Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2021.gada 28.decembrī
Senātasenatoru kolēģijašādāsastāvā:
senatore Zane Pētersone,
senatore Anita Čerņavska,
senators Normunds Salenieks
izskatīja rīcības sēdē prasītājas /Nosaukums F/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada 22.janvāra
spriedumu civillietā/Nosaukums F/ prasībā pret /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ par pakalpojuma līgumā paredzētās atlīdzības un līgumsoda piedziņu un
/pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ pretprasībā pret /Nosaukums F/ par līguma punktu atzīšanu par spēkā neesošiem.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Rīgasapgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada 22.janvāraspriedumu noraidīta/Nosaukums F/ prasība pret /pers. C/, /pers. D/ un
/pers. E/ prasības izskatāmajā daļā, t.i., par pakalpojuma līgumā paredzētās atlīdzības 19 600 euro un līgumsoda 12 969,60 euro piedziņu. Tiesa
nosprieda piedzīt no /Nosaukums F/ /pers. C/, /pers. D/ un /pers. E/ labā ar lietas vešanu saistītos izdevumus 950 euro katram un atcelt prasības
nodrošinājumu, kas piemērotsar Rīgas pilsētas Kurzemes rajonatiesas tiesneses 2014.gada 30.septembralēmumu un 2016.gada 26.septembralēmumu.
[2] Prasītāja /Nosaukums F/ iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā. Kasācijas sūdzībā ietverts arī lūgums
izvērtēt nepieciešamību uzdot Eiropas Savienības Tiesaišādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai:
1) vaiPadomes Direktīvas 93/13/EEK (1993.gada 5.aprīlis) par negodīgiemnoteikumiempatērētāju līgumos (turpmāk – Direktīva 93/13) 2.panta
„c” punkts ir jāinterpretētādējādi, ka nepilngadīgā persona, kura noslēdztādu attīstības un karjeras līgumu kā pamatlietāar mērķi kļūt par labiapmaksātu
augstalīmeņa profesionālu /sportistu/ (kas spēlē/sporta veids/ paratlīdzību), ir jāuzskata par„patērētāju”šis normas izpratnē;
2) ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 93/13 5.panta 1.teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šāda līguma noteikumi, kas
paredz pakalpojuma sniedzēja tiesības saņemt atlīdzību, kas aprēķināta kā procents no profesionāla/sportista/ ienākumiempar noteiktu laika periodu,
nav uzskatāmi par formulētiem„vienkāršā, skaidrisaprotamā valodā”tikaitāpēc, kalīguma noslēgšanas brīdī nav zināms, vaifiziskā persona, kas noslēdz
līgumu, kļūs par profesionālu /sportistu/ un kādi būs viņas ienākumi no šīs nodarbošanās;
3) ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 93/13 3.panta 1.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šāda līguma noteikumi, kas
paredz pakalpojuma sniedzēja tiesības saņemt atlīdzību, kas aprēķināta kā procents no profesionāla/sportista/ ienākumiempar noteiktu laika periodu,
tieši nesaistot atlīdzību ar izdevumu apmēru, kas pakalpojumu sniedzējam radušies attīstības un karjeras pakalpojumu sniegšanā, ir uzskatāmi par
noteikumiem, kas „pretēji prasībai pēc godprātības [..] rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek
par sliktu patērētājam”.
Motīvu daļa
[3] Izskatījusi kasācijas sūdzību Senātarīcības sēdē, lai izlemtu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kā to nosaka Civilprocesa likuma
464.panta pirmā daļa, senatoru kolēģijaatzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšanairatsakāma.
[3.1] Civilprocesa likuma 450.pantatrešā daļa paredz, ka kasācijas kārtībā var pārsūdzēt [..] apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa
nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences
robežas.
Latvijā pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instancē izšķiroša nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami
aizsargātas, civillietu pēc būtības caurlūkojot pirmajās divās tiesu instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai
quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo tiesību normu piemērošanas un interpretācijas pareizību, kā arī par procesuālo tiesību normu
pārkāpumiem.
