Šīs informatīvās lapas sagatavotas sadarbībā ar ES Notāru padomi (CNUE).
1 Kā tiek taisīts pēdējās gribas rīkojums (testaments, savstarpējs testaments vai mantojuma līgums)?
Testamentu var sagatavot vienā no diviem veidiem: ar roku rakstītu testamentu vai publisku testamentu.
Pašrocīgu testamentu var sagatavot personas, kuras ir vismaz 16 gadus vecas, un tam jābūt rakstītam pašrocīgi no sākuma līdz beigām un parakstītam. Ja testaments rakstīts ar rakstāmmašīnu vai datoru, ja tajā nav paraksta vai ja testaments ir nodiktēts (piemēram, skaņas ieraksts), tas ir nederīgs, un attiecīgi tikai likumīgie mantinieki var mantot mantojumu, ja nav cita derīga testamenta, kurā iecelts alternatīvs mantinieks. Lai testamentam būtu pierādījuma spēks, ļoti svarīgi ir, lai testators to parakstītu, norādot pilnu savu vārdu (t. i., priekšvārdu un uzvārdu), lai nebūtu šaubu par to, kurš ir uzrakstījis testamentu. Visbeidzot, ir ļoti vēlams testamentā norādīt tā uzrakstīšanas laiku un vietu, lai būtu skaidrs, kur un kad minētais oficiālais rakstiskais dokuments ir sagatavots. Tas ir būtiski, jo agrāku testamentu var pilnībā vai daļēji atsaukt un aizstāt ar jaunu. Ja vienā vai, iespējams, pat abos testamentos nav datuma, bieži vien ir neiespējami noteikt, kurš no tiem ir jaunāks un uzskatāms par derīgu.
Laulāti pāri un reģistrēti partneri var sagatavot arī kopīgu pašrocīgu testamentu. Šādā gadījumā pašrocīgais testaments, ko uzrakstījis viens vai abi laulātie vai partneri, jāparaksta abiem laulātajiem vai partneriem kopā.
Ja, rakstot testamentu, vēlaties izvairīties no kļūdām, vēlams sagatavot publisku testamentu (dēvētu arī par “notariālu testamentu”). Tas ietver verbālu jūsu pēdējās gribas izpausmi un testamentu notāram, kurš pēc tam to rakstiski reģistrē, vai jūsu sagatavotu testamentu, ko nodod notāram rakstveidā.
Lai noslēgtu mantojuma līgumu, abām pusēm vienlaikus ir jāierodas pie notāra.
2 Vai pēdējās gribas rīkojumam vajadzētu būt reģistrētam, un ja jā, tad kā?
Lai izvairītos no riska, ka pēc attiecīgās personas nāves pašrocīgais testaments tiek noslēpts, nozaudēts vai aizmirsts, bieži vien ir ieteicams (bet nav obligāti) iesniegt testamentu rajona tiesā [Amtsgericht] vai — Bādenē–Virtembergā līdz 2017. gada beigām — notariātā [Notariat] glabāšanai seifā. Notariālu testamentu vienmēr glabā seifā. Tāda pati kārtība attiecas uz mantojuma līgumu, ja vien līgumslēdzējas puses konkrēti nenorāda, ka līgums nav nododams oficiālai glabāšanai seifā — tādā gadījumā dokumentu nodod glabāšanai notāram. Testamentus un mantojuma līgumus, ko glabā seifā, atver pēc tās personas nāves, kura sniegusi tajos aprakstīto pēdējās gribas rīkojumu (likumā šī persona ir dēvēta par “testatoru”).
Kopš 2012. gada 1. janvāra drošā uzraudzībā esošie dokumenti elektroniski tiek reģistrēti Bundesnotarkammer [Federālajā Notāru palātā] Centrālajā testamentu reģistrā. Reģistrē tikai tos datus, kas nepieciešami, lai nāves gadījumā atrastu pēdējās gribas rīkojumu (drošas uzraudzības identifikācijas dati). Pēdējās gribas rīkojuma saturs nav ierakstīts Centrālajā testamentu reģistrā. Par pēdējās gribas rīkojumiem, kas sagatavoti pirms minētā datuma un nodoti glabāšanai drošā uzraudzībā, attiecīgās reģistrācijas biroju ziņas ir pārsūtītas reģistram.
Kad Federālajai Notāru palātai kā reģistra iestādei paziņo par visiem nāves gadījumiem valstī un, lai varētu atvērt pēdējās gribas rīkojumus, kas atrodas drošā uzraudzībā, tā informē reģistru par nāvi un informē kompetento testamentu izpildes tiesu (Nachlassgericht) par to, vai un kādi rīkojumi ir reģistrēti un kur tie tiek turēti drošā uzraudzībā.
