Aizvērt

IR PIEEJAMA PORTĀLA BETA VERSIJA!

Apmeklējiet Eiropas e-tiesiskuma portāla BETA versiju un sniedziet atsauksmes par savu pieredzi!

 
 

Navigācijas ceļš

menu starting dummy link

Page navigation

menu ending dummy link

Vecāku atbildība - Slovēnija

SATURS

1 Kāda ir juridiskā termina „vecāku atbildība” praktiskā nozīme? Kādas tiesības un pienākumus personai uzliek vecāku atbildība?

Vecāku vara ir tiesiskas attiecības, ko reglamentē ģimenes tiesības. Attiecības sākas līdz ar bērna piedzimšanu vai tad, kad tiek noteikta paternitāte un maternitāte. Slovēnijas tiesību sistēmā bērniem, kas piedzimuši neprecētiem vecākiem, ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā bērniem, kas dzimuši precētiem vecākiem. Slovēnijas tiesībās ir pieņemta “pilnīgas adopcijas” sistēma, un tas nozīmē, ka attieksme pret adoptētajiem bērniem ir tāda pati kā pret bioloģiskajiem bērniem.

Juridiskais pamats ir nostiprināts Slovēnijas Konstitūcijas (Ustava Republike Slovenije) 54. pantā, kurā paredzēts, ka vecākiem ir tiesības un pienākums uzturēt, izglītot un audzināt savus bērnus. Šīs tiesības un pienākumus var atcelt vai ierobežot tikai tādu iemeslu dēļ, kas noteikti tiesību aktos nolūkā pasargāt bērna intereses. Bērniem, kas piedzimuši neprecētiem vecākiem, ir tādas pašas tiesības kā bērniem, kas dzimuši precētiem vecākiem.

Vecākiem ir tiesības un pienākums, veicot tiešu aprūpi un cita veida darbu un aktivitātes, nodrošināt sava bērna veiksmīgu fizisko un garīgo attīstību. Vecākiem ir tiesības un pienākums aizsargāt bērna dzīvību, personisko attīstību, tiesības un intereses, kamēr viņš nav sasniedzis pilngadību, lai nodrošinātu bērna veselīgu izaugsmi un līdzsvarotu personisko attīstību, kā arī to, ka vēlāk viņš ir spējīgs dzīvot un strādāt patstāvīgi. Vecāku tiesības ietver šīs tiesības un pienākumus. (Laulību un ģimenes lietu likuma [Zakon o zakonski zvezi in družinskih razmerjih] 4. pants.)

Vecākiem ir jāaizsargā savu bērnu intereses visās darbībās un procedūrās, kas attiecas uz bērnu. Uzskata, ka vecāki rīkojas sava bērna interesēs, ja viņi apmierina bērna materiālās, emocionālās un psihosociālās vajadzības ar rīcību, kas atbilst pieņemamiem standartiem un ir nepieciešama, lai nodrošinātu viņu rūpes un atbildību par bērnu, pienācīgi ņemot vērā bērna raksturu un vēlmes. (Laulību un ģimenes lietu likuma 5.a pants.)

Vecākiem ir jānodrošina savam bērnam viņa veselīgai izaugsmei un līdzsvarotai personiskajai attīstībai nepieciešamie apstākļi un ir jāpalīdz attīstīt viņa spēju dzīvot un strādāt patstāvīgi. Viņiem savs bērns ir jāuztur un jāaudzina un jāaizsargā viņa veselība un dzīvība. Viņiem ir pienākums pēc iespējas nodrošināt, ka viņu bērns ir izglītots un profesionāli apmācīts atbilstoši bērna prasmēm, spējām un vēlmēm. Bērnam ir tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem, un abiem vecākiem ir tiesības uz saskarsmi ar bērnu. (Laulību un ģimenes lietu likuma 102., 103. un 106. pants,)

Vecāku juridiskā atbildība par savu bērnu ir paredzēta Saistību kodeksa (Obligacijski zakonik) 142. pantā. Vecāki ir atbildīgi par kaitējumu, ko bērns, kurš ir jaunāks par septiņiem gadiem, nodara trešai personai, — neatkarīgi no vecāku vainas. Vecāki ir atbildīgi par kaitējumu, ko nepilngadīgs bērns, kurš ir vecāks par septiņiem gadiem, nodara trešai personai, izņemot gadījumus, kad viņi var pierādīt, ka tas nenotika viņu vainas dēļ.

