Full text

Mantojuma atstājēja saistību izpildīšanas grūtības;

Saistību izpildes neiespējamība kā nepārvaramas varas notikuma izraisītās tiešās sekas

Latvijas Republikas Senāta

Civillietu departamenta

2021.gada 11.maija

SPRIEDUMS

Lieta Nr. C33590017, SKC-20/2021

ECLI:LV:AT:2021:0511.C33590017.28.S

Senāts šādā sastāvā:

senatore referente Mārīte Zāģere,

senatore Ināra Garda,

senatore Zane Pētersone

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar SIA „Nosaukums 1” pārstāves zvērinātas advokātes Sarmītes Bites kasācijas sūdzību, [pers. C] pārstāves zvērinātas advokātes Sandras Slejas kasācijas sūdzību un [pers. B] kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 6.marta spriedumu [pers. B] un [pers. C] prasībā pret SIA „Nosaukums 1” par atsvabināšanu no līguma neizpildes nelabvēlīgām sekām un hipotēkas dzēšanu.

Aprakstošā daļa

[1] SIA „Nosaukums 1” un [pers. A] 2014.gada 12.maijā noslēdza aizdevuma līgumu (turpmāk – aizdevuma līgums), ar kuru [pers. A] izsniegts aizdevums 10 000 EUR, nosakot tā atdošanas termiņu līdz 2015.gada 12.maijam un aizdevuma lietošanas likmi 3,5 % mēnesī (42 % gadā).

No aizdevuma līguma izrietošo saistību nodrošināšanai tajā pašā dienā starp pusēm noslēgts hipotēkas līgums, ar kuru [pers. A] SIA „Nosaukums 1” labā ieķīlāja nekustamos īpašumus „īpašums 1”, un „īpašums 2”.

[Pers. A] 2014.gada 14.maijā mirusi.

SIA „Nosaukums 1” likumā noteiktajā termiņā pieteica kreditora pretenziju [pers. A] mantojuma lietā.

SIA „Nosaukums 1” 2014.gada 27.novembrī nosūtīja [pers. C] un [pers. B] paziņojumu, pieprasot uzsākt no aizdevuma līguma izrietošo saistību izpildi.

Ar 2015.gada 23.aprīlī izsniegto mantojuma apliecību (par tiesībām uz mantojumu pēc likuma) [pers. C] un [pers. B] apstiprināti mantojuma tiesībās uz [pers. A] atstāto mantojumu, katrs uz ½ domājamo daļu.

[Pers. C] un [pers. B] 2015.gada 12.maijā atkārtoti nosūtīta pretenzija par saistību izpildi, kurā norādīts, ka aizdevuma pamatsummas un procentu parāda 4200 EUR nesamaksas gadījumā aizdevēja pārdos ieķīlāto nekustamo īpašumu un sākot no 2015.gada 13.maija atbilstoši aizdevuma līguma 5.1. punktam aprēķinās līgumsodu par procentu maksājumu kavējumu.

Tā kā mantinieki maksājumus neveica, SIA „Nosaukums 1” iesniedza tiesā pieteikumus par saistību izpildes nodrošināšanai ieķīlāto nekustamo īpašumu pārdošanu labprātīgā izsolē tiesas ceļā.

[2] [Pers. B], kura vārdā uz likuma pamata rīkojās likumiskais pārstāvis – tēvs [pers. D], un [pers. C] 2017.gada 28.septembrī cēla tiesā prasību (vēlāk to papildinot) pret SIA „Nosaukums 1”, lūgdami atsvabināt prasītājus no aizdevuma līguma neizpildes nelabvēlīgajām sekām un atbrīvot viņus no pienākuma veikt procentu, līgumsoda un nokavējuma procentu samaksu, atzīstot, ka atbildētājai neatdotā parāda atlikums ir 2160,05 EUR, dzēst [Nosaukums] pagasta zemesgrāmatas nodalījumā nekustamajam īpašumam „īpašums 1”, ierakstīto hipotēku, kā arī piedzīt no atbildētājas prasītāju labā tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.

[2.1] Divas dienas pēc aizdevuma līguma noslēgšanas [pers. A] tika noslepkavota un pie viņas esošie naudas līdzekļi nolaupīti, ko apliecina spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā Nr. 11087075614.

[2.2] SIA „Nosaukums 1” pēc prasītāju apstiprināšanas mantojuma tiesībās pieprasīja parādu samaksāt un uzsāka parāda piedziņu bezstrīdus kārtībā, proti, izsolē tika pārdots nekustamais īpašums „īpašums 2”, piedzinējai izmaksājot 7839,95 EUR.

SIA „Nosaukums 1” 2017.gada 23.janvārī pieprasīja prasītājiem samaksāt atlikušo parādu 10 165 EUR. Prasītāji 2017.gada 18.septembrī saņēma zvērinātas tiesu izpildītājas Sandras Rundeles paziņojumu par pienākumu 10 dienu laikā izpildīt tiesas nolēmumu, no kura izriet, ka parāds ir 13 000 EUR. Savukārt jau 2017.gada 20.septembrī minētā tiesu izpildītāja paziņoja par nekustamā īpašuma „īpašums 1”, izsoli.

[2.3] Atbildētājas rīcība vērtējama kā negodprātīga un pretēja Civillikuma 1.pantā nostiprinātajam labas ticības principam, jo nedz [pers. A], nedz viņas mantinieki aizdevumu nav lietojuši, nauda tika nolaupīta, to atgūt bija iespējams tikai pēc notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās. Saņemdami no kriminālprocesā notiesātajām personām ar tiesas spriedumu piedzīto naudas summu, prasītāji samaksāja parāda atlikušo daļu 2160,05 EUR un aizdevuma lietošanas procentus 680,58 EUR, kurus aprēķināja par laiku no 2014.gada 12.maija līdz 14.maijam un no 2017.gada 30.jūnija līdz 2018.gada 23.martam.

[2.4] Prasītāju mātes slepkavība ir nepārvaramas varas apstāklis, kas dod pamatu viņus atbrīvot no aizdevuma līguma noteikumu pārkāpuma nelabvēlīgām un netaisnīgām sekām.