3 Vai ir ierobežojumi brīvībai rīkoties ar īpašumu nāves gadījumā (piemēram, neatņemamā daļa)?
Tuvākie radinieki var tikt atstumti no mantojuma ar testamentu. Tomēr tāda situācija, kad pārdzīvojušais laulātais, bērni un bērnu bērni vai vecāki nesaņem vispār nekādu mantojumu, lai gan viņi būtu bijuši likumīgie mantinieki, ja nepastāvētu testamentārais rīkojums, vienmēr ir uzskatīta par netaisnīgu. Tas pats attiecas uz pārdzīvojušiem reģistrētiem viena dzimuma partneriem, ņemot vērā viņu oficiāli atzīto un likumā nostiprināto savstarpējās atbildības pieņemšanu. Šā iemesla dēļ saskaņā ar tiesību aktiem šai šauri definētajai personu grupai ir piešķirama tā dēvētā “neatņemamā daļa”. Neatņemamās daļas saņēmēji ir tiesīgi pieprasīt no mantiniekiem naudas maksājumu, kas vienāds ar pusi no likumīgās daļas vērtības.
Piemērs: Ir mirusi testatore, kurai ir vīrs (ar kuru pastāvēja mantiskās attiecības – laulāto mantas kopība; saskaņā ar šo kārtību katrs laulātais saglabā īpašumtiesības uz savu mantu, bet laulāto kopējās neto mantas vērtības palielinājums laulības laikā tiek vienlīdzīgi sadalīts) un meita. Savā testamentā testatore norādījusi savu vīru kā vienīgo mantinieku. Mantojuma vērtība ir 100 000 EUR. Meitas neatņemamā daļa ir ¼ (savukārt viņas likumīgā daļa ir ½ — tāda pati kā vīram, kurš dzīvojis kopā ar testatori laulāto mantas kopībā). Lai aprēķinātu naudas summu, ko meita ir tiesīga saņemt, neatņemamā daļa jāreizina ar mantojuma vērtību mantošanas brīdī. Tas nozīmē, ka meita var pieprasīt no mātes vīra neatņemamo daļu 25 000 EUR (¼ × 100 000 EUR) apmērā.
Testatori nevar likt šķēršļus šādas neatņemamās daļas pieprasīšanai, iekļaujot savos testamentos neatņemamās daļas saņēmējus, bet atvēlot tiem vien mazāk nekā pusi no to likumīgās daļas. Šādos gadījumos neatņemamās daļas saņēmējs ir tiesīgs saņemt papildu summu, lai palielinātu savu neatņemamo daļu līdz pusei no likumīgās daļas (neatņemamās daļas korekcijas pieprasījums).
Piemērs: Testators savā testamentā ir norādījis savu sievu (ar kuru pastāvēja mantiskās attiecības – laulāto mantas kopība) un meitu kā mantiniekus, kuri ir tiesīgi saņemt attiecīgi ⅞ un ⅛ no viņa mantojuma. Mantojuma vērtība ir 800 000 EUR. Meitas neatņemamā daļa ir ¼ ( 200 000 EUR). Ņemot vērā to, ka meita ir iekļauta testamentā un tādējādi jau manto 100 000 EUR (⅛ no 800 000 EUR), viņa ir tiesīga saņemt papildu summu, lai kompensētu iztrūkumu ( 100 000 EUR).
Neatņemamo daļu prasījumi ir jāizvirza trīs gadu laikā no brīža, kad jebkuri neatņemamās daļas saņēmēji uzzina par mantojumu un par viņam nelabvēlīgo rīkojumu, un katrā ziņā ne vēlāk kā trīsdesmit gadus pēc mantojuma atklāšanās.
Mantinieki var prasīt, lai neatņemamās daļas prasījums tiek atlikts, ja prasījuma tūlītēja apmierināšana radītu tiem būtisku netaisnīgu ietekmi. Tiesību aktos kā piemērs minēta situācija, kad ģimenes māja pretējā gadījumā būtu jāpārdod. Tomēr tik un tā ir pienācīgi jāņem vērā mantojuma saņēmēja vai saņēmēju intereses. Atlikšana nozīmē, ka neatņemamā daļa nav jāsamaksā nekavējoties. Tiesa katrā atsevišķā gadījumā izlemj, uz cik ilgu laiku atliekama neatņemamās daļas izmaksa un vai ir jāiesniedz nodrošinājums par neatņemamās daļas prasījumu.
4 Kas manto un cik daudz gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma nav?
Ja nav testamenta vai mantojuma līguma, piemēro normas par likumisko mantošanu.