Tiesības iesniegt kasācijas sūdzību nenozīmē obligātu kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uzto norāda Civilprocesalikuma 464.
1pants, kas nosaka
pamatu atteikumamierosināt kasācijas tiesvedību.
Civilprocesa likuma 464.
1panta pirmā daļa paredz, ka tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā
likuma 450.–454.panta prasībām.
Civilprocesalikuma 464.
1panta otrā daļa noteic, ka, ja kasācijas sūdzība formāliatbilst šā panta pirmajā daļā minētajāmprasībāmun ja tiesa, kas
taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusišā likuma 452.panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas
tiesvedību arīšādos gadījumos:
1) kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusiesAugstākās tiesas judikatūra, un pārsūdzētais spriedums tai
atbilst;
2) izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajāspriedumā ietvertais lietas iznākums ir
nepareizs un kaizskatāmajailietaiir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vaitiesību tālākveidošanā.
[3.2] Izvērtējusi kasācijas sūdzību pēc formas un satura, senatoru kolēģija konstatē, ka tajā ir norādes uz materiālo tiesību normu nepareizu
piemērošanu un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, kādēļ kasācijas sūdzībaformāliatbilst Civilprocesalikuma 450.–454.panta prasībām.
Tomēr senatoru kolēģijaatzīst, kair Civilprocesalikuma 464.
1panta otrās daļas 2.punktā norādītais pamatsatteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, jo
kasācijas sūdzībā minētie argumenti nerada acīmredzamu pamatu uzskatīt, ka pārsūdzētajāspriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka
izskatāmajailietaiir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vaitiesību tālākveidošanā.
88.11.68.3 12.05.2022. 13:30 Anonīms sistēmas lietotājs
Turklāt jautājumu par to, vai/pers. C/, slēdzot līgumu ar prasītāju, bija uzskatāms par patērētāju, Senāts jau ir plašianalizējis 2020.gada 16.janvāra
spriedumā šajā lietā. Civilprocesa likuma 476.panta pirmā daļa noteic, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts
tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu no jauna, ir ievērojusi Senāta sniegto tiesību normās ietvertā jēdziena
„patērētājs”iztulkojumu. Līdzar to kasācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata atsākt strīdu par šo jautājumu un Senātam– minēto skaidrojumu sniegt
atkārtoti.
[4] Senatoru kolēģijaatzīst, ka nav nepieciešams uzdot jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.
[4.1] Eiropas Savienības Tiesas kompetence prejudiciālo nolēmumu procedūrā noteikta Līguma par Eiropas Savienību darbību 267.pantā un
skaidrota Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā (sk. šajā jautājumā īpašiEiropas Savienības Tiesas 2021.gada 6.oktobra sprieduma lietā
„Consorzio Italian Management e Catania Multiservizi un Catania Multiservizi”, C-561/19, ECLI:EU:C:2021:799 (turpmāk – spriedums lietā
C-561/19)).
[4.2] Pirmais jautājums par patērētāja statusu pēc būtības atbilst jautājumam, kuru prasītāja jau iepriekšējā kasācijas sūdzībā bija lūgusi Senātu
uzdot Eiropas Savienības Tiesai un kuru Senāts jau ir izlēmis 2020.gada 16.janvāraspriedumā, sniedzotmotivāciju šīlūguma noraidīšanai.
[4.2] Senatoru kolēģija papildus norāda, ka tiesai, kuras nolēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, gadījumos, kad
izskatāmajā lietā tiek ierosināts jautājums saistībā ar Eiropas Savienības tiesībām, nav pienākuma vērsties Eiropas Savienības Tiesā citastarp tad, ja tā
konstatē, ka Eiropas Savienības Tiesa jau ir interpretējusi izskatāmo Eiropas Savienība tiesību normu (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā
C?561/19 33. un 36.punktu).
