam līguma pārkāpuma gadījumā uzliek pienākumu segt līzinga devējam tādēļ radušos izdevumus, nerada būtisku neatbilstību līdzēju tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. To ievērojot, Civillietu departaments uzskata, ka apelācijas instances tiesa pamatoti līguma 8.4.2.punktā ietverto noteikumu nav atzinusi par pušu tiesiskās vienlīdzības principam neatbilstošu – tādu, kas patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.pants).
Šādos apstākļos, kad netiek konstatēts kāds no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešajā daļā norādītajiem pamatiem, kasācijas sūdzībā akcentētajai līguma noteikuma neapspriešanai nav nozīmes un tā pati par sevi nevar būt pamats apstrīdētā noteikuma atzīšanai par netaisnīgu un spēkā neesošu.
[7.2] Konkrētajā gadījumā pušu tiesiskās attiecības ir nodibinātas ar 2006.gada 28.septembrī tiesīgi noslēgtu līgumu (pretējais lietā nav nodibināts), kurā ir reglamentētas arī sekas, ja viens no līdzējiem izmanto pielīgtās atkāpšanās no līguma tiesības. Tādēļ kasācijas sūdzībā izteiktie pārmetumi tiesai par atsaukšanos uz Civillikuma 1587.pantu ir nevietā.

Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 1.punktu, Civillietu departaments
nosprieda
Zemgales apgabaltiesas 2013.gada 21.februāra spriedumu atstāt negrozītu, bet [pers. A] kasācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesību aktu un spriedumu saraksts

Civillikums 1587.pants
Komerclikums 463.panta pirmā daļa
D daļa „Komercdarījumi”, kuras XXI sadaļas „Atsevišķu komercdarījumu veidu īpašie noteikumi” 5.nodaļa [463.-467.p.]
Patērētāju tiesību aizsardzības likums 5.pants
6.panta pirmā,
trešā,
ceturtā,
piektā un
sestā daļa.
Senāta 2002.gada 27.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-118/2002