Saskaņā ar Vācijas mantojuma tiesībām par mantiniekiem uzskata tikai testatora radiniekus, t. i., personas, kurām ir tie paši vecāki, vecvecāki vai vecvecvecāki, kā arī personas, kurām ir attālāki kopīgi senči ar testatoru. Saskaņā ar minēto definīciju par radniecību ar testatoru neuzskata svainības attiecības, un tādējādi uz tām neattiecas likumiskā mantošana, piemēram, par radiniekiem nav uzskatāma sievasmāte/vīramāte, znots, patēvs, pameita, vīra vai sievas tante, vīra vai sievas onkulis u. tml., jo viņiem nav kopīgu senču ar testatoru.
Radniecība var izrietēt arī no adopcijas (adoptējot bērnu), jo šis process rada pilntiesīgas un likumīgas ģimenes attiecības starp bērnu un adoptētāju, kā arī ar adoptētāja radiniekiem, ar visām no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to adoptētiem bērniem pārsvarā ir tādas pašas tiesības kā bioloģiskajiem bērniem (īpaši nosacījumi var būt piemērojami gadījumos, kad tiek adoptēti pilngadīgi “bērni”). Izņēmums attiecībā uz principu, ka mantojums pienākas tikai radiniekiem, ir laulātie.
Lai gan laulātos parasti nesaista savstarpējas radniecības saites, un tādējādi viņiem nav kopīgu senču, tomēr viņiem ir tiesības uz laulātā mantojumu. Ja laulātie ir šķīrušies, tiesību uz mantojumu nav. Noteiktos apstākļos minētais attiecas arī uz laulātajiem, kuri vēl nav šķīrušies, bet dzīvo atsevišķi.
Saskaņā ar mantojuma tiesībām reģistrētiem partneriem ir tādas pašas tiesības uz mantojumu kā laulātajiem. Turpretī citu kopdzīves veidu gadījumā likumīgu tiesību uz mantojumu nav.
Mantojuma tiesības attiecībā uz radiniekiem
Ne visiem radiniekiem ir vienādas tiesības uz mantojumu. Likumā tie ir iedalīti dažādās mantinieku šķirās.
Pirmā šķira
Pirmās šķiras mantinieki ir tikai mirušā pēcnācēji, t. i., bērni, mazbērni, mazmazbērni utt.
Ārlaulības bērni ir savas mātes un tēva un savu attiecīgo radinieku mantinieki. Izņēmums attiecas uz mantojuma gadījumiem, kad mantojuma atstājējs miris pirms 2009. gada 29. maija, ja ārlaulības bērns ir dzimis pirms 1949. gada 1. jūlija.
Ja vien var atrast personu, kura pieder pie šīs ļoti tuvu radinieku grupas, visi attālākie radinieki nesaņem neko, un viņiem nepienākas mantojuma daļa.
Piemērs: Testatoram ir viena meita un vairāki māsas vai brāļa dēli un māsas vai brāļa meitas. Māsas vai brāļa dēli un māsas vai brāļa meitas nemanto neko.
Bērnu bērni (t. i., mazbērni, mazmazbērni utt.) parasti var mantot tikai tad, ja viņu vecāki ir jau miruši vai ir atteikušies no mantojuma.
Piemērs: Mirušajam ir viena meita, kā arī trīs mazbērni no dēla, kurš arī ir miris. Meita saņem pusi mantojuma, savukārt mazbērniem savā starpā jāsadala otra puse, tas ir, puse, kas citā gadījumā pienāktos viņu tēvam. Tas nozīmē, ka katrs mazbērns saņem ⅙ mantojuma.
Otrā šķira
Otrās šķiras mantinieki ir mirušā vecāki, kā arī viņu bērni un bērnu bērni, t. i., testatora brāļi un māsas, māsu vai brāļu dēli un māsu vai brāļu meitas. Arī šajā gadījumā testatora vecāku bērni manto tikai tad, ja testatora vecāki jau ir miruši. Viņi manto daļu, kas pienākas viņu mirušajam tēvam vai mirušajai mātei.
Otrās šķiras radinieki var saņemt mantojumu tikai tad, ja nav pirmās šķiras radinieku.
Piemērs: Testatoram ir māsas vai brāļa meita un māsas vai brāļa dēls. Testatora māsas un vecāki jau arī ir miruši. Tādējādi māsas vai brāļa meita un māsas vai brāļa dēls katrs manto pusi mantojuma.