Laulību un ģimenes lietu likuma 107. pantā ir sniegts regulējums attiecībā uz bērna pārstāvību viņa attiecībās ar apkārtējo pasauli. Nepilngadīgus bērnus pārstāv viņu vecāki. Ja kaut kas ir oficiāli jāpaziņo vai jāpiegādā nepilngadīgam bērnam vai bērns ir jāinformē par kaut ko, jebkurš no vecākiem var pieņemt piegādi. Ja vecāki nedzīvo kopā, to dara vecāks, pie kura bērns dzīvo. Ja bērna aprūpi un audzināšanu nodrošina abi vecāki, viņiem ir jāvienojas par bērna pastāvīgo dzīvesvietu un par to, kurš no viņiem saņems bērnam paredzēto korespondenci.

Bērna īpašumu līdz viņa pilngadībai pārvalda viņa vecāki, ievērojot bērna intereses. (Laulību un ģimenes lietu likuma 109. pants.)

2 Kam parasti tiek piešķirta vecāku atbildība par bērnu?

Vecāku tiesības īsteno gan tēvs, gan māte. (Laulību un ģimenes lietu likuma 4. pants.)

Vecāki īsteno savas vecāku tiesības, kopīgi vienojoties, saskaņā ar bērna interesēm. Ja vecāki nedzīvo kopā un viņiem nav kopīgas aizbildnības pār bērnu, lēmumus par jautājumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz bērna attīstību, viņi pieņem abi kopā, vienojoties un saskaņā ar bērna interesēm. Vecāks, kuram ir aizbildnība pār bērnu, pieņem lēmumus par jautājumiem attiecībā uz bērna ikdienas dzīvi. Ja viens no vecākiem nevar īstenot savas vecāka tiesības, otrs vecāks īsteno vecāku tiesības viens pats. (Laulību un ģimenes lietu likuma 113. pants.)

Ja viens no vecākiem ir miris vai nav zināms, vai viņam ir atņemtas vecāku tiesības vai tiesībspēja, vecāku tiesības īsteno otrs vecāks. (Laulību un ģimenes lietu likuma 115. pants.)

3 Vai vecāku vietā var iecelt citu personu, ja vecāki nespēj vai nevēlas uzņemties vecāku atbildību par savu bērnu?

Bērna aprūpi var nodrošināt citas personas vai iestāde. Sociālā dienesta centrs (Center za socialno delo) var atņemt bērnu vecākiem un nodot viņu citas personas vai iestādes aizbildnībā, ja vecāki ir atstājuši novārtā bērna audzināšanu un aprūpi vai ja tas ir bērna interesēs kādu citu svarīgu iemeslu dēļ. (Laulību un ģimenes lietu likuma 120. pants.)

Sociālā dienesta centrs var ievietot bērnu audžuģimenē, ja viņam nav savas ģimenes vai ja viņš dažādu iemeslu dēļ nespēj dzīvot kopā ar saviem vecākiem, vai ja bērna fiziskā un garīgā attīstība ir apdraudēta vidē, kurā viņš dzīvo. (Laulības un ģimenes lietu likuma 157. pants.) Aprūpe audžuģimenē ir sīkāk reglamentēta Likumā par aprūpi audžuģimenē (Zakon o izvajanju rejniške dejavnosti).

Par bērnu var rūpēties adoptētājs. Bērnu drīkst adoptēt tikai tad, ja viņa vecāki nav zināmi, ja viņa vecāku dzīvesvieta nav bijusi zināma vienu gadu, ja viņa vecāki kompetentajai iestādei ir iesnieguši piekrišanu nodot bērnu adopcijai vai ja viņa vecāki ir miruši. (Laulību un ģimenes lietu likuma 141. pants.)

Nepilngadīgu bērnu, kuram nav vecāku vai kura vecāki nenodrošina bērna aprūpi, sociālā dienesta centrs nodod aizbildņa aprūpē. Nepilngadīga bērna aizbildnis ir atbildīgs par bērna aprūpi tāpat, it kā viņš būtu bērna vecāks. (Laulību un ģimenes lietu likuma 201. un 202. pants.)