[2.5] Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 5, 1309., 1657. un 1842.pantu.

[3] Ar Rīgas rajona tiesas tiesneša 2018.gada 4.aprīļa lēmumu apmierināts prasītāju pieteikums par prasības nodrošināšanu, aizliedzot zvērinātai tiesu izpildītājai Sandrai Runtulei nodot SIA „Nosaukums 1” no nekustamā īpašuma „īpašums 1”, pārdošanas izsolē iegūtos naudas līdzekļus.

[4] Ar Rīgas rajona tiesas 2018.gada 1.jūnija spriedumu prasība noraidīta, atcelts prasības nodrošinājums, no prasītājiem atbildētājas labā piedzīti izdevumi advokāta palīdzības samaksai 106,50 EUR no katra, bet valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,64 EUR no katra, norādot turpmāk minēto pamatojumu.

[4.1] Jēdziena „nepārvaramā vara” skaidrojums likumā nav dots, tādēļ uz to var tikt attiecināti gan romiešu tiesībās apzīmētie apstākļi (dabas stihijas, zemestrīces, ūdensplūdus, ugunsgrēkus, kā arī sociālas parādības, kuras cilvēks saviem spēkiem nevar pārvarēt – laupīšanas, sacelšanās, bandītu uzbrukumu postījumus), gan UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principu 7.1.7. pantā ietvertais formulējums, gan Latvijai saistošās ANO 1980.gada 11.aprīļa (Vīnes) Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (turpmāk – Vīnes konvencija) 79.panta 1.punkta formulējums, kā arī tiesību zinātnē dotā nepārvaramas varas definīcija vai vispārīgs skaidrojums, turklāt minētais uzskaitījums nav izsmeļošs (sk. Senāta 2009.gada 11.februāra spriedumu lietā Nr. SKC 30/2009 (C29333803)).

Piemēram, no Vīnes konvencijas 79.panta izriet, ka puse neatbild par jebkuras savas saistības neizpildīšanu, ja pierādīts, ka tā bija tāda šķēršļa radīta, kuru puse nespēj kontrolēt, no puses saprātīgi nevarēja gaidīt šī šķēršļa ņemšanu vērā, līgumu slēdzot, vai izvairīšanos no šī šķēršļa, vai šķēršļa, vai tā seku pārvarēšanu, šķērslis nav puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ. Proti, nepārvaramas varas koncepcija sastāv no četriem elementiem:

1) notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;

2) saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī notikumu nevarēja paredzēt;

3) notikums nav puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;

4) notikums saistību izpildi padara ne tikai apgrūtinošu, bet neiespējamu (sk. Tom Southerington. Impossibility of Perfomance and Other Excuses in International Trade //http;//www.cisg.law.pace.edu/cisg/biblio/southerington.html, citēts pēc Škoba L., Sakārne I., Novicka S. 1980.gada ANO Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem pamatjautājumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 194.lpp.).

Līdzīgas prasības, apkopojot Civillikuma dažādos pantos minētos noteikumus par nepārvaramu varu, izvirza arī šā likuma normas, no kurām izriet, ka par nepārvaramas varas apstākļiem ir jāatzīst tādi apstākļi:

1) kas pie līguma slēgšanas pusēm nebija zināmi (sk. Civillikuma 1543.pantu).

2) kas padara līguma izpildi neiespējamu vispār un nevis tikai vienai pusei (sk. Civillikuma 1543., 2147.pantu);

3) kas nav iestājušies parādnieka vainas dēļ (sk. Civillikuma 1543., 2147.pantu);

4) no kuriem nav iespējams izvairīties vai kurus nav iespējams novērst, neraugoties uz visām parādnieka pūlēm (sk. Civillikuma 2148.panta 1.punktu, 2234.pantu, Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: AGB, 1997, 109.lpp.).

Ievērojot iepriekš minēto, nepieciešams noskaidrot, vai konkrētajā gadījumā bija iestājušies nepārvaramas varas apstākļi, kas dotu pamatu prasītājus kā [pers. A] mantiniekus atsvabināt no saistības samaksāt aizdevuma līgumā pielīgtos procentus un līgumsodu. Līdz ar to prasītājiem jāpierāda, ka saistības nepildīšanas šķērslis bija tāds, ko viņi paši nevarēja kontrolēt, paredzēt, izvairīties un pārvarēt tā sekas. Turklāt ir jākonstatē, ka līguma izpilde ir kļuvusi neiespējama abām pusēm, nevis tikai vienai pusei.

[4.2] Vispārīgi nav iemesla apšaubīt prasītāju argumentus, ka aizņēmējas [pers. A] noslepkavošana divas dienas pēc aizdevuma līguma noslēgšanas un tai sekojoša naudas līdzekļu nozagšana varēja radīt šķērsli, no kura nebija iespējams izvairīties un kura sekas nebija iespējams pārvarēt, lai norēķinātos ar aizdevēju. Tomēr šāda šķēršļa rašanās pati par sevi mantiniekiem nedod pamatu nepildīt līgumu, jo minētais ir tikai viens no kritērijiem nepārvaramas varas apstākļu esības atzīšanai. Ir nošķirams nepārvaramas varas gadījums no grūtībām, kad kāds notikums būtiski maina līguma līdzsvaru. Nepārvaramas varas gadījumā saistību izpilde ir neiespējama, bet grūtību gadījumā, lai arī iespējama, tā ir ļoti apgrūtināta. Turklāt grūtību gadījumā mērķis joprojām paliek saistību izpilde. Savukārt nepārvaramas varas gadījumā saistību izpilde tiek vai nu atcelta uz laiku, vai arī saistības vispār tiek izbeigtas (sk. Škoba L., Sakārne I., Novicka S. 1980.gada ANO Konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem pamatjautājumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 194.lpp.).