Trešā un zemākas šķiras
Trešās šķiras radinieki ir vecvecāki un viņu bērni un bērnu bērni (tante, onkulis, brālēns, māsīca u. c.), savukārt ceturtās šķiras radinieki ir vecvecvecāki un viņu bērni un bērnu bērni, utt. Likumiskās mantošanas pamatā būtībā ir tādi paši noteikumi kā attiecībā uz iepriekšminētajām šķirām. Tomēr, sākot no ceturtās šķiras, ja vecvecāku pēcnācēji jau ir miruši, šādu pēcnācēju lejupējie radinieki vairs nav pirmie rindā; personas, kas ir vistuvākie radinieki, kļūst par vienīgajiem mantiniekiem (šajā brīdī notiek pāreja no izcelšanās sistēmas (pārbauda katru lejupējo radinieku līniju (parentela), kas cēlušies no priekšteča, līdz tiek atrasts mantinieks) uz radniecības pakāpju sistēmu (tiek apzināts vistuvākais radinieks, pamatojoties uz radniecības pakāpēm)).
Vienmēr piemēro šādu principu: jābūt dzīvam tikai vienam iepriekšējās šķiras radiniekam, lai tiktu izslēgti visi iespējamie zemākas šķiras mantinieki.
Laulātie un reģistrēti partneri
Neatkarīgi no attiecīgā laulāto mantisko attiecību regulējuma pārdzīvojušo laulāto vai reģistrēto partneri klasificē kā likumīgo mantinieku, kurš ir tiesīgs saņemt ¼ mantojuma kopā ar visiem pēcnācējiem un ½ mantojuma kopā ar visiem otrās šķiras radiniekiem (t. i., testatora vecākiem, brāļiem un māsām, māsu vai brāļu dēliem vai māsu vai brāļu meitām) un visiem vecvecākiem.
Ja starp laulātajiem vai reģistrētajiem partneriem pastāvējusi laulāto “iegūtās mantas kopības kārtība” (kas ir noklusējuma režīms, ja vien laulātie pirmslaulību vai pēclaulību līgumā nav vienojušies par citu mantisko attiecību kārtību), iepriekšminētā daļa palielinās par ¼. Tas pats attiecas uz reģistrētiem partneriem.
Ja nav ne pirmās vai otrās šķiras radinieku, ne vecvecāku, pārdzīvojušais laulātais/reģistrētais partneris saņem visu mantojumu.
Piemērs: Testatoram ir sieva (ar kuru pastāvēja laulāto mantas kopība) un vecāki. Sieva saņem ¾ (½ + ¼), un vecāki kā otrās šķiras mantinieki katrs saņem ⅛ mantojuma. Turklāt gadījumos, kad pārējie mantinieki ir otrās šķiras mantinieki (kā minētajā piemērā) vai vecvecāki, sieva iegūst t. s. preferenciālās tiesības, ko Vācijā dēvē par “Großer Voraus” un kas parasti attiecas uz mājsaimniecības priekšmetiem un kāzu dāvanām (gadījumos, kad pārējie mantinieki ir pirmās šķiras mantinieki, pārdzīvojušais laulātais saņem šādus priekšmetus kā likumīgais mantinieks un tikai tādā apmērā, kādā tie viņam vajadzīgi pienācīgai mājsaimniecības uzturēšanai).
Valsts likumīgās tiesības uz mantojumu
Ja nav laulātā vai reģistrētā partnera un nav iespējams apzināt nevienu testatora radinieku, par likumīgo mantinieku kļūst valsts. Tās atbildību vienmēr ierobežo mantojuma apjoms.
Papildu informācija, tostarp par pēdējās gribas rīkojumu, tiesībām uz neatņemamo daļu un juridisko pēctecību, ir atrodama Federālās Tieslietu ministrijas izdotajā bukletā Erben und Vererben [Mantošana un nodošana mantojumā], kas pieejams tiešsaistē — tikai vācu valodā.
5 Kāda veida iestāde ir kompetenta:
5.1 mantošanas lietās?
Parasti kompetentā tiesa mantojuma jautājumos ir rajona tiesas testamentu izpildes tiesa testatora pēdējā pastāvīgajā dzīvesvietā.
5.2 saņemt paziņojumu par mantojuma pieņemšanu vai atraidīšanu?
Mantojumu atsauc, iesniedzot deklarāciju testamentu izpildes tiesai, kas to apliecina. Deklarācijai jābūt sagatavotai un reģistrētai testamentu izpildes tiesā, vai iesniegtai tiesā pēc tam, kad to apstiprinājis notārs (plašāku informāciju sk. tālāk).
Deklarāciju par mantojuma pieņemšanu nav nepieciešams sagatavot kādā īpašā formā, un nav vajadzīgs saņemšanas apstiprinājums. Ja noteiktajā termiņā nav notikusi atteikšanās no mantojuma, uzskata, ka tas ir pieņemts.
