2017. gada Mediācijas likums stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī. Likumā ir ietverti noteikumi par visaptverošu tiesisko regulējumu, lai veicinātu strīdu izšķiršanu, izmantojot mediāciju kā alternatīvu tiesvedībai. Likuma pamatmērķis ir veicināt mediāciju kā dzīvotspējīgu, iedarbīgu un lietderīgu alternatīvu tiesvedībai, tādējādi samazinot juridiskās izmaksas, paātrinot strīdu izšķiršanu un mazinot spriedzi un aizvainojumu, kas bieži vien ir saistīti ar tiesvedību.
Likums:
- ietver vispārīgus principus par to, kā kvalificēti mediatori veic mediāciju – 6.–8. pants;
- paredz ieviest prakses kodeksus attiecībā uz kvalificētu mediatoru starpniecību – 9. pants;
- nosaka, ka saziņa starp pusēm mediācijas laikā ir konfidenciāla – 10. pants;
- paredz nākotnē izveidot Mediācijas padomi, kas pārraudzītu nozares attīstību – 12. pants;
- ievieš pienākumu juriskonsultiem un advokātiem ieteikt strīdos iesaistītām pusēm apsvērt mediācijas izmantošanu strīdu izšķiršanai – 14. un 15. pants;
- nosaka, ka tiesa pēc savas iniciatīvas vai pēc pušu iniciatīvas var aicināt puses apsvērt mediāciju kā strīda izšķiršanas līdzekli – 16. pants;
- nosaka mediācijas ietekmi uz dažādiem noilguma periodiem – 18. pants;
- paredz, ka tiesa, nosakot tiesāšanās izdevumus saistībā ar Likuma 16. pantā minēto tiesvedību, ja tā to uzskata par taisnīgu, var ņemt vērā jebkuru kādas tiesvedības puses nepamatotu atteikumu vai nespēju apsvērt mediācijas izmantošanu vai jebkādu nepamatotu puses atteikšanos piedalīties mediācijā pēc tiesas uzaicinājuma to darīt saskaņā ar 16. pantu – 20. un 21. pants.
Likuma darbības jomā ietilpst visi civilprocesi, ko var ierosināt tiesā, izņemot dažus Likuma 3. pantā noteiktos izņēmumus.