Ja viena no nepārvaramas varas konstatēšanas pazīmēm ir apstāklis, ka radīto šķērsli nevar pārvarēt, tad visos tajos gadījumos, kad šķērsli var pārvarēt, atsaukšanās uz nepārvaramas varas klauzulu nav iespējama, lai arī radies apgrūtinājums līdzējam izpildīt līgumu ir tikpat liels, cik nepārvaramas varas gadījumā. Turklāt, ņemot vērā arī apstākļu izmaiņu klauzulas pamatnostādnes – no personas nevar prasīt pildīt saistību, kuras saturu tā nevarēja paredzēt līguma slēgšanas laikā, secināms, ka persona nevar atsaukties uz šo klauzulu, ja apstākļu izmaiņu pamatā ir pašas personas darbības vai subjektīvā neiespējamība (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC 206/2015 (C28322210) 12.2. punktu).

Tādējādi prasītāju atsaukšanās uz [pers. A] noslepkavošanu divas dienas pēc aizdevuma līguma noslēgšanas un aizdoto naudas līdzekļu nolaupīšanu, kurus viņi saņēma tikai pēc notiesājošā sprieduma krimināllietā spēkā stāšanās, nav atzīstama par nepārvaramas varas apstākļiem, jo tie liecina par saistību izpildīšanas grūtībām, kas radušās jau pēc aizdevuma līguma noslēgšanas. Civillikuma 1587.panta izpratnē vēlāk radušās līguma izpildīšanas grūtības neatsvabina līgumslēdzējus no līguma izpildes.

[4.3] Atbilstoši Civillikuma 699.pantam gribas izteikumam par mantojuma pieņemšanu jāatbilst visiem spēkā esoša gribas izteikuma noteikumiem, tam jābūt izsacītam noteikti un bez nosacījumiem un jāattiecas uz visu piekritušo mantojumu, bet ne tikai uz kādu tā daļu.

„Mantinieka interesēs ir zināt mantojuma sastāvu un vērtību, jo var gadīties, ka mantojuma pasīvs (viss, kas samazina mantojuma vērtību) pārsniedz aktīvus (visu to, kas sastāda un vairo mantojuma vērtību). [..] Tāpēc Civillikums paredz mantot aicinātam tiesību (bet ne pienākumu), pirms attieksmes izteikšanas par mantojuma pieņemšanu pārliecināties par mantojuma sastāvu un vērtību (CL 696.p.). [..] Pēc parādu lieluma noskaidrošanas mantinieks var izlemt, vai nu atraidīt mantojumu, vai arī pieņemt ar vai bez inventāra tiesībām” (Gencs Z. Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 266. lpp.).

Lietā nav strīda par to, ka atbildētāja likumā noteiktajā termiņā pieteica kreditora pretenziju [pers. A] mantojuma lietā. Tas nozīmē, ka prasītājiem bija zināms no aizdevuma līguma izrietošo saistību apmērs, kas līdz ar mantojuma pieņemšanu pārgāja uz mantiniekiem. Šādos apstākļos prasītāji, iekams viņi izteica savu gribu pieņemt mantojumu, varēja izvērtēt savu mantisko stāvokli un sekas, kas var rasties, nepildot līgumsaistības. Mantojuma pieņemšanas brīdī [pers. C] un [pers. B] likumiskais pārstāvis kā tiesībspējīgas un rīcībspējīgas personas apzinājās (vismaz vajadzēja apzināties) ne tikai šo saistību būtību, apjomu un ilgumu, bet arī spēju uzņemties atbildību par šo saistību pilnīgu izpildi. Prasītāju finansiālās grūtības ([pers. C] bija 18 gadi un viņa mācījās vidusskolā, savukārt [pers. B] bija tikai 13) nevar būt pamats saistību nepildīšanai. Aizņēmēja pienākums veikt aizdevuma un ar to saistīto maksājumu atmaksāšanu, kā norādīts tiesību teorijā, netiek saistīts ar nepārvaramas varas jeb „force majeure” fakta iestāšanos, jo nepārvarama vara padara līguma izpildi neiespējamu, nevis kaut kādā mērā tikai apgrūtina (sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 73. lpp.).

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītāju iesniegto apelācijas sūdzību, kurā minētais spriedums pārsūdzēts pilnā apjomā, un atbildētājas iesniegto apelācijas sūdzību par spriedumu daļā, kas attiecas uz izdevumu advokāta palīdzības samaksai piedziņu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2019.gada 6.martā nosprieda prasību apmierināt daļēji: atbrīvot [pers. B] un [pers. C] no aizdevuma līgumā noteiktā līgumsoda samaksas pienākuma, bet pārējā daļā prasību noraidīt; piedzīt no atbildētājas prasītāju labā tiesāšanās izdevumus 639 EUR, ko veido izdevumi par apelācijas sūdzības iesniegšanu 213 EUR un izdevumi advokāta palīdzības samaksai 426 EUR; valsts ienākumos piedzīt 1,65 EUR no katras puses; izbeigt tiesvedību prasības daļā par hipotēkas dzēšanu nekustamajam īpašumam „īpašums 1”; pēc sprieduma stāšanās spēkā atcelt ar Rīgas rajona tiesas tiesneša 2018.gada 4.aprīļa lēmumu piemēroto prasības nodrošinājumu.

Spriedumā norādīti šādi argumenti.

[5.1] No prasītāju iesniegtās apelācijas sūdzības satura izriet, ka apelācijas instancē netiek uzturēts prasījums dzēst [Nosaukums] pagasta zemesgrāmatas nodalījumā nekustamajam īpašumam „īpašums 1”, ierakstīto hipotēku. Līdz ar to tiesvedība šajā prasības daļā izbeidzama, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 4.punktu.

[5.2] Prasība par prasītāju atbrīvošanu no aizdevuma līguma neizpildes nelabvēlīgajām sekām – pienākuma veikt procentu, līgumsoda un nokavējuma naudas samaksu – pamatota ar Civillikuma 1657.pantu (tiesa var parādnieku atsvabināt no viņam neizdevīgām nokavējuma sekām, kad viņu nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār vieglprātībā vai nolaidībā, vai kad izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ).

Pirmās instances tiesa pareizi secinājusi, ka prasības pieteikumā norādītie apstākļi nav atzīstami par nepārvaramas varas apstākļiem, kas atsvabina prasītājus no saistību izpildes nokavējuma neizdevīgām sekām, jo tie kvalificējami kā līguma saistību izpildīšanas grūtības, kādas radās jau pēc aizdevuma līguma noslēgšanas, tāpēc Civillikuma 1587.panta izpratnē neatsvabina līgumslēdzējus no līguma izpildes. Tādējādi ir pamats pievienoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai šajā daļā, to neatkārtojot.