5.3 saņemt paziņojumu par legāta pieņemšanu vai atraidīšanu?
Legātu vai novēlējumu pieņem vai no tā atsakās (t.s. mantojuma atteikums), iesniedzot deklarāciju personai, kuras pārziņā atrodas legāts vai novēlējums. Tas var būt mantinieks vai legātārs, t. i., attiecībā uz apakšmantojumu.
5.4 saņemt paziņojumu par neatņemamās daļas pieņemšanu un atraidīšanu?
Vācijas mantojuma tiesībās nav paredzēts, ka ir jādeklarē neatņemamās daļas pieņemšana vai atteikšanās no tās.
6 Īss procedūras apraksts, kura paredzēta mantošanas kārtošanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp mantojuma sadalei un mantas dalīšanai (tostarp informācija par to, vai mantošanas procedūru sāk tiesa vai cita kompetenta iestāde pēc savas iniciatīvas).
Testamenta atvēršana
Pēdējās gribas rīkojumu, kas iesniegts testamentu izpildes tiesai vai izņemts no drošas uzraudzības, pēc testatora nāves oficiāli atver testamentu izpildes tiesa. Par to oficiāli informē mantiniekus.
Mantojuma apliecības izsniegšanas procedūra
Mantojuma apliecību izsniedz testamentu izpildes tiesa, un tajā norāda, kas ir mantinieks, viņa mantojuma tiesību apjomu, un attiecīgā gadījumā apliecībā var norādīt arī tālāku mantošanu vai testamenta izpildi.
Pēc pieprasījuma testamentu tiesa izdod mantojuma apliecību. Pieteikuma iesniedzējam jāpierāda, ka visi likumā paredzētie dati ir pareizi, vai arī jāiesniedz likumā paredzēta deklarācija, kas apliecina, ka nav pamata apšaubīt datu pareizību. Pieteikuma iesniedzējs likumā paredzēto deklarāciju var noformēt, ierodoties pie notāra vai tiesā, izņemot gadījumus, kad attiecīgās federālās zemes tiesību akti paredz, ka šis jautājums ir tikai notāru kompetencē.
Eiropas mantošanas apliecības izdošana
Starptautiskajā testamentu pārvaldības likumā [Internationale Erbrechtsverfahrensgesetz, IntErbRVG] ir noteikta Eiropas mantošanas apliecības izdošanas procedūra. Eiropas mantošanas apliecība ir derīga gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs (izņemot Īriju un Dāniju). To izdod arī pēc testamentu tiesas pieprasījuma kā notariālu kopiju, kam ir ierobežots derīguma termiņš. Apliecības galvenais mērķis ir vienkāršot mantojuma jautājumu risināšanu ES.
Mantas sadalīšana
Ja ir vairāki mantinieki, mantojums kļūst par visu mantinieku kopīpašumu. Tādējādi līdzīpašniekiem tikai kopīgi ir atļauts rīkoties ar individuālām mantojuma lietām, piemēram, pārdot testatora automobili, kas vairs nav vajadzīgs. Arī mantojums viņiem ir jāpārvalda kopīgi. Bieži tas rada būtiskus sarežģījumus, jo īpaši tad, ja mantinieki dzīvo atsevišķi un nevar vienoties. Šāda “piespiedu kopība” parasti ir ļoti neizdevīga, un principā katrs no mantiniekiem var pieprasīt, lai mantas kopība tiek izbeigta, pieprasot mantojuma sadalīšanu. Vissvarīgākais izņēmums šajā ziņā ir gadījums, kad testators savā testamentā ir noteicis, ka mantojums noteiktu laiku nav dalāms, piemēram, lai varētu turpināt ģimenes uzņēmuma darbību.
Ja testators ir iecēlis testamenta izpildītāju, tas tad ir atbildīgs par mantojuma sadali. Pretējā gadījumā mantojuma sadalīšana ir mantinieku pienākums. Šajā nolūkā viņi var vērsties pie notāra pēc palīdzības. Ja mantinieki nevar vienoties, kaut arī ir iecēluši notāru par starpnieku, atliek vienīgais risinājums – sākt tiesvedību.
7 Kā un kad persona kļūst par mantinieku vai legātāru?
Plašāku informāciju par likumisko mantošanu sk. iepriekš.
Ja mirušais ir atstājis testamentu, tam ir prioritāte pār likumiskās mantošanas noteikumiem. Attiecīgi manto tikai testamentā minētās personas, ja testators savā testamentā ir sniedzis norādījumus par visu mantojumu. Plašāku informāciju par to, kurš ir tiesīgs saņemt neatņemamo daļu, sk. iepriekš.