4 Kā tiek risināts jautājums par vecāku turpmāko atbildību, ja vecāku laulība tiek šķirta vai ja vecāki vairs nedzīvo kopā?

Vecākiem, kuri nedzīvo kopā vai plāno dzīvot atsevišķi, ir jāvienojas par abu kopīgo aizbildnību pār bērniem, ņemot vērā bērnu intereses. Viņi var vienoties saglabāt vienādu aizbildnību pār saviem bērniem, nodot aizbildnības tiesības vienam no vecākiem vai savstarpēji sadalīt bērnus. Ja viņi nevar patstāvīgi vienoties par šo jautājumu, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Ja vecāki nevar vienoties par aizbildnību pār bērniem pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, tiesa var pēc viena vai abu vecāku pieprasījuma piekrist, ka aizbildnības tiesības tiek piešķirtas vienam no vecākiem vai ka bērnus savstarpēji sadala starp vecākiem. Tāpat tiesa pēc savas iniciatīvas var izlemt, ka aizbildnība pār visiem vai dažiem bērniem ir jāuztic trešai personai. Pirms tiesa pieņem nolēmumu, tai ir pienākums noskaidrot, kāds ir sociālā dienesta centra viedoklis attiecībā uz bērna interesēm. Tāpat tiesa ņem vērā bērna viedokli, ja to pauž bērns pats vai persona, kurai bērns uzticas un kuru bērns ir pats izvēlējies, ja vien bērns ir spējīgs saprast šāda viedokļa nozīmi un sekas. (Laulību un ģimenes lietu likuma 105. pants.)

Ja tiesa anulē laulību, tā arī pieņem lēmumu par aizbildnību pār laulāto kopīgajiem bērniem, par bērnu uzturēšanu un par viņu saskarsmi ar attiecīgajiem vecākiem. (Laulību un ģimenes lietu likuma 78. pants.)

Ja vecāki nedzīvo kopā un viņiem nav kopīgas aizbildnības pār bērnu, lēmumus par jautājumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz bērna attīstību, viņi pieņem abi kopā, vienojoties un saskaņā ar bērna interesēm. Vecāks, kuram ir aizbildnība pār bērnu, pieņem lēmumus par jautājumiem attiecībā uz bērna ikdienas dzīvi. (Laulību un ģimenes lietu likuma 113. pants.)

5 Ja vecāki noslēdz vienošanos par vecāku atbildību, kādas formalitātes ir jāievēro, lai šī vienošanās būtu juridiski saistoša?

Vecākiem, kuri nedzīvo kopā vai plāno dzīvot atsevišķi, ir jāvienojas par abu kopīgo aizbildnību pār bērniem, ņemot vērā bērnu intereses. Ja vecāki vienojas par aizbildnību pār bērniem, viņi var ierosināt, lai tiesa par to pieņem lēmumu bezstrīdus procedūrā. Ja tiesa konstatē, ka minētā vienošanās nav bērna interesēs, tā noraida šo ierosinājumu. Ja vecāki nevar patstāvīgi vienoties par šo jautājumu, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Ja vecāki nevar panākt vienošanos pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, tiesa pieņem nolēmumu pēc viena vai abu vecāku pieprasījuma. (Laulību un ģimenes lietu likuma 105. pants.)

Vecāki, kuri nedzīvo kopā vai plāno dzīvot atsevišķi, vienojas par savu kopīgo bērnu uzturēšanu. Ja viņi nevar patstāvīgi vienoties par šo jautājumu, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Ja vecāki nevar panākt vienošanos par savu kopīgo bērnu uzturēšanu pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, tiesa pieņem lēmumu pēc viena vai abu vecāku pieprasījuma. (Laulību un ģimenes lietu likuma 105.a pants.)

Bērnam ir tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem, un abiem vecākiem ir tiesības uz saskarsmi ar bērnu. Šāda saskarsme primāri nodrošina, ka tiek ievērotas bērna intereses. Vecāks, pie kura bērns dzīvo un kuram ir aizbildnība pār bērnu, vai trešā persona, pie kuras bērns dzīvo, atturas no tādas rīcības, kas traucē vai liedz bērnam uzturēt saskarsmi ar otru vecāku vai viņa vecākiem, un cenšas veicināt bērnu ieņemt piemērotu attieksmi attiecībā uz saskarsmi ar otru vecāku vai viņa vecākiem. Vecākam, kuram ir saskarsme ar bērnu, ir jāatturas no tādas rīcības, kas traucē bērna aprūpei un audzināšanai. Ja vecāki vienojas par saskarsmi, viņi var ierosināt, lai tiesa par to pieņem lēmumu bezstrīdus procedūrā. Ja tiesa konstatē, ka minētā vienošanās nav bērna interesēs, tā noraida šo ierosinājumu. Ja vecāki nevar panākt vienošanos par saskarsmi pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, tiesa pieņem lēmumu pēc viena vai abu vecāku pieprasījuma. (Laulību un ģimenes lietu likuma 106.a pants.)