Apgalvojums prasītāju apelācijas sūdzībā, ka lietā konstatētie apstākļi tieši iekļaujas nepārvaramas varas koncepcijā, kas atklāta Vīnes konvencijas 79.panta skaidrojumā, vērtējams kā viņu subjektīvs un tiesību normas jēgai neatbilstošs viedoklis.

[5.3] Neraugoties uz to, ka prasītāji aizdevuma līguma noteikumus nav apstrīdējuši, tiesai pēc savas iniciatīvas jāvērtē šo noteikumu atbilstība Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām.

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punkts noteic, ka par netaisnīgiem uzskatāmi tādi līguma noteikumi, kas uzliek patērētājam, kurš neizpilda vai nepienācīgi izpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu vai citu kompensāciju par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi salīdzinājumā ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus.

Aizdevuma līguma 5.1. punkts, kurā aizņēmējai noteikts pienākums līgumsodu 0,5 % maksāt nevis no nesamaksātās aizdevuma summas par katru nokavēto dienu, bet gan no visas aizdevuma pamatsummas, ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, līdz ar to atzīstams par netaisnīgu.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta vienpadsmitajai daļai tiesa, izšķirot strīdu vai veicot citas no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtā līguma izrietošās procesuālās darbības, izvērtē līguma noteikumus un strīda atrisināšanai attiecībā uz patērētāju nepiemēro līgumā ietvertos netaisnīgos noteikumus.

Ņemot vērā minēto, ir pamats prasītājus atbrīvot no aizdevuma līguma neizpildes nelabvēlīgajām sekām, proti, pienākuma maksāt līgumsodu, kuru atbildētāja aprēķinājusi par laiku no 2015.gada 13.maija.

[5.4] Var piekrist prasītāju viedoklim, ka aizdevuma līgumā pielīgtā procentu likme 42 % gadā par aizdevuma lietošanas atvēlējumu ir augsta, turklāt atbilstoši šā līguma 4.1. punktam aizņēmējai noteikts pienākums maksāt procentus no 2014.gada 12.maija līdz aizdevuma pamatsummas samaksai. Līguma 4.2. punktā pielīgts, ka procenti tiek maksāti par visu aizdevuma faktiskās lietošanas laiku, t.i., ja aizņēmēja visu aizdevuma pamatsummu nav samaksājusi līgumā noteiktajā termiņā, tad procenti šajā līgumā paredzētajā apmērā un kārtībā tiek aprēķināti līdz dienai, kad visa aizdevuma summa ir samaksāta.

Tomēr jāņem vērā, ka procentus 5600 EUR par aizdevuma lietošanas atvēlējumu atbildētāja aprēķinājusi par laiku no aizdevuma līguma noslēgšanas dienas līdz 2015.gada 11.septembrim, kad notika nekustamā īpašuma „īpašums 2”, izsole, bet no 2015.gada 12.septembra aprēķināti likumiskie 6 % gadā.

Tādējādi kā nepamatoti noraidāmi prasītāju argumenti, ka tiesības prasīt no aizņēmējas mantiniekiem pielīgto procentu samaksu par aizdevuma lietošanas atvēlējumu atbildētāja esot izmantojusi pretēji Civillikuma 1.pantā nostiprinātajam labas ticības principam.

Nav tiesiska pamata prasītājus atbrīvot no pienākuma maksāt likumiskos nokavējuma procentus, kā arī segt tiesāšanās izdevumus sakarā ar atbildētājas pieteikumiem par saistību izpildes nodrošināšanai ieķīlāto nekustamo īpašumu pārdošanu labprātīgā izsolē tiesas ceļā.

Līdz ar to prasība daļā par prasītāju atsvabināšanu no aizdevuma līguma neizpildes nelabvēlīgajām sekām, proti, no pienākuma veikt procentu samaksu, atzīstot, ka no [pers. A] mantotā parāda summu veido 2160,05 EUR, noraidāma.

[5.5] Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumā lietā 10153/82 Austria un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 19.aprīļa spriedumā Van de Hurk v The Netherlands (iesnieguma Nr.16034/90) paustās atziņas, prasītāju apelācijas sūdzībā norādītie pārējie argumenti atstājami bez vērtējuma.

[5.6] Tā kā prasība tiek apmierināta daļā par nepamatoti aprēķināto līgumsodu 1420 EUR, prasītāju labā piedzenami tiesas izdevumi 213 EUR (15 % no 1420) par apelācijas sūdzības iesniegšanu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta otrajai daļai ar lietas vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai proporcionāli prasības apmierinātajai daļai piedzenami no atbildētājas prasītāju labā.

Atbildētāja nav iesniegusi tiesā līgumsoda aprēķinu par laiku no 2015.gada 13.maija. Atbilstoši atbildētājas 2017.gada 18.janvārī prasītājiem nosūtītajā paziņojumā norādītajam pēc stāvokļa uz 2015.gada 11.septembri, kad notika nekustamā īpašuma „īpašums 2”, izsole, līgumsods bija 1400 EUR. Savukārt pirmās instances tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis paskaidroja, ka parāda summu veido neatdotā aizdevuma pamatsumma 6663,12 EUR, līgumsods 1420 EUR un tiesas izdevumi 614,70 EUR.

Līdz ar to atzīstams, ka prasība apmierināta daļā par atbrīvošanu no līgumsoda 1420 EUR samaksas, tādēļ no šīs summas aprēķināmi prasītājiem atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi advokāta palīdzības samaksai.

No lietas materiāliem izriet, ka [pers. C] par zvērināta advokāta palīdzību kopā samaksājusi 1510 EUR.

Tādējādi atbildētājai saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktu jāatlīdzina prasītājai izdevumi 426 EUR, kas ir 30 % no 1420 EUR, advokāta palīdzības samaksai.

[6] Kasācijas sūdzību par minēto apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru prasība apmierināta, iesniegusi atbildētājas pārstāve zvērināta advokāte Sarmīte Bite.