Pēc testatora nāves mantojums likumīgi pāriet mantiniekam vai mantiniekiem (automātiskās mantojuma pārņemšanas princips). Tomēr mantinieki ir tiesīgi atteikties no mantojuma (sk. iepriekš).
Testators savā testamentā var arī būt paredzējis legātu vai novēlējumu, piemēram, atsevišķu priekšmetu vai noteiktu naudas summu piešķiršanu konkrētām personām. Šādos gadījumos legāta vai novēlējuma saņēmējus (“legatārus”) neuzskata par mantiniekiem, tomēr viņi var pret atbildētāju(-iem) izvirzīt prasījumu par legātu, kas viņiem novēlēts testamentā.
8 Vai mantinieki ir atbildīgi par mirušā parādiem, un ja jā, ar kādiem nosacījumiem?
Atteikšanās no mantojuma
Mantinieki neuzņemas mantojuma saistības, ja viņi ir atteikušies no mantojuma noteiktajā termiņā. Parasti attiecīgais mantinieks var atteikties no mantojuma sešu nedēļu laikā no brīža, kad viņš informēts par mantojuma atklāšanos un par viņa kā mantinieka statusa pamatojumu, iesniedzot oficiālu deklarāciju testamentu tiesā. Deklarāciju var iesniegt tieši testamentu tiesā, kas to reģistrē, vai iesniegt tiesā pēc tam, kad to apliecinājis notārs. Pēdējā minētajā gadījumā ir pietiekami, ja iesniedz vēstuli, tomēr mantinieka paraksta autentiskums ir jāapliecina notariāli. Atteikšanās no mantojuma vai tā pieņemšana parasti ir saistoša.
Saistības, ja mantojumu pieņem
Ja mantinieki pieņem mantojumu, viņi no juridiskā viedokļa būtībā ieņem testatora vietu. Tas nozīmē, ka viņi manto arī testatora parādus, un viņiem faktiski arī jāsedz tie no saviem līdzekļiem.
Tomēr mantinieki var ierobežot savas saistības attiecībā uz mantotajiem parādiem tādā apmērā, kas nepārsniedz t.s. mantojuma masu [“Erbmasse”]. Tas nozīmē, ka jebkurš no mirušā kreditoriem var vērst piedziņu pret mantojuma masu, bet mantinieku pašu līdzekļi pret trešo personu prasībām ir aizsargāti.
Mantinieki šādu saistību ierobežojumu var saņemt divējādi — viņi var iesniegt pieteikumu testamentu izpildes tiesai, pieprasot mantojuma pārvaldību kreditoru vārdā, vai arī viņi var sākt mantojuma maksātnespējas procedūru, iesniedzot prasību rajona tiesā, kas rīkojas kā maksātnespējas tiesa. Ja ar mantojumu nepietiek, lai segtu izmaksas, kas saistītas ar tā pārvaldību kreditoru vārdā, vai mantojuma maksātnespējas procedūras izmaksas, mantinieki tik un tā var iegūt saistību ierobežojumu. Ja kreditors izvirza prasījumus, mantinieki var atsaukties uz mantojuma aktīvu nepietiekamību. Mantinieki tad var atteikties segt mantojuma saistības tādā apmērā, kādā tās nesedz mantojuma apjoms.
Taču esošais mantojums mantiniekiem ir jānodod kreditoriem. Ja mantinieki vienkārši vēlas izvairīties no parādiem, ko tie nav paredzējuši, viņiem ir tikai jāuzsāk publiskā paziņojuma procedūra [“Aufgebotsverfahren”], kurā mantinieki var iesniegt testamentu tiesai pieteikumu, pieprasot, lai visi testatori kreditori informē tiesu līdz noteiktam termiņam par tiem neatmaksāto testatora parādu. Ja kreditors laikus neiesniedz savus prasījumus, viņam ir jābūt apmierinātam ar to, kas beigās ir atstāts mantojumā. Publiska paziņojuma procedūrā var arī precizēt mantinieku situāciju, atklājot, vai ir pamats nodot mantu oficiālai administrācijai, iesniedzot pieteikumu par mantas pārvaldīšanu vai par maksātnespējīgā parādnieka mantu.