Bērnam ir tiesības arī uz saskarsmi ar citām personām, kuras ir radinieki un kurām ir ciešas personiskas saites ar bērnu, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm. Uzskata, ka šādas personas ir bērna vecvecāki, brāļi un māsas, pusbrāļi un pusmāsas, agrākie audžuvecāki un viena vai abu vecāku bijušais vai pašreizējais laulātais vai partneris ārpus laulības. Vienošanos par saskarsmi panāk bērna vecāki, bērns (ja viņi ir spējīgi izprast šādas vienošanās nozīmi) un personas, ar kurām bērnam ir personiska saikne. Ja viņi nevar patstāvīgi vienoties par šo jautājumu, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Tam, kādā apmērā un veidā tiek uzturēta saskarsme, ir jābūt bērna interesēs. Ja bērna vecāki, bērns un personas, ar kurām bērnam ir personiska saikne, vienojas par saskarsmi, viņi var ierosināt, lai tiesa par to pieņem lēmumu bezstrīdus procedūrā. Ja tiesa konstatē, ka minētā vienošanās nav bērna interesēs, tā noraida šo ierosinājumu. Ja vienošanos nav iespējams panākt pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, lēmumu par saskarsmi pieņem tiesa. (Laulību un ģimenes lietu likuma 106.a pants.)

6 Kādi ir alternatīvie konflikta ārpustiesas risināšanas līdzekļi, ja vecāki nevar vienoties par vecāku atbildības jautājumu?

Ja vecāki nevar patstāvīgi vienoties, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Ja vienošanos nav iespējams panākt pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, lēmumu par šo jautājumu pieņem tiesa.

7 Kādus jautājumus attiecībā uz bērnu var izlemt tiesnesis, ja vecāki iesniedz lietu tiesā?

Tiesa var izlemt, ka vienam no vecākiem tiek piešķirta aizbildnība pār visiem bērniem vai ka bērni tiek sadalīti starp vecākiem. Tāpat tiesa pēc savas iniciatīvas var izlemt, ka aizbildnība pār visiem vai dažiem bērniem ir jāuztic trešai personai. (Laulību un ģimenes lietu likuma 105. pants.)

Tiesa pieņem lēmumu arī par bērna uzturlīdzekļiem un par saskarsmi. (Laulību un ģimenes lietu likuma 105.a, 106. un 106.a pants)

Pieņemot lēmumu par saskarsmi, tiesa galvenokārt vadās no bērna interesēm. Ierosinājums vai pieteikums lēmuma pieņemšanai par saskarsmi ir jāpapildina ar kompetentā sociālā dienesta centra izdotu pierādījumu, kurā norādīts, ka vecāki ir centušies ar centra darbinieku palīdzību vienoties par saskarsmi. Tiesa var atņemt vai ierobežot saskarsmes tiesības, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu bērna intereses. Saskarsme nav bērna interesēs, ja tā rada psiholoģisku spiedienu uz bērnu vai apdraud bērna fizisko vai garīgo attīstību. Tiesa var izlemt, ka saskarsmei ir jānotiek trešās personas uzraudzībā vai ka tā nedrīkst ietvert personisku kontaktu un saistību (t. i., tai ir jānotiek citādi), ja tas pretējā gadījumā nebūtu bērna interesēs. (Laulību un ģimenes lietu likuma 106. pants.)

Uzturlīdzekļus nosaka, ņemot vērā prasītāja vajadzības un tās personas materiālās un peļņas gūšanas spējas, kurai ir jāmaksā uzturlīdzekļi. Aprēķinot uzturlīdzekļus, kas pienākas bērnam, tiesai ir jārīkojas bērna interesēs, nosakot tos piemērotā līmenī, lai nodrošinātu bērna sekmīgu fizisko un garīgo attīstību. (Laulību un ģimenes lietu likuma 129. un 129.a pants.)