Kasācijas sūdzībā norādīts tālāk minētais pamatojums.

[6.1] Tiesa nepareizi piemērojusi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas, jo [pers. A] nav uzskatāma par patērētāju šā likuma 1. panta 3. punkta izpratnē. Atbildētāja nenodarbojas ar patērētāju kreditēšanu, bet izsniedz aizdevumus saimnieciskās vai profesionālās darbības veicējiem. [Pers. A] darbojās nekustamo īpašumu tirgus jomā, un aizdevums viņai tika izsniegts nekustamā īpašuma iegādei. Arī aizdevuma līguma 2.1. punktā noteikts, ka aizdevums tiek izsniegts ar mērķi uzsākt un attīstīt aizņēmējas komercdarbību vai darbību kā pašnodarbinātajai. Faktu, ka aizdevums tika izsniegts saimnieciskās darbības attīstībai, apstiprina lietas materiālos esošie pierādījumi.

Atbilstoši Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 16.jūnija spriedumā lietā Nr. SKC 189/2016 (C04350409) atzītajam, ja līguma noslēgšanas mērķis ir saistīts ar kredīta ņēmēja saimniecisko darbību, tad Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas nav piemērojamas.

[6.2] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 92.panta, 97.panta pirmās daļas un 193.panta piektās daļas normas, jo sprieduma motīvu daļā nav norādīti konstatētie fakti, pierādījumi, uz kuriem pamatoti spriedumā izdarītie secinājumi, un argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Nav saprotams, kādēļ tiesa atzinusi, ka aizdevuma līgums uzskatāms par noslēgtu starp pakalpojuma sniedzēju un patērētāju.

[6.3] Tiesa aprēķinājusi un piedzinusi no atbildētājas prasītāju labā tiesāšanās izdevumus, pieņemot, ka prasības summa tās apmierinātajā daļā ir 1420 EUR, taču šī summa sprieduma rezolutīvajā daļā nav norādīta. Minēto summu nevar uzskatīt par prasības summu, jo prasība par parāda piedziņu nav celta un parāda apmērs nav apstrīdēts. Atbildētāja parāda summu, t.sk. līgumsodu aprēķinājusi atbilstoši aizdevuma līguma un Civillikuma noteikumiem. Tāpat tiesa nepamatoti ignorējusi to, ka, ievērojot izveidojušos situāciju, atbildētāja veselu gadu līgumsodu par maksājumu kavējumu neaprēķināja.

[7] Kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu prasības noraidītajā daļā iesniedza gan [pers. C] pārstāve zvērināta advokāte Sandra Sleja, gan [pers. B].

[7.1] Zvērinātas advokātes Sandras Slejas iesniegtajā kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[7.1.1] Tiesa kļūdaini novērtējusi lietas faktiskos apstākļus, kas noveda pie Civillikuma 1657.panta nepareizas piemērošanas.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motīviem, secinājusi, ka prasības pieteikumā norādītie apstākļi nav uzskatāmi par nepārvaramas varas apstākļiem. Šāds secinājums nav pamatots, jo tas ir pretrunā ar Vīnes konvencijas 79.pantā ietverto skaidrojumu.

Prasība tika pamatota ar Civillikuma 1657.pantu, tātad tiesai bijā jāizvērtē visi minētajā normā norādītie trīs priekšnoteikumi.

Prasītājus nevar vainot uzmanības trūkumā, jo viņu mātes slepkavības brīdī [pers. C] bija tikko pilngadību sasniegusi skolniece, bet [pers. B] bija nepilngadīgs, abi bez juridiskajām zināšanām un faktiski bez iztikas līdzekļiem. Prasītāji centās vienoties ar atbildētāju un atsaucās uz katru tās paziņojumu, taču problēmas risinājums netika panākts.

Prasītājus nevar vainot arī vieglprātībā vai nolaidībā. Atbildētāja nenoliedza, ka sarunas ar prasītājiem ir notikušas, taču, tā kā prasītāji nesaņēma mantojumu naudas izteiksmē, izpildīt saistību atbildētājas norādītajā termiņā nebija iespējams. Tikai pēc sprieduma krimināllietā spēkā stāšanās prasītāji saņēma viņu mātei nolaupītos naudas līdzekļus un samaksāja atlikušo aizdevuma pamatsummu, kā arī veica procentu maksājumus par laika posmu no naudas atgūšanas līdz faktiskās samaksas brīdim.

[7.1.2] Tiesa nepareizi iztulkojusi jēdzienu „nepārvarama vara”.

Senāts 2011.gada 26.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC 11/2011 (C 27099106) 10.2. punktā norādīja, ka nepārvarama vara ir notikums, no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt.

Konkrētajā lietā pastāvošie apstākļi ir līdzīgi tiem, kādi konstatēti Rīgas apgabaltiesas 2014.gada 3.novembra spriedumā lietā Nr. C 29613809, kas spēkā stājās 2016.gada 2.martā, Senāta senatoru kolēģijai atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību. Proti, par nepārvaramas varas apstākli tika atzīts tas, ka pret personu izdarīts noziedzīgs nodarījums, kura dēļ iestājās personas invaliditāte. Nav šaubu, ka līdzīgi kā iepriekš minētajā lietā arī izskatāmajā lietā nebija iespējams izvairīties no notikuma, kas radīja neatgriezeniskas sekas, un to saprātīga persona līguma noslēgšanas brīdī nevarēja paredzēt. Konkrētajā gadījumā notikums nav radies prasītājas mātes vai arī prasītājas vai viņas kontrolē esošas personas rīcības dēļ, kas ir kritērijs, lai to atzītu par nepārvaramas varas apstākli.

Atstājot bez ievērības norādītajā tiesas spriedumā ietvertās tēzes, apgabaltiesa akceptējusi tādu situāciju, kad smagu miesas bojājumu nodarīšana personai tiek atzīta par nepārvaramas varas apstākli, bet personas nonāvēšana par nepārvaramas varas apstākli netiek atzīta.

[7.2] [Pers. B] kasācijas sūdzībā norādīts šāds pamatojums.