Eiropas Savienības Tiesa jau ir vērsusi uzmanību, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 169.panta 4.punktu dalībvalstis var atstāt
spēkā vai ieviest stingrākus patērētāju tiesību aizsargpasākumus ar nosacījumu, ka tie ir saderīgiar Līgumiem. Saskaņā ar Direktīvas 93/13 divpadsmito
apsvērumu valstu tiesību akti negodīgo noteikumu jomā ar to tiek saskaņoti tikai daļēji un minimāli, dalībvalstīm atstājot iespēju, ņemot vērā Līgumu,
nodrošināt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva. Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas
8.pantu dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgos noteikumus jomā, uz ko attiecas minētā direktīva, lai nodrošinātu
visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni. Arī atbilstoši Direktīvas 2011/83 13.apsvērumam saskaņā ar Savienības tiesību aktiem dalībvalstis saglabā
kompetenci piemērot šīs direktīvas noteikumus nozarēs, kas neietilpst direktīvas darbības jomā. Tostarp dalībvalstis var nolemt paplašināt minētās
direktīvas normu piemērojamību juridiskām vai fiziskām personām, kuras nav patērētāji šīs direktīvas izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas
2020.gada 2.aprīļa sprieduma lietā „Condominio di Milano,via Meda”, C?329/19, ECLI:EU:C:2020:263, 32.-34.punktu).
Ievērojotminēto, Eiropas Savienības Tiesa ir nolēmusi, ka Direktīvas 93/13 1.panta 1.punkts un 2.panta „b”apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi,
ka tie neliedztādu valsts judikatūru, kurā tiesību akti, ar ko šī direktīva tiek transponēta iekšējās tiesībās, tiek interpretēti tādā veidā, ka tajā ietvertās
patērētāju tiesību aizsardzības normas ir piemērojamasarītādatiesību subjekta noslēgtajamlīgumam, kāds ircondominio Itālijas tiesībās,ar komersantu,
lai gan šāds tiesību subjekts neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020.gada 2.aprīļa sprieduma lietā
„Condominio di Milano,via Meda”, C?329/19, ECLI:EU:C:2020:263, 38.punktu).
Pirmais jautājums, kuru kasācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Senātu uzdot Eiropas Savienības Tiesai, pēc būtības ir atrisināts iepriekšminētajā lietā
C?329/19. Tādējādi secināms, ka principā par šīs normas interpretāciju Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā atrodamas skaidras norādes un attiecīgi
nav apmierināms lūgums vērsties par šīs normas interpretācijuEiropas Savienības Tiesā.
Atbildēmuz prasītājas ierosinātajiem otro un trešo jautājumu nav būtiskas nozīmes konkrētās lietas izšķiršanā, jo, kā jau minēts, dalībvalstīm ir
atstāta iespēja nodrošināt patērētājiemaugstāku aizsardzības līmeniar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā Direktīva 93/13. Turklāt secinājumu par
pušu līguma 6.1.punkta(kopsakarāar 9.1.punktu) negodīgumu apgabaltiesair izdarījusi lietasapstākļu un pierādījumu visaptverošas vērtēšanas rezultātā,
un Senātamnav šaubu par izdarītāsecinājuma pareizību.
[4.3] Ņemot vērā minēto, Senātamšādāsituācijā nav pienākuma vērsties Eiropas Savienības Tiesā.
Rezolutīvā daļa
Ņemot vērā minēto un pamatojoties uzCivilprocesalikuma 464.pantatrešo daļu un 464.
1panta otro daļu, senatoru kolēģija
nolēma:
noraidīt /Nosaukums F/lūgumu par jautājumu uzdošanuEiropas Savienības Tiesai prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai.
Atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Nosaukums F/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada
22.janvāraspriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore Z. Pētersone
Senatore A. Čerņavska
Senators N. Salenieks