8 Ja tiesa nolemj nodot bērnu viena vecāka atsevišķā aizgādībā, vai tas nozīmē, ka viens no vecākiem var izlemt visus jautājumus attiecībā uz bērnu, iepriekš nekonsultējoties ar otru vecāku?

Ja vecāki nedzīvo kopā un viņiem nav kopīgas aizbildnības pār bērnu, lēmumus par jautājumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz bērna attīstību, viņi pieņem abi kopā, vienojoties un saskaņā ar bērna interesēm. Ja viņi nevar patstāvīgi vienoties par šo jautājumu, sociālā dienesta centra darbinieki palīdz viņiem to izdarīt. Vecāks, kuram ir aizbildnība pār bērnu, pieņem lēmumus par jautājumiem attiecībā uz bērna ikdienas dzīvi. Ja vecāki nevar panākt vienošanos par jautājumiem, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, pat ar sociālā dienesta centra darbinieku palīdzību, tiesa pieņem lēmumu bezstrīdus procedūrā pēc viena vai abu vecāku pieprasījuma. (Laulību un ģimenes lietu likuma 113. pants.)

9 Ja tiesa nolemj nodot bērnu abu vecāku kopējā aizgādībā, ko tas nozīmē praktiski?

Tas nozīmē, ka abi vecāki ir vienlīdz atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību un ka abiem ir jāturpina rūpēties par bērnu.

10 Kurā tiesā vai iestādē ir jāvēršas ar iesniegumu par vecāku atbildību? Kādas formalitātes ir jāievēro un kādi dokumenti jāpievieno iesniegumam?

Šādās lietās kompetence pēc būtības ir rajonu tiesām (okrožna sodišča). (Civilprocesa likuma [Zakon o pravdnem postopku] 32. pants.)

Vispārējā teritoriālā jurisdikcija ir tiesai, kuras piekritības teritorijā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta. Ja tiesai Slovēnijā ir jurisdikcija tāpēc, ka atbildētājam ir pagaidu dzīvesvieta Slovēnijā, tad vispārējā teritoriālā jurisdikcija ir tiesai, kuras piekritības teritorijā ir atbildētāja pagaidu dzīvesvieta. Ja papildus pastāvīgai dzīvesvietai atbildētājam ir arī pagaidu dzīvesvieta citā pašvaldībā un ja faktisko apstākļu dēļ var pieņemt, ka atbildētājs turpinās tur dzīvot ilgāku laikposmu, tiesai, kuras piekritības teritorijā atbildētājam ir pagaidu dzīvesvieta, ir arī vispārējā teritoriālā jurisdikcija. (Civilprocesa likuma 47. pants.)

Ja strīdā par tiesiski noteiktiem uzturlīdzekļiem prasītājs ir persona, kas pieprasa uzturlīdzekļus, papildus vispārējās teritoriālās jurisdikcijas tiesai jurisdikcija ir tiesai, kuras piekritības teritorijā ir minētā prasītāja pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta. Ja strīdā par tiesiski noteiktiem uzturlīdzekļiem ar starptautisku elementu jurisdikcija ir Slovēnijas tiesai, jo prasītājs ir bērns, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Slovēnijā, tad teritoriālā jurisdikcija ir tiesai, kuras piekritības teritorijā ir prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta. Ja strīdā par tiesiski noteiktiem uzturlīdzekļiem jurisdikcija ir Slovēnijas tiesai, jo atbildētājam pieder īpašums Slovēnijā, no kura varētu maksāt uzturlīdzekļus, tad teritoriālā jurisdikcija ir tiesai, kuras piekritības teritorijā atrodas minētais īpašums. (Civilprocesa likuma 50. pants.)

Tiesvedības pusēm un citiem dalībniekiem prasības, pārsūdzības un citi pieteikumi ir jāiesniedz slovēņu valodā vai tajā nacionālās kopienas valodā, kuru oficiāli lieto tiesā. (Civilprocesa likuma 104. pants.)

Prasībā ir jāietver konkrēts prasījums, kurā izklāstīts lietas galvenais priekšmets un blakus prasījumi, fakti, kas pamato prasītāja prasību, pierādījumi, kas pamato minētos faktus, kā arī cita informācija, kurai ir jābūt ietvertai visās prasībās (Civilprocesa likuma 180. pants).