[7.2.1] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas noteikumus, jo nav noskaidrojusi lietas faktisko apstākļus un nav vērtējusi apelācijas sūdzības argumentus, aprobežojoties ar pievienošanos pirmās instances tiesas secinājumiem, ka izskatāmajā lietā nav konstatējami nepārvaramas varas apstākļi Civillikuma 1657.panta izpratnē. Apelācijas instances tiesa nav argumentējusi nedz to, kādēļ faktiskie apstākļi neatbilst Vīnes konvencijas 79.panta jēgai, nedz to, kāpēc prasītāju argumentiem par nepārvaramas varas apstākļiem lietā piešķirta mazāka ticamība, nekā līguma izpildīšanas grūtību konstatēšanai Civillikuma 1587.panta izpratnē.

[7.2.2] Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1. un 1753.pantu.

Rīkodamās pretēji prasītāju interesēm, tiesa apzināti sagrozījusi aizdevuma līguma 4.1. punkta formulējumu, secinot, ka procenti noteikti par aizdevuma lietošanas atvēlējumu, nevis par aizdevuma lietošanu. Atbilstoši Civillikuma 1. un 1753.panta jēgai procenti maksājami par aizdevuma summas faktisku izlietojumu. Tiesa ignorējusi faktu, ka [pers. B] aizdevumu faktiski nav lietojusi, jo viņa tika noslepkavota divas dienas pēc aizdevuma saņemšanas. Nevērtējot lietā iesniegtos pierādījumus un lietas faktiskos apstākļus, tiesa noteikusi prasītājiem pienākumu maksāt procentus par faktiski neizmantotu aizdevumu no tā izsniegšanas brīža līdz nekustamā īpašuma „īpašums 2”, izsoles dienai.

[7.2.3] Neatbrīvojot prasītājus no procentu maksāšanas pienākuma, tiesa akceptējusi to, ka atbildētāja ir tiesīga aprēķināt nokavējuma procentus arī par visu tiesvedības laiku.

Tiesa, pārkāpjot Civilprocesa likuma 189.panta trešo daļu un 190.pantu, nav izpildījusi savu pamatuzdevumu – atrast taisnīgāko un lietderīgāko strīda risinājumu.

[8] Paskaidrojumus sakarā ar atbildētājas kasācijas sūdzību iesniedza gan [pers. B], gan [pers. C], paužot viedokli, ka minētā sūdzība kā nepamatota ir noraidāma.

Motīvu daļa

[9] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā tas noteikts Civilprocesa likuma 473.panta pirmajā daļā, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams daļā, ar kuru prasītāji atbrīvoti no līgumsoda samaksas un no atbildētājas piedzīti tiesāšanās izdevumi, bet pārējā daļā tas atstājams negrozīts.

[10] Senāts atzīst par pamatotiem atbildētājas kasācijas sūdzībā norādītos argumentus, kuros apstrīdēti tiesas secinājumi par prasītāju atbrīvošanu no līgumsoda samaksas pienākuma.

[10.1] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punktā patērētājs definēts kā fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību.

Atbilstoši Eiropas Padomes 1993.gada 5.aprīļa Direktīvas 93/13/EEK „Par netaisnīgiem noteikumiem patērētāju līgumos” (turpmāk – Direktīva), kas transponēta iepriekš minētā nacionālajā likumā, 2.panta „b” apakšpunktam „patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas.

Tātad fiziska persona nav uzskatāma par patērētāju tad, ja noslēdz tādu līgumu, kas saistīts ar tā saimniecisko vai profesionālo nodarbošanos.

Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 4.punkts noteic, ka pakalpojuma sniedzējs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā.

Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka valsts tiesai, kas izskata strīdu par līgumu, kurš varētu būt minētās direktīvas piemērošanas jomā, ņemot vērā visus pierādījumus un it īpaši šī līguma noteikumus, ir jāpārbauda, vai aizņēmējs var tikt kvalificēts kā „patērētājs” šīs direktīvas izpratnē. Lai to izdarītu, valsts tiesai ir jāņem vērā visi lietas apstākļi un it īpaši preces vai pakalpojuma, par ko ir attiecīgais līgums, raksturs, kas varētu parādīt, kādam mērķim šī prece vai šis pakalpojums ir iegādāts (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 3.septembra sprieduma lietā „Costea”, C 110/14, ECLI:EU:C:2015:538, 22. 23. punktu).

[10.2] Kā izriet no aizdevuma līguma 2.1. punkta, kurā formulēts aizdevuma izsniegšanas mērķis – uzsākt un attīstīt komercdarbību, atbildētājas paskaidrojumiem, kā arī to apstiprināšanai iesniegtajiem pierādījumiem – [pers. A] 2014.gada 12.maija iesnieguma, kas adresēts SIA „Nosaukums 1”, nodokļu maksātāja reģistrācijas apliecības (sk. lietas 1. sējuma 62.–63., 75.lp.), aizņēmēja slēgusi aizdevuma līgumu savas saimnieciskās darbības vajadzībām.

Lai gan minētajiem pierādījumiem tāda būtiska jautājuma noskaidrošanai, vai [pers. A] konkrētajās līgumiskajās attiecībās atzīstama par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punktā norādīto subjektu, varēja būt nozīme, tie pārbaudāmajā spriedumā vispār nav pieminēti, nemaz nerunājot par to izvērtēšanu Civilprocesa likuma 97.pantā noteiktajā kārtībā.

Arī atbildētājas iebildumu, ka SIA „Nosaukums 1” ar patērētāju kreditēšanu nenodarbojas, ko apliecina Patērētāju tiesību aizsardzības centra uzturētajā interneta datubāzē publiski pieejamā informācija, apgabaltiesa nepamatoti atstājusi bez ievērības.

[10.3] Tā kā tiesas slēdziens par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normu attiecināšanu uz strīda apstākļiem balstās pieņēmumā par aizņēmējas atbilstību „patērētāja” statusam, nevis pierādījumu objektīvā novērtējumā, Senāts konstatē, ka spriedums prasības apmierinātajā daļā taisīts, būtiski pārkāpjot Civilprocesa likuma 8., 97.pantu un 193.panta piekto daļu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

[10.4] Ņemot vērā to, ka jautājuma par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu izlemšana pakārtota jeb tieši atkarīga no lietas iznākuma, spriedums atceļams arī šajā daļā.