9 Kādi dokumenti un/vai informācija parasti vajadzīga nekustamā īpašuma reģistrācijai?
Saskaņā ar automātiskās mantojuma pārņemšanas principu (skat. 7. punktu) zemes gabala īpašnieka mantinieks iegūst īpašumtiesības uz šo zemitestatora nāves gadījumā. Tā rezultātā zemesgrāmatā būs nepareizs ieraksts, jo testators joprojām tiks iekļauts kā īpašnieks. Lai zemes īpašuma īpašnieka mantinieku arī varētu formāli reģistrēt zemesgrāmatā kā īpašnieku, jāiesniedz pieteikums par zemesgrāmatas labošanu kopā ar kļūdu apliecinošiem pierādījumiem. Lai iesniegtu pieteikumu par zemesgrāmatas labošanu pēc reģistrētā īpašnieka nāves, pieteikuma iesniedzējam zemesgrāmatu nodaļai vispirms jāiesniedz pierādījums par mantinieka statusu.
Stingri formalizētā zemesgrāmatas procesā šo pierādījumu var iesniegt, tikai iesniedzot mantojuma apliecību vai Eiropas mantošanas apliecību, kurā pieteikuma iesniedzējs ir identificēts kā mantinieks.
Ja mantošanas pamats ir pēdējās gribas rīkojums, kas izklāstīts publiskā dokumentā (notariālā testamentā vai mantojuma līgumā), ir pietiekami iesniegt zemesgrāmatu nodaļai [Grundbuchamt] rīkojumu un oficiālo ierakstu par mantojuma atklāšanos. Tādā gadījumā mantojuma apliecība vai Eiropas mantošanas apliecība nav vajadzīga.
Ja uz zemes gabalu attiecas legāts vai novēlējums, saskaņā ar Vācijas mantojuma tiesībām nenotiek automātiska īpašumtiesību iegūšana. Tomēr legātārs var lūgt mantiniekam nodot viņam īpašumtiesības. Īpašumtiesību iegūšanai ir jāuzrāda notariāls akts, kurā jānorāda, ka mantinieks īpašumtiesības uz attiecīgo zemi nodod legātāram. Ja piemēro ārvalsts mantošanas tiesības, piemēram, tāpēc, ka mantojuma atstājēja pēdējā parastā dzīvesvieta bija ārvalstīs un viņš nav izvēlējies piemērojamos tiesību aktus, izņēmuma kārtā var pietikt ar mantojuma apliecības vai Eiropas mantošanas apliecības uzrādīšanu, pat ja piešķiršana veikta tikai legāta vai novēlējuma veidā. Var būt vajadzīgi arī citi dokumenti atkarībā no konkrētā gadījuma. Piemēram, lai tirdzniecības uzņēmumu reģistrētu kā mantinieku, ir jāiesniedz pārstāvības pilnvaru pierādījums (piemēram, oficiāls izraksts no komercreģistra).
9.1 Vai pārvaldnieka iecelšana ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma? Ja tā ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma, kādi pasākumi ir jāveic?
Saskaņā ar Vācijas mantojuma tiesībām mantojuma pārvaldību kreditoru vārdā var izmantot, lai nepieļautu parādu piedziņu no mantinieka paša līdzekļiem. Testamentu izpildes tiesa var pieņemt rīkojumu par mantojuma nodošanu pārvaldībā tikai pēc pilnvarotas personas (mantinieka, testamenta izpildītāja, mantojuma kreditora, mantojuma masas pircēja vai mantinieka uz pārstāvības tiesību pamata) pieprasījuma.
Administrators ir oficiāli iecelta struktūra. Mantojuma pārvaldnieks tiek oficiāli iecelts, un viņš ir atbildīgs par citas personas mantojuma masas pārvaldību, juridiska strīda gadījumā viņa ir puses statuss ar tās tiesībām. Savus oficiālos pienākumus tas veic kā privātpersona, pārvaldot citas personas līdzekļus, lai apmierinātu visu iesaistīto pušu (mantinieku un kreditoru) intereses. Mantojuma pārvaldības procesa, ko pārvaldnieks ir tiesīgs īstenot un kas faktiski ir viņa pienākums, mērķis ir ne tikai saglabāt un palielināt mantojuma masu, bet galvenokārt mantojuma kreditoru prasību apmierināšana. Pārvaldnieka galvenais uzdevums ir nodrošināt mantojuma saistību nokārtošanu.
9.2 Kas ir tiesīgs izpildīt mirušā pēdējās gribas rīkojumu un/vai pārvaldīt mantojumu?
Attiecīgas pilnvaras var piešķirt ne tikai faktiskajiem mantiniekiem, (maksātnespējas) pārvaldniekam (sk. iepriekš) un testamenta izpildītājam (sk. turpmāk), bet arī mantojuma aizgādnim.
Testamentu tiesa oficiāli pieņem rīkojumu par mantojuma aizgādnību, ja tāda nepieciešama, gadījumos, kad atbildīgā mantinieka identitāte ir neskaidra vai ja nav zināms, vai mantinieks ir pieņēmis mantojumu. Mantojuma aizgādnības mērķis ir aizsargāt un uzturēt mantojumu nezināmo mantinieku interesēs.