Saskaņā ar likumu pieteikums ir prasība, atbilde uz prasību, tiesiskās aizsardzības līdzeklis un citi paziņojumi, ierosinājumi vai saziņa, kas iesniegti ārpus tiesvedības. Pieteikumiem ir jābūt saprotamiem, un tajos ir jāietver visa informācija, kas nepieciešama tiesas sēdē. Tajos jo īpaši ir jāietver šāda informācija: atsauce uz tiesu, attiecīgo pušu vārds, uzvārds un pastāvīgās vai pagaidu dzīvesvietas vai reģistrācijas vietas, to likumīgo pārstāvju vai pilnvarnieku vārds, uzvārds, kā arī strīda priekšmets un paziņojuma saturs. Pieteicējam ir jāparaksta šis pieteikums, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams pieteikuma formāta dēļ. Par pieteicēja oriģinālo parakstu uzskata viņa ar roku rakstīto parakstu, kā arī drošu elektronisko parakstu, kas pārbaudīts, izmantojot kvalificētu sertifikātu. Ja paziņojumā ir ietverts pieprasījums, attiecīgajai pusei pieteikumā ir jānorāda fakti, uz kuriem pieteikums ir balstīts, un, ja nepieciešams, pierādījumi. (Civilprocesa likuma 105. pants.)

Tiesas nodevas ir jāmaksā tad, kad tiek iesniegta prasība. Tiesas nodevas ir jāsamaksā ne vēlāk kā termiņā, ko tiesa noteikusi tiesas nodevu maksājuma rīkojumā. (Civilprocesa likuma 105.a pants.)

Pieteikumi ir jāiesniedz rakstiski. Rakstisks pieteikums ir pieteikums, kas ir rakstīts rokrakstā vai drukāts un kuru pieteicējs ir parakstījis ar roku (uz pieteikuma fiziskā formātā), vai pieteikums elektroniskā formātā, kas parakstīts, izmantojot drošu elektronisko parakstu, kas pārbaudīts ar kvalificētu sertifikātu. Rakstisku pieteikumu iesniedz, nosūtot pa pastu, elektroniski, izmantojot komunikāciju tehnoloģiju, piegādājot tieši iestādē vai ar tādas personas starpniecību, kas profesionāli nodarbojas ar pieteikumu iesniegšanu (komerciāls pakalpojuma sniedzējs). Elektroniskos pieteikumus iesniedz elektroniski informācijas sistēmā. Informācijas sistēma automātiski apstiprina pieteicējam, ka pieteikums ir saņemts. Pieteikumus var arī iesniegt, aizpildot īpaši paredzētu vai citādi sagatavotu veidlapu. (Civilprocesa likuma 105.b pants.)

Ja ir paredzēts, ka pieteikumi būs jānogādā pretējai pusei, tiesā ir jāiesniedz tik daudz minēto pieteikumu kopiju, cik ir pieprasījusi tiesa un pretējā puse, un tādā formātā, kas ļauj tiesai tos nogādāt. Tas pats attiecas arī uz pielikumiem. Pieteikumus un to pielikumus, kas ir iesniegti elektroniski un ir nosūtāmi pretējai pusei, nosūta vienā eksemplārā. Tiesa sagatavo tik daudz elektronisko eksemplāru vai fotokopiju, cik nepieciešams pretējai pusei. (Civilprocesa likuma 106. pants.) Pieteikumam pievienotie dokumenti var būt oriģināli vai kopijas. (Civilprocesa likuma 107. pants.)

11 Kāda kārtība ir jāievēro šajos gadījumos? Vai ir iespējams lietu risināt paātrinātā kārtībā?

Rajona tiesa pieņem lēmumu civilprocesā, ja vien tiesību aktos nav noteikts, ka lēmums ir jāpieņem bezstrīdus procedūrā. Jautājumus, uz kuriem attiecas Laulību un ģimenes lietu likums, tiesas risina prioritārā kārtībā. (Laulību un ģimenes lietu likuma 10.a pants.)