[10.5] Apmierinot atbildētājas kasācijas sūdzību, SIA „Nosaukums 1” saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu atmaksājama drošības nauda.

[11] Tā kā apgabaltiesa, izmantodama Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā paredzētās tiesības, pievienojusies pirmās instances tiesas secinājumiem par nepārvaramas varas neesību, prasītāju kasācijas sūdzībās norādītie argumenti turpmāk vērtējami abu instanču tiesu spriedumos ietvertā pamatojuma kontekstā.

[11.1] Civilprocesa likuma 475.panta sestā daļa piešķir kasācijas instances tiesai tiesības spriedumā nenorādīt kasācijas sūdzības noraidīšanas motīvus tad, ja, izvērtējot pārsūdzētā nolēmuma argumentāciju, tiek atzīts, ka apelācijas instances tiesa attiecīgās tiesību normas piemērojusi un iztulkojusi pareizi.

Senāts, izvērtējis zemāku tiesu instanču spriedumos iekļauto argumentāciju par pamata neesību Civillikuma 1657.panta tiesisko sastāvu veidojošās pazīmes – nepārvarama vara – konstatēšanai, atzīst to par pareizu, tamdēļ konkrētajā gadījumā pastāv pietiekams iemesls Civilprocesa likuma 475.panta sestās daļā paredzēto tiesību izmantošanai.

Pirmās instances tiesas spriedumā atspoguļotie motīvi (sk. šā sprieduma 4.punktu), kuriem pievienojusies apgabaltiesa, liecina, ka prasība noraidīta, rūpīgi izvērtējot pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus un sniedzot izvērstu juridisko pamatojumu, kas līdztekus citam balstīts judikatūrā un tiesību zinātnē paustajās atziņās par Civillikuma 1657.panta piemērošanas tiesiskajiem aspektiem. Respektīvi, spriedumā dots argumentēts skaidrojums, kādu apsvērumu dēļ prasītāju norādītie apstākļi nav kvalificējami kā nepārvarama vara.

Senāts papildus norāda turpmāk minēto.

[11.2] Līgumu saistošā spēka princips, no kura izriet pienākums pildīt tiesīgi noslēgtu līgumu, ir fundamentāls civiltiesisko attiecību organizēšanas princips (sk. Torgāns K., Kārkliņš J., Bitāns A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 87.lp.). Minētais princips ietverts Civillikuma 1587.pantā.

Tiesību doktrīnā izteikta atziņa, ka nepārvarama vara satur tās pašas iezīmes, kuras satur nejaušs notikums. Atšķirība ir tāda, ka nepārvaramai varai ir sevišķi spēcīga iedarbība, tāpēc, pat ja nepārvaramas varas iestāšanos varētu paredzēt, to tik un tā nevarētu novērst (sk. Bērziņa K. Nejaušs notikums un tā sekas. Jurista Vārds, 17.02.2015., Nr. 07 (859), 24.-29. lpp.).

Tomēr, lai kādus līguma slēgšanas brīdi neparedzamus apstākļus atzītu par nepārvaramu varu, ir jākonstatē, ka uzņemtās saistības šo apstākļu rezultātā izpildīt ir neiespējami. „Nepārvarama vara nav konstatējama, ja konkrēto saistību izpilde ir iespējama, bet kāda notikuma dēļ kļuvusi nesalīdzināmi apgrūtinošāka. [..] Turklāt saistību neizpildei ir jābūt objektīvai, t.i., jākonstatē, ka nepārvaramas varas dēļ attiecīgo saistību nevar izpildīt neviena persona” (sk. Tiesu prakses apkopojums. Tiesu prakse kaitējuma kompensācijas lietās; Eiropas Savienības tiesību un tiesu prakses salīdzinājums. 4. Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšana. 4.2. Civiltiesību joma. 2013. 2019.gads. Sagatavojis Dr.iur., prof. Jānis Kārkliņš, 50. 51.lp.).

Gadījumos, kad saistību izpilde nav neiespējama, bet ir ārkārtīgi apgrūtinoša, nav konstatējama nepārvaramas varas apstākļu iestāšanās, bet ir piemērojams Civillikuma 1587.pants, kas paredz pienākumu pildīt līgumu neatkarīgi no darījuma sevišķā smaguma un tā izpildes grūtībām, kas radušās vēlāk. Nepārvaramas varas gadījumā saistību izpildes neiespējamība ir nepārvaramas varas notikuma izraisītās tiešās sekas, nevis citi notikumi.

[11.2.1] Prasītāju kasācijas sūdzībās, akcentējot bez šaubām traģiskos notikumus, kuru rezultātā [pers. A] atņemta dzīvība, aizņēmējai izsniegto naudas līdzekļu nolaupīšanas faktu, nolaupītās naudas summas atzīšanu par lietisko pierādījumu kriminālprocesā, kas mantiniekiem liedza iespēju pildīt līgumsaistības līdz galīgā sprieduma krimināllietā spēkā stāšanās brīdim, un arī, mantinieku vecumu, mantojuma pieņemšanas laikā, pausts viedoklis, ka šo apstākļu kopums ietilpst Civillikuma 1657.panta tvērumā, kam nevar piekrist.

