Tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienības (ES) teritorijā, dalībvalstu centieni paplašināt savu jurisdikciju un pēdējās desmitgadēs notikusī tehnoloģiju attīstība ir faktori, kuru ietekmē arvien biežāki kļūst gadījumi, kad izmeklēšana un kriminālprocess par vieniem un tiem pašiem faktiem ietilpst vairāku dalībvalstu jurisdikcijā.
Ja dalībvalstīm nebūtu jāapmainās ar informāciju par lietām, kas var radīt jurisdikcijas konfliktu, un jāapspriežas, lai vienotos par jurisdikcijas konflikta novēršanu, varētu gadīties, ka process notiek valstī, kura tam nav pati piemērotākā (piemēram, tāpēc, ka attiecīgie pierādījumi un liecinieki atrodas citā dalībvalstī), vai dažādās dalībvalstīs notiek paralēls process.
Lai mazinātu šos riskus, 2009. gada beigās ir pieņemts Pamatlēmums par jurisdikcijas konfliktiem. Šā tiesību akta mērķis ir veicināt ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm, kurās notiek kriminālprocess, lai:
- novērstu situācijas, kad dažādās dalībvalstīs notiek paralēls kriminālprocess par vieniem un tiem pašiem faktiem pret vienu un to pašu personu, un lai
- vienotos par risinājumu, kas ļautu izvairīties no nelabvēlīgajām sekām, ko rada šāds paralēls kriminālprocess.
Lai sasniegtu šo mērķi, Pamatlēmumā ir paredzētas obligātas apspriedes, kas jārīko gadījumos, kad dažādās dalībvalstīs notiek paralēls kriminālprocess. Ja apspriežu procesā neizdodas panākt vienošanos, iesaistītās dalībvalstis nodod lietu Eurojust.
Līdzās šim pamatlēmumam, kas attiecas uz kriminālo tiesvedību kopumā, ir pieņemti vairāki ES tiesību akti, kuros ir iekļauti īpaši noteikumi par jurisdikcijas konfliktu novēršanu un izšķiršanu, piemēram,
Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi (Pamatlēmuma 2002/584/TI 16. pants)
Pamatlēmums par terorisma apkarošanu (Pamatlēmuma 2002/475/TI 9. pants)
Pamatlēmums par uzbrukumiem informācijas sistēmām (Pamatlēmuma 2005/222/TI 10. pants)
Pamatlēmums par cīņu pret organizēto noziedzību (Pamatlēmuma 2008/841/TI 7. pants)