Procesa gaitā strīdos, kas saistīti ar attiecībām starp vecākiem un bērniem, tiesa var pēc puses ierosinājuma vai pēc savas iniciatīvas noteikt pagaidu pasākumus (ar lēmumu par pagaidu noregulējumu) attiecībā ar šādiem jautājumiem: aizbildnība pār bērniem un uzturlīdzekļi, saskarsmes tiesību atņemšana vai ierobežošana, kādā veidā saskarsme notiek, Pagaidu pasākumus nosaka saskaņā ar kārtību, kas paredzēta Likumā par prasību izpildi un nodrošināšanu (Zakon o izvršbi in zavarovanju). (Civilprocesa likuma 411. pants.)

12 Vai ir iespējams saņemt juridisku palīdzību, lai segtu tiesas izdevumus?

Jā, var saņemt juridisko palīdzību, lai segtu procesa izmaksas. Par juridiskās palīdzības piešķiršanu lemj rajona tiesas priekšsēdētājs. (Likuma par juridisko palīdzību [Zakon o pravdnem postopku] 2. pants.)

Juridisko palīdzību var piešķirt juridiskajām konsultācijām, advokātu pakalpojumiem un citiem likumā paredzētajiem juridiskajiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu visa veida tiesisko aizsardzību visās vispārējās jurisdikcijas un specializētajās tiesās Slovēnijā, Slovēnijas Konstitucionālajā tiesā (Ustavno sodišče Republike Slovenije) un visās tādās iestādēs un institūcijās un pie tādām personām Slovēnijā, kas ir kompetentas risināt ārpustiesas strīdus, kā arī nolūkā atcelt maksājumu par tiesvedības izmaksām. (Likuma par juridisko palīdzību 7. pants.)

Personas, kurām ir tiesības saņemt juridisko palīdzību saskaņā ar šo likumu, ir: 1) Slovēnijas pilsoņi; 2) ārvalstu pilsoņi, kuriem Slovēnijā ir pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta, un personas, kurām nav pilsonības (bezvalstnieki) un kuras likumīgi uzturas Slovēnijā; 3) citi ārvalstu pilsoņi saskaņā ar savstarpīguma principu vai apstākļos un gadījumos, kas paredzēti Slovēnijai saistošos starptautiskos nolīgumos; 4) nevalstiskas organizācijas un biedrības, kas darbojas kā bezpeļņas organizācijas sabiedrības interesēs un ir reģistrētas attiecīgajā reģistrā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, — strīdos, kas saistīti ar darbību veikšanu sabiedrības interesēs vai ar nolūku, kādam tās ir nodibinātas; 5) citas personas, kurām tiesības saņemt juridisko palīdzību ir paredzētas saskaņā ar tiesību aktu vai Slovēnijai saistošu starptautisku nolīgumu. (Likuma par juridisko palīdzību 10. pants.)

Persona, kurai ir tiesības saņemt juridisko palīdzību, var lūgt juridisko palīdzību jebkurā procesa posmā. Pieņemot lēmumu par juridiskās palīdzības pieprasījumiem, noskaidro pieteicēja finanšu stāvokli un citus likumā noteiktos apstākļus. (Likuma par juridisko palīdzību 11. pants.)

13 Vai lēmumu par vecāku atbildību ir iespējams pārsūdzēt?

Jā, kompetence pieņemt lēmumus par pārsūdzībām pret rajonu tiesas pieņemtu lēmumu par vecāku varu ir augstākajai tiesai (višje sodišče). (Civilprocesa likuma 35. pants.) Apelācijas sūdzību var iesniegt tiesā, kas pieņēma spriedumu pirmajā instancē, iesniedzot tik daudz eksemplāru, cik ir nepieciešams tiesai un pretējai pusei. (Civilprocesa likuma 342. pants.)

14 Dažos gadījumos varbūt ir jāvēršas tiesā vai citā iestādē, lai panāktu, ka lēmums par vecāku atbildību tiek izpildīts. Kāda kārtība ir jāievēro šādos gadījumos?

Izpildes procesus regulē Likums par prasību izpildi un nodrošināšanu. Ja vien likumā nav noteikts citādi, jurisdikcija pēc būtības, lai atļautu izpildi, ir vietējai tiesai (okrajno sodišče). (Likuma par prasību izpildi un nodrošināšanu 5. pants.)