[11.2.2] Personas, kurai pastāv nenokārtotas saistības pret kreditoru, nāves fakts pats par sevi, turklāt neatkarīgi no apstākļiem, kādos nāve iestājusies, nav atzīstams par nepārvaramas varas apstākli, jo mantiniekam, kā pareizi secināts pārbaudāmajā spriedumā, likums paredz tiesības, iekams viņš izteic savu gribu pieņemt mantojumu, kas atbilstoši Civillikuma 705.pantam nozīmē ne vien mantojuma atstājēja tiesību, bet arī tādu saistību, kurām nepiemīt tīri personisks raksturs, pārņemšanu, izvērtējot informāciju par mantojuma masā ietilpstošām saistībām, izlemt – vai nu atraidīt mantojumu vai arī to pieņemt ar vai bez inventāra tiesībām. Šeit gan jāpiebilst, ka nepilngadīgas personas aizbildnis mantojumu pieņem arvien tikai ar inventāra tiesību (Civillikuma 708.panta otrā daļa). Savukārt, kad aicinātais mantojumu jau pieņēmis, viņš to vairs nevar atraidīt, kas reiz atraidījis viņam piekrītošo mantojumu, tas vairs nevar to pieņemt vēlāk (Civillikuma 781.pants). Tādējādi mantinieka gribas izteikumam, pieņemt vai atraidīt mantojumu, ir neatgriezenisks spēks. Ja mantinieka gribas izteikums Civillikuma 699.panta izpratnē attiecas uz visu piekrītošo mantojumu, bet ne tikai uz kādu tā daļu, tad šāds princips loģiski attiecināms arī uz mantojumu pieņēmušā mantinieka pārņemtajām mantojuma atstājēja saistībām.

Lietā nepastāv strīds, ka prasītāja un viņas nepilngadīgā brāļa aizbildnis, būdami informēti par SIA „Nosaukums 1” pieteikto pretenziju, tātad [pers. A] neizpildīto saistību lielumu un citiem aizdevuma līguma noteikumiem, tostarp aizdevuma lietošanas procentu ikmēneša samaksas pienākumu, pieņēma atstāto mantojumu ar inventāra tiesībām, atsvabinoties no pienākuma atbildēt par mantojuma atstājējas parādiem ar savu pašu mantu. Spriežot pēc mantojuma apliecībā norādītajām ziņām, kas fiksētas inventāra sarakstā, (sk. lietas 1. sēj., 10.-11.lp.) [pers. A] bērni mantošanas ceļā ieguva īpašumā mantu (tostarp atbildētājas labā ieķīlāto nekustamo īpašumu) un prasījuma tiesības (pret mantojuma atstājējas debitoriem), kuru kopējā vērtība būtiski pārsniedz to summu, kas, izpildot aizdevuma līguma saistības, bija maksājama SIA „Nosaukums 1” kapitāla lietošanas procentu samaksai.

Prasītāju vecums un mantiskais stāvoklis nenoliedzami atstāja zināmu ietekmi uz pārņemto saistību izpildi. Tajā pašā laikā kasācijas sūdzību iesniedzēji nav minējuši nevienu tādu objektīvu apstākli, kas attaisnotu mantinieku kavēšanos spert soļus, lai atgūtu debitoru parādus vai risinātu atbildētājas iniciētos ar ieķīlātā īpašuma pārdošanu saistītos jautājumus.

Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesa pamatoti atzinusi, ka nokavējuma iemesls bija saistību izpildījuma grūtības, nevis neiespējamība tās izpildīt.

[11.2.3] Nevietā kasācijas sūdzības iesniedzēja atsaukusies uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 3.novembra spriedumā civillietā Nr. C29613809 ietvertajām atziņām, jo tajā konstatētie faktiskie apstākļi un vērtētie tiesiskie apstākļi (izskatīta personas prasība par rokas naudas piedziņu) būtiski atšķiras no izskatāmajā lietā nodibinātajiem, tāpēc minētās atziņas, ņemot vērā judikatūras tēžu pareizas izmantošanas metodi, nav attiecināmas uz šā strīda noregulējumu.

[11.2.4] Nav apspriežami kasācijas sūdzībās ietvertie pārmetumi par Civillikuma 1657.panta sastāvu veidojošo pazīmju – parādnieku nevar vainot ne uzmanības trūkumā, ne vispār nolaidībā vai vieglprātībā – esības nenoskaidrošanu un nevērtēšanu tiesvedības gaitā, jo, kā nepārprotami izriet no prasības pieteikuma teksta, ar šādiem apstākļiem prasība nebija pamatota. Tas vien, ka prasības pieteikumā, atsaucoties uz nepārvaramas varas apstākļiem, izdarīta atsauce uz Civillikuma 1657.pantu, katrā ziņā nav pietiekams arguments, lai tiesa pēc savas iniciatīvas skaidrotu minētās normas sastāvu veidojošās pārējās divas pazīmes. Respektīvi, ja netiek izpildīti Civilprocesa likuma 128.panta otrās daļas 5.punktā definētie noteikumi, tad prasītājam nav nekāda pamata sagaidīt pieteikumā nenorādītu apstākļu pārbaudi un vērtēšanu.

[11.3] Nav pamatots [pers. B] kasācijas sūdzībā minētais arguments, ka apgabaltiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1. un 1753.panta noteikumus.

Civillikuma 1753.pants noteic, ka ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu (844.pants) lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu.

Savukārt atbilstoši šā paša likuma 1756.pantam pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1946.panta pirmo daļu procenti par aizdevumiem dodami tikai tad, ja tie bijuši tieši norunāti vai ja parādnieks pielaidis nokavējumu.

Aizdevuma līguma 4.1., 4.2. punktā ietverti noteikumi par aizdevuma procentu aprēķināšanu un samaksu.

Tiesību doktrīnā pausta atziņa, ka aizdevuma līgums ir reāllīgums, proti, tas stājas spēkā ar aizdevuma nodošanu (sk. Torgāns K. Komentārs Civillikuma 1934.pantam. Grām.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 2000, 382. lpp.).

Līdz ar to pienākums maksāt procentus aizņēmējai radās līdz ar aizdevuma saņemšanu neatkarīgi no tā, vai aizdevums faktiski lietots.

Savukārt kreditora, kurš tiesiskiem līdzekļiem cenšas panākt spēkā esoša un tāpēc [pers. A] mantiniekiem saistoša līguma izpildi, rīcību pretēji kasācijas sūdzības iesniedzēja priekšstatiem, nav iemesla kvalificēt kā nelabticīgu.

[12] Ievērojot teikto, prasītāju kasācijas sūdzības kā nepamatotas noraidāmas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts

nosprieda

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019.gada 6.marta spriedumu daļā, ar kuru prasītāji atbrīvoti no līgumsoda samaksas, kā arī no atbildētājas piedzīti tiesāšanās izdevumi, atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, bet pārējā daļā spriedumu atstāt negrozītu.

Atmaksāt SIA „Nosaukums 1” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.