Testamentu tiesa nosaka aizgādņa pienākumu apjomu atbilstoši tam, kas ir nepieciešams katrā individuālajā gadījumā. Šis apjoms var būt diezgan plašs vai var būt saistīts tikai ar individuālu mantojuma lietu pārvaldību. Mantojuma aizgādnis parasti ir atbildīgs par nezināmo mantinieku apzināšanu un mantojuma aizsargāšanu un uzturēšanu.
Principā mantojuma aizgādnības mērķis nav apmierināt mantojuma kreditoru prasības, jo to pārsvarā izmanto, lai aizsargātu mantiniekus. Izņēmuma kārtā aizgādnim var būt arī pienākums rīkoties ar mantojuma līdzekļiem, lai nokārtotu mantojuma saistības, ja tas ir nepieciešams mantojuma pienācīgai pārvaldībai un uzturēšanai vai lai izvairītos no zaudējumiem vai kaitējuma, jo īpaši jebkādām izmaksām, kas var rasties nevajadzīgu juridisku strīdu dēļ.
9.3 Kādas ir pārvaldnieka pilnvaras?
Testators savā pēdējās gribas rīkojumā var norādīt vienu vai vairākas personas, kas rīkosies kā testamenta izpildītāji. Viņš var arī pilnvarot trešo personu, testamenta izpildītāju vai testamentu izpildes tiesu iecelt vienu vai vairākas personas, kas rīkosies kā testamenta izpildītāji. Testamenta izpildītāja pienākumu izpildes termiņš sākas, tiklīdz ieceltā persona piekrīt tās iecelšanai šādā amatā.
Saskaņā ar tiesību aktiem testamenta izpildītajam ir pienākums izpildīt testatora testamentāros rīkojumus. Ja ir vairāk nekā viens mantinieks, testamenta izpildītājs ir atbildīgs par mantojuma sadalīšanu starp mantiniekiem.
Testamenta izpildītājam ir jāpārvalda mantojums. Viņš jo īpaši ir tiesīgs pārņemt mantojumu savā valdījumā un rīkoties ar mantojuma lietām. Šādā gadījumā mantinieki nav tiesīgi rīkoties ar mantojuma lietām, kas ir testamenta izpildītāja pārvaldībā. Testamenta izpildītājs ir arī tiesīgs uzņemties saistības mantojuma vārdā, ja tas ir nepieciešams tā pienācīgai pārvaldībai. Viņš ir tiesīgs rīkoties ar lietām bez maksas tikai tad, ja viņam ir morāls pienākums to darīt, vai ievērojot pieklājības normas.
Tomēr testators pēc saviem ieskatiem var ierobežot testamenta izpildītāja pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normās noteiktajām. Viņam ir arī pilnvaras noteikt termiņu testamenta izpildei. Piemēram, viņš var pat atļaut testamenta izpildītājam rīkoties ar mantojumu un to sadalīt īstermiņā. Tomēr viņš var arī izlemt iekļaut norādījumus savā testamentā vai mantojuma līgumā, lai mantojuma masai piemērotu ilgtermiņa izpildi. Principā ilgtermiņa izpildi var atļaut uz laikposmu, kas nepārsniedz 30 gadus, sākot no faktiskās mantošanas dienas. Tomēr testators var sniegt norādījumus, ka pārvaldība ir jāturpina līdz mantinieka vai testamenta izpildītāja nāvei vai līdz konkrētam notikumam, kas skar mantinieku vai testamenta izpildītāju. Šādos gadījumos testamenta izpilde faktiski var ilgt vairāk nekā 30 gadus.
10 Kādus dokumentus, kas apliecina labuma guvēju statusu un tiesības, saskaņā ar valsts tiesību aktiem parasti izsniedz tiesvedības laikā mantošanas lietās vai tās beigās? Vai tiem ir konkrēts pierādījuma spēks?
Parasti ir vajadzīga mantojuma apliecība vai Eiropas mantošanas apliecība, lai pierādītu, ka mantiniekam ir mantojuma tiesības, piemēram, ja mantinieks vēlas, lai uz viņa vārda tiek pārreģistrēts zemes gabals vai konts, kas atvērts uz mirušā vārda. Ja ir sagatavots publisks testaments (sk. iepriekš), mantojuma apliecības vai Eiropas mantošanas apliecības uzrādīšana var nebūt nepieciešama.
Šī lapa ir daļa no tīmekļvietnes Tava Eiropa.
Mēs labprāt uzzinātu jūsu atsauksmes par sniegtās informācijas lietderību.