Tiesa, kurai ir teritoriālā jurisdikcija pieņemt lēmumu par ierosinājumu izpildīt tiesas lēmumu par aizbildnību pār bērnu un par pašu izpildi, ir tiesa, kuras piekritības teritorijā atrodas tās personas pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta, kurai ir piešķirtas aizbildnības tiesības, vai tiesa, kuras piekritības teritorijā atrodas tās personas pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta, pret kuru ir iesniegts izpildes pieteikums. Teritoriālā jurisdikcija par tiešo izpildi ir arī tiesai, kuras piekritības teritorijā atrodas bērns. (Likuma par prasību izpildi un nodrošināšanu 238.a pants.)

Saskaņā ar izpildu dokumentu pienākumu nodot bērnu nosaka personai, uz kuru attiecas izpildes instruments, personai, no kuras būs atkarīga bērna nodošana, un personai, pie kuras bērns atrodas izpildu dokumenta izdošanas laikā. Tiesa izpildu dokumentā norāda, ka pienākums nodot bērnu ir spēkā arī pret jebkuru citu personu, ar kuru bērns ir kopā izpildes īstenošanas laikā. (Likuma par prasību izpildi un nodrošināšanu 238.c pants.)

Ņemot vērā visus lietas apstākļus un nolūkā pasargāt bērna intereses, tiesa lemj, vai izpildīt lēmumu par aizbildnību pār bērnu, piemērojot naudas sodu personai, uz kuru attiecas izpildu dokuments, vai izņemot bērnu un nogādājot viņu personai, kurai ir uzticēta aizbildnība pār bērnu. (Likuma par prasību izpildi un nodrošināšanu 238.č pants.)

15 Kas man jādara, lai panāktu, ka šajā dalībvalstī tiek atzīts un izpildīts lēmums par vecāku atbildību, ko ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa?

Tiesas lēmumu par vecāku varu atzīst un izpilda saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003. Tiesa piemēro bezstrīdus procedūru saskaņā ar Likumu par bezstrīdus civilprocesu (Zakon o nepravdnem postopku).

16 Kurā šīs dalībvalsts tiesā ir jāvēršas, lai apstrīdētu lēmuma atzīšanu par vecāku atbildību, ja lēmumu ir pieņēmusi citas dalībvalsts tiesa? Kāda procedūra ir piemērojama šādos gadījumos?

Visas rajona tiesas ir kompetentas izskatīt pieprasījumus par izpildāmības pasludināšanu.

Tiesa, kas ir kompetenta izskatīt tiesas procesus pret tiesas lēmumu, ar ko tiek paziņota izpildāmība, ir tā tiesa, kas pasludinājusi tiesas lēmumu par izpildāmu.

Tiesa piemēro bezstrīdus procedūru saskaņā ar Likumu par bezstrīdus civilprocesu.

Rajona tiesu saraksts (244 Kb) PDF(244 Kb)sl

17 Kādus tiesību aktus piemēro tiesa, izskatot lietu par vecāku atbildību, ja bērns vai lietā iesaistītās puses nedzīvo šajā dalībvalstī vai ja tiem ir dažādas valstspiederības?

Saskaņā ar Likumu par starptautiskajām privāttiesībām un procesu (Zakon o mednarodnem zasebnem pravu in postopku) attiecības starp vecākiem un bērniem izskata saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras valstspiederīgie viņi ir. Ja vecāki un bērni ir dažādu valstu valstspiederīgie, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā viņiem visiem ir pastāvīgā dzīvesvieta. Ja vecāki un bērni ir dažādu valstu valstspiederīgie un viņu pastāvīgās dzīvesvietas nav vienā un tajā pašā valstī, piemēro tās valsts tiesību aktus, kuras valstspiederīgais ir bērns (42. pants).


Šīs lapas versiju savā valodā uztur attiecīgais Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunkts. Tulkojumu veic Eiropas Komisijas dienestā. Varbūtējās izmaiņas, ko oriģinālā ieviesušas kompetentās valsts iestādes, iespējams, nav atspoguļotas tulkojumos. Ne Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls, ne Eiropas Komisija neuzņemas nekādu atbildību par šajā dokumentā ietverto vai minēto informāciju vai datiem. Lūdzam skatīt juridisko paziņojumu, lai iepazītos ar autortiesību noteikumiem, ko piemēro dalībvalstī, kas ir atbildīga par šo lapu.

Lapa atjaunināta: 